Saeima konceptuāli atbalsta un par steidzamiem atzīst grozījumus Augstskolu likumā par valodu lietojumu privātajās augstskolās

Šo likumprojektu izstrādāja Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija, un tā lūdza nodot minēto likumprojektu tikai Izglītības komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija.

Tāpat komisija lūdza minēto likumprojektu iekļaut izskatīšanai tuvākajā Saeimas kārtējā vai ārkārtas sēdē pirmajā lasījumā bez atkārtotas izskatīšanas atbildīgajā komisijā, kā arī likumprojekta iesniedzēji aicināja atzīt minēto likumprojektu par steidzamu.

Konceptuāli atbalstītie grozījumi nosaka, ka augstskolās un koledžās studiju programmas īsteno valsts valodā. Studiju programmā, kas tiek īstenota valsts valodā, ne vairāk kā vienu piekto daļu no studiju programmas kredītpunktu apjoma drīkst īstenot Eiropas Savienības (ES) oficiālajās valodās, ievērojot, ka šajā daļā nevar ietilpt gala un valsts pārbaudījumi, kā arī kvalifikācijas, bakalaura un maģistra darba izstrāde.

Plānots, ka svešvalodās drīkstēs īstenot studiju programmas, ja tas ir nepieciešams studiju programmas mērķu sasniegšanai valodu un kultūras studijās un valodu programmās.

Deputāts Jānis Vucāns (ZZS) uzsvēra, ka piedāvātie grozījumi nav pārrunāti ar privāto augstskolu asociāciju, tāpēc viņš aicināja neatbalstīt steidzamību šim likumprojektam. Viņš arī teica, ka, neskatoties uz to, ka Saeimai šo normu jāsaregulē līdz 1.maijam, šīs normas būtu vismaz jāpārrunā ar tām institūcijām, kuras izmaiņas visvairāk skars.

Tikmēr deputāts Edgars Kucins (S) sacīja, ka Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) bija vairāk nekā astoņi mēneši, lai sagatavotu šos grozījumus, taču viņam ir priekšstats, ka ministrija nav gana iepazinusies ar ST spriedumā teikto. Likumā aizvien neesot atdalītas valsts un privātās augstskolas. Tāpat likumprojekta sagatavošanas process neatbilstot labas pārvaldības principiem, jo sagatavotāji nav izvērtējuši iespējas mazāk aizskart augstskolu tiesības. Viņš uzskata, ka pamattiesību ierobežojums aizvien pastāv un aizvien tiek ierobežota privāto augstskolu autonomija.

Kucina teiktajam piekrita Boriss Cilevičs (S), uzsverot, ka ST spriedumu šis likumprojekts nepilda.

Savukārt IZM parlamentārais sekretārs Reinis Znotiņš (JKP) teica, ka ar šo likumprojektu tiek veicināta starptautiskā konkurētspēja un tiek apliecināts tas, ka Latvijā augstākā izglītības sistēma ir atbilstoša Rietumu pasaules vērtībām, un tā ir orientēta uz iespēju mācīties Eiropas Savienības (ES) valodās un trešo valstu valodās, kur tiek mācīta to valstu kultūra. Šie grozījumi apliecina piederību, ceļu, starptautisko konkurētspēju, kurā virzāmies, teica Znotiņš.

Tikmēr deputāte Evija Papule iebilda Znotiņa teiktajam, uzsverot, ka IZM nav pildījusi ST prasīto – izvērtēt dažādas alternatīvas.

Izglītības komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens (JV) aicināja likumprojektu otrajā lasījumā skatīt 8.aprīlī, lai Saeima to pieņemtu līdz 1.maijam un prezidents paspētu to izsludināt. Deputāti lēma, ka priekšlikumu iesniegšanas termiņš ir 1.aprīlis.

Likuma mērķis ir izpildīt ST 2020.gada 11.jūnija spriedumā nolemto. Tiesa toreiz atzina Augstskolu likuma 56.panta trešo daļu un pārejas noteikumu 49.punktu, ciktāl šīs normas attiecas uz privātajām augstskolām, to mācībspēkiem un studējošajiem, par neatbilstošu Satversmes 112. un 113. pantam un spēkā neesošu no 2021.gada 1.maija.

Likumprojekta anotācijā teikts, ka ST spriedumā secināja, ka pastāv alternatīvs leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis, kas mazāk aizskartu privāto augstskolu studentu un mācībspēku akadēmisko brīvību un ar to saistīto augstskolu autonomiju, proti, tiesības īstenot augstākās izglītības studiju programmas svešvalodās varētu tikt piešķirtas tām augstskolām, kuras sasniegušas noteiktus kvalitātes kritērijus.

Kā norāda grozījumu autori, viena no būtiskākajām ST atziņām saistībā ar valsts valodas lomu izglītības sistēmā, ir, ka Satversmes 112.pants neparedz valsts pienākumu garantēt, ka tās izveidotās izglītības sistēmas ietvaros pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē līdztekus valsts valodai tiek nodrošināta iespēja iegūt izglītību arī citā valodā. Šīs atziņas piemērojamas arī attiecībā uz augstāko izglītību.

Tādējādi no Satversmes 112. un 113. panta neizrietot arī tiesības prasīt sev vēlamā svešvalodā īstenojamu studiju programmu akreditāciju un iegūt valsts atzītu augstākās izglītības diplomu par sekmīgu šādas studiju programmas apguvi.

Vērtējot, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, par saudzējošāko un atbilstošāko mērķa sasniegšanas līdzekli var būt nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru mērķi var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē. "Likumdevējam ir rīcības brīvība noteikt un izvēlēties racionālāko risinājumu, īpaši tad, kad tiek analizēts, vai nepastāv saudzējošāki līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai," teikts likumprojekta anotācijā.

Tiek minēts, ka valstij pozitīvs pienākums ir veicināt valsts valodas lietojumu ikvienā izglītības pakāpē. Valsts valodas izkopšana un attīstīšana ir viens no uzdevumiem, kas izriet no augstskolu vispārīgā pienākuma darboties sabiedrības interesēs.

Ņemot vērā to, ka vienotajā izglītības sistēmas tvērumā ietilpst arī privātās izglītības iestādes, kas izdod valsts atzītus diplomus, valstij ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums ne tikai regulēt studiju programmas īstenošanas kritērijus un studiju programmu akreditācijas kritērijus, taču arī noteikt studiju programmu īstenošanas valodu, uzskata likumprojekta autori. Viņuprāt, valsts šajā gadījumā patur sev ekskluzīvās funkcijas noteikt kritērijus studiju programmu akreditēšanai un studiju programmu īstenošanas valodai.

Kā atzinusi ST, tad Augstskolu likumā noteiktais pamattiesību ierobežojums veicina valsts valodas lietošanu augstākajā izglītībā, uzlabojot studējošo valsts valodas prasmi, kā arī stiprinot latviešu valodas lomu zinātnē un līdzot izkopt tās lietojumu dažādās zinātnes nozarēs.

Izvērtējot Augstskolu likuma 56.panta trešās daļas leģitīmā mērķa – demokrātiskas iekārtas un citu personu aizsardzība – sasniegšanu, esot secināms, ka leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē nav iespējams sasniegt ar citu, alternatīvu līdzekli, kā noteikt, ka studijas Latvijā drīkst īstenot valsts valodā un citās Eiropas Savienības dalībvalsts valodās, nevis visās svešvalodās, teikts anotācijā.

Vienlaikus ST spriedumā ir secinājusi, ka Augstskolu likuma 56.panta trešā daļa kopā ar pārejas noteikumu 49.punktu ierobežo to privātajās augstskolās studējošo akadēmisko brīvību, kuri līdz 2019.gada 1.janvārim uzsākuši studijas Augstskolu likuma 56.panta trešajai daļai neatbilstošās studiju programmās.

Likumprojekta autori skaidro, ka atsevišķi studējošie, kas izmanto tiesības pārtraukt studijas, var neiegūt diplomu par augstāko izglītību, jo beidzoties pārejas noteikumos paredzētajam termiņa, augstskola vairs nebūs tiesīga tādu izsniegt.

Augstskolu likums nosaka, ka studējošam ir tiesības noteiktā kārtībā pārtraukt un atsākt studijas. Augstskolu likumā nav noteikts ne studiju pārtraukšanas, ne arī studiju atsākšanas termiņš un ilgums, tomēr, lai nodrošinātu studējošo tiesības Augstskolu likuma 55.panta astotajā ir noteikts, ka augstskolai studiju programmas slēgšanas gadījumā finansiāli jānodrošina studējošajiem iespēju turpināt izglītības ieguvi citā attiecīgās augstskolas vai citas augstskolas studiju programmā.

Attiecīgi, lai nodrošinātu, ka tie studējošie, kuri uzsākuši studijas varētu samērīgā termiņā tās pabeigt un iegūt diplomu par augstāko izglītību, ir nepieciešams pagarināt studiju pabeigšanas termiņu, norādīja grozījumu izstrādātāji, tāpēc tiek rosināts, ka augstskolām un koledžām, kuru studiju programmu īstenošanas valoda neatbilst šā likuma 56. panta trešās daļas nosacījumiem, ir tiesības turpināt studiju programmu īstenošanu attiecīgajā valodā līdz 2025.gada 31.decembrim.

Saeimai šis likumprojekts būs jāizskata vēl vienā lasījumā.

Lasi vēl:

• Nozaru organizācijas iebilst pret grozījumiem Augstskolu likumā; izstrādājušas jaunu likumprojektu
• Izglītības ministrija sašutusi par ZSS deputātu pēkšņo balsojumu Saeimā, apturot grozījumus Augstskolu likumā