"Kā es varu ar 80 eiro atļauties nestrādāt?" – 1. grupas invalīds spiests iztikt ar niecīgu pabalstu

Viesturam ir 39 gadi. No malas būtu grūti pateikt, ka vīrietim noteikta 1. – tātad smagākās – grupas invaliditāte. Pirms pieciem gadiem ārsti viņam konstatēja sirds mazspēju. Taču to atklāja vien pēc tam, kad vairākus gadus bija ārstēta cita, nepareiza diagnoze – astma.

Kad Viesturs jau trešo reizi nonāca slimnīcā sirds apstāšanās dēļ, beidzot mediķi nonāca pie secinājuma, ka tā nestrādā kā vajag, un vīrietim ielika sirds stimulatoru. Ikdienā viņam jālieto daudz dažādu zāļu, jo veselības problēmām pievienojās arī cukura diabēts. Lai arī reti kurš 1. grupas invalīds ir spējīgs strādāt, Viesturam nekas cits neatliek. Jo valsts piešķirtā invaliditātes pensija ir 83 eiro mēnesī.

"Sarežģīti – visu laiku jāšpricējas, pirmkārt, kad ēd. Negribas jau arī to parādīt darba devējam, jāiet uz tualeti, jāslēpjas, jāmērī cukurs, jāšpricē. Nu, diezgan bēdīgi. Dēļ sirds visu laiku elpas trūkums, spēka pietrūkst, uz ceturto stāvu uzkāpt sarežģīti," stāsta Viesturs.

Viņš strādā celtniecībā, kā pats ironizē, vieglākajā darbā. Jādara tas pats, kas pārējiem, atlaižu nav. Darba devējam Viesturs par savām veselības grūtībām nesaka, jo bail darbu zaudēt. Vājās sirds dēļ fiziski smagi strādāt viņš nedrīkstētu, taču citu, vieglāku, darbu arī atrast neizdodas.

"Es nezinu, par apsargu iet strādāt, skriet kādam pakaļ, nu es nenoskriešu desmit metrus, nogāzīšos. Pa nakti sargāt kaut ko, nu man nav vēlams vienam palikt, vajag lai pieskata mani, celtniecība, jā, smagi, bet kamēr var, strādāju. Kā es varu ar 80 eiro atļauties nestrādāt? Kamēr rokas, kājas man ir, nu labi, viss kārtībā. Bet pēc tam kā būs… nekāda nojausma. Es nezinu, ko darīt," viņš saka.

Viesturs dzīvo pie mammas Austras mazītiņā pašvaldības dzīvoklī Maskavas ielas rajonā. Viņa, kā dēla aprūpētāja saņem 56 eiro. Rupji rēķinot, mēnesī abi iztiek ar 400 eiro, jo Austras pensija ir krietni mazāka par minimālo algu. "Niecīga, nu niecīga – man ir 45 gadu stāžs, un saņemt nav ko. Tagad beidzot aizvilkās līdz 300 eiro. Nu, kas tas 300 eiro ir? Mēs visi staigāti plikiem vēderiem, ja nebūtu lietoto apģērbu. Mēs būtu pliki," viņa saka.

"Es varbūt varētu iet oficiāli strādāt, uz kādu pusslodzi, bet kā es aizeju oficiāli strādāt, tad mamma paliek bez aprūpes naudas. Caur sociāliem dienestiem mēs zaudējam statusu un mamma nesaņems par mani naudu. Nepietiek ar pensiju, visu vajag, medikamentus, un dzīvošanai. ja teiksim būtu tā penija kaut cik adekvāta, tad jau varētu nestrādāt, bet vienkārši nav izejas," teic Viesturs.

Ģimenes glābiņš ir dārzs, kur astoņdesmit gadus vecā Austra, rosās, cik nu spēj, lai abiem būtu, ko ēst. "Audzēju visu, ko var izaudzēt! Ābolu šogad ir ļoti daudz, vārīju ievārījumus un kompotus taisu. Gurķi izauga – samarinēju. Mēs cenšamies palikt dzīvi, citādi to nevar nosaukt. Cik tu burciņas vari nopirkt? Bet tā tie āboli man ir par brīvu, es pieliku pie āboliem dzērvenes klāt, man ir dažādi, ābolus ar burkāniem, ar aliču savārīju, dažādi ēdieni, ziemā būs ko attaisīt. Kaut kā tai dzīvē jārod prieks. ja tu vari labāk paēst pašu gatavotu, tas arī tomēr ir tāds mazs prieciņš," viņa saka.

Eiropas Komisija (EK) un Apvienoto nāciju organizācija (ANO) norādījusi, ka invalīdi Latvijā ir viena no tām sabiedrības grupām, kas visvairāk pakļautas nabadzībai. Latvijā dzīvo 178 000 cilvēku ar dažādas pakāpes invaliditāti. Pabalstu celšana ir tikai viens solis, kas situāciju uzlabotu, tik pat svarīga ir veselības aprūpes pieejamība.

"Ja būs mazāk hronisku saslimšanu un cilvēki ātrāk griežas pie ārsta, līdz ar to viņiem šī slimība nepadziļinātos un nebūtu jānonāk pie tā, ka viņam nosaka invaliditāti. Otrs, šie cilvēki pat, ja viņi strādā, viņi bieži slimo un viņi vairs nav izdevīgi darba devējiem. līdz ar to jāsāk domāt par kaut kādām atbalsts programmām, lai šie cilvēki varētu noturēties pie tā paša darba devēja," saka invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" pārstāve Daina Podziņa.

Pēdējo reizi atbalsta sistēma cilvēkiem ar invaliditāti tika uzlabota 2014. gadā. Kopš tā laika Labklājības ministrijai nav izdevies panākt šo pensiju palielināšanu. Lai arī uz budžeta sastādīšanu savu plānu tā piedāvājusi, valdība to nav akceptējusi. Labklājības ministrijas valsts sekretārs Ingus Alliks nelabprāt gatavs runāt par nepaveiktajiem darbiem: "Es negribētu tā dalīt – šāda vai citāda prioritāte. Mūsu lokā šis minimālā ienākuma palielināšana ir bijusi vienmēr, šis ir jautājums par izšķiršanos par atsevišķiem citiem jautājumiem."

Arī uz nākamā gada budžetu ministrija iesniegusi invaliditātes pensiju palielināšanas plānu. Tas paredz, ka 2. un 3. grupas invalīdi saņemtu vidēji par 30 eiro vairāk, bet 1. grupas invalīdi, tādi, kā Viesturs, par 48 eiro vairāk. Tātad mēneša pensija būtu nevis 83, bet 131 eiro mēnesī. Nav gan zināms, vai jaunā valdība plānu atkal neiemetīs miskastē. Tikmēr Viesturs un Austra pieturēsies pie līdzšinējā izdzīvošanas plāna.

"Mēs cīnāmies kā nu varam, bet tikai tāpēc, ka es esmu lielā optimiste. Un es tai cīņā rodu prieku!" saka Austra.