Anna Dundure‑Paklone: ņiprā latgaliete, kuras dzīve arī 92 gadu vecumā rit gan Beļģijā, gan lauku mājā Latgalē

Tagad Annai Dundurei-Paklonei ir 92 gadi, bet viņai joprojām izdodas citiem pielipināt savu dzīvotprieku, aizrautīgi dziedot latgaliešu un franču dziesmas.

Pēdējos divdesmit gadus viņas mājas ir ne vien Beļģijā, bet arī Kārsavas novada Mērdzenes pagastā. Viensēta ar nosaukumu "Karaši" ir neliela, bet skaisti iekopta – te Annas kundze, kā pati saka, ierodas kopā ar stārķiem un paliek līdz pat rudenim. Šoreiz viņu uz Latviju atvedis dēls Aleksandrs, taču vēl nesen viņa ceļu no vienas uz otru valsti mērojusi pie stūres pati.

"Es braucu 700 kilometrus no Bruges uz Lībeku, – tur kāpju uz kuģa un no turienes uz Liepāju, vai uz Ventspili," stāsta Anna.

Jaunības dzirksts un sirds mīlestība pret dzimto Latgali Annas kundzi pavadījusi visu mūžu, arī cienījamajā vecumā, viņa labāk uzdzied, nekā sūrojas. Annas kundze nāk no ārkārtīgi kuplas – 16 bērnu ģimenes. Viņas tēvs bija turīgs dzirnavnieks netālu esošajā Pudinavā. Taču ģimenes idille izira Otrā Pasaules karā, vecākus izveda uz Sibīriju, brāļus iesauca vācu armijā.

Bet tolaik 17 gadus vecā Anna viena pati nonāca Vācijā, bēgļu nometnē.

"Jūs izmet kā putnu no ligzdas ārā, un tagad jūs esat viens. Zināt, ka atpakaļ iet nevarat, jo tur būs briesmas, bet vajag izdzīvot, tikt uz augšu! Izdzīvot un tikt uz augšu! Bet galvenais, man nebūt būt kalpam. Man ļoti patīk pakalpot citiem, bet nebūt cilvēku kalpam. Tas laikam jau bija no Ulmaņa laikiem," saka Annas kundze.

Viņa turējās kopā ar citiem latviešiem, bēgļu nometnēs arī skolojās.

"Pirmā lieta, ko latvieši izdarīja, viņi uzbūvēja pirti, un viņi pirti uzbūvēja dažiem simtiem cilvēku, pilnīgi modernu, skaistu pirti. Un tad viņi uzreiz nodibināja skolu, jo skolotāji bija no dažādiem Latvijas stūriem, sevišķi no Rīgas," atminas Anna.

Ar bīskapa Sloskāna atbalstu un stipendiju, apņēmīgā latgaliete Beļģijā tika pie universitātes diploma romāņu filoloģijā.

"Man visi teica, Tu esi traka! Kāpēc? Nu paklausies, es taču franču valodu nezināju, visiem vismaz vienu romāņu valodu vajadzēja zināt. Un Beļģijā vajadzēja franciski zināt, bet es atbraucu uz Beļģiju, es franciski nepratu. Es esmu autodidakts," stāsta Annas kundze.

Aizvien Annas kundze brīvi runā angļu, vācu, franču, spāņu krievu un arī flāmu valodās.

"Es ļoti daudz lasu, es lasu franciski un flāmiski, un sevišķi par vēsturi, vēsturiskos romāns, ja gadās pie rokas krieviski, lasu arī tos, bet tas notiek reti," bilst Anna.

Bet vismīļākā no visām ir dzimtā latgaliešu mēle. Anna Beļģijā apprecējās ar Leonu, kurš tāpat kā viņa, bija nācis no Latgales.

"Mēs ar vīru vienmēr runājām latgaliski, jo mans vīrs bija no Rēzeknes, un tāpēc mani bērni runā latviski, bet viņi latgaliski saprot, jo viņi dzirdēja, kā tēvs ar māti runāja latgaliski," norāda Anna.

Sirmais vecums joprojām nav šķērslis priecāties un mīlēt dzīvi – par puķēm dārzā, par stārķa ligzdu, par sarkanajiem āboliem ābelē. Ņiprajai latgalietei nav kabatā jāmeklē ne pēc vārda, ne dzejoļa, ne dziesmām, turklāt tajās viņai izdodas iesaistīt arī citus.