Unikāls atklājums: atrasts dzintars, kurā saglabājušies 99 miljonus gadus veci ziedi
Dzintarā atrasti ziedi, kas reiz klājuši zemi dinozauru ērā un kas apliecina, – Dienvidāfrikā daži ziedoši augi ir palikuši nemainīgi 99 miljonus gadu, atklāj jauns pētījums.
Abi ziedi savulaik uzziedējuši tagadējās Mjanmas teritorijā un parāda, kā evolucionējuši ziedoši augi. Zināms, ka ziedi ir īslaicīgi – tie zied, pārvēršas augļos un pēc tam pazūd. Līdz ar to senie ziedi fosilajos ierakstos nav labi pārstāvēti. Tāpēc jaunais atklājums un vēsture, ko tas nes sev līdzi, ir īpaši vērtīgs.
"Lapas parasti ražo lielākā skaitā nekā ziedi, un tās ir daudz izturīgākas – tām ir lielāks saglabāšanas potenciāls. Lapu "tās derīguma termiņa" beigās koks nomet "tādu, kāda tā ir", bet zieds pārvēršas auglī, kas pēc tam tiek apēsts vai sadalās kā daļa no sēklu izplatīšanās procesa."
"Šie konkrētie ziedi ir gandrīz identiski to mūsdienu radiniekiem. Tiešām nav nekādu būtisku atšķirību," piebilda Spaisers, kurš ir arī viesprofesors Ksišuanbannas tropiskajā botāniskajā dārzā Ķīnā.
Uzskata, ka ziedošu augu (angiospermu) evolūcijai un izplatībai ir bijusi galvenā loma, veidojot lielāko daļu dzīvības, kādu mēs to pazīstam mūsdienās. Tas sekmēja kukaiņu, abinieku, zīdītāju un putnu dažādošanu un galu galā pirmo reizi dzīve uz sauszemes kļuva daudzveidīgāka nekā jūrā, liecina pētījums, kas pirmdien publicēts žurnālā "Nature Plants".
"Ziedoši augi vairojas ātrāk nekā citi augi, tiem ir sarežģītāki vairošanās mehānismi – dažādas ziedu formas, piemēram, bieži vien ciešā "sadarbībā" ar apputeksnētājiem. Tas veicina daudzu augu un dzīvnieku līniju savstarpēju koevolūciju, veidojot ekosistēmas," teica Spaisers.
Vienu no dzintarā saglabātajiem ziediem pētnieki nosaukuši par Eophylica priscatellata, bet otru Phylica piloburmensis, kas ir tā pati ģints kā Phylica ziedi, kuru dzimtene šodien ir Dienvidāfrika.
Noslēpums atrisināts?
Pēkšņā ziedošu augu parādīšanās fosilajos ierakstos krīta periodā (pirms 145 miljoniem līdz 66 miljoniem gadu), bez acīmredzama senču ciltskoka no agrākiem ģeoloģiskiem periodiem, radīja neizpratni Darvinam. Šķita, ka tas ir tiešā pretrunā ar būtisku viņa dabiskās evolūcijas teorijas elementu – ka evolūcijas izmaiņas notiek lēni un ilgu laiku. To apstiprina 1879. gadā tapusi privāta vēstulē botāniķim Džozefam Hukeram, kas publicēta 1903. gada Darvina vēstuļu sējumā, kur viņš ziedu fenomenu raksturoja kā "riebīgu noslēpumu".
Joprojām nav skaidrs, kad precīzi ziedoši augi pirmo reizi parādījās uz Zemes, taču agrīnie ziedi, kas lieliskā stāvoklī saglabājušies dzintarā, atklāj šo noslēpumu, sacīja Spaisers. Paraugiem piemīt pazīmes, kas ir identiskas tām, kas redzamas ziedos ugunsbīstamās vietās, piemēram, nelielās dabiska krūmāju vai virsāju veģetācijas joslās Dienvidāfrikas reģionos. Visas 150 Phylica sugas ir vietējās šajā bioloģiski bagātajā un daudzveidīgajā reģionā. Tās tika atrastas arī līdzās dzintaram, kurā bija daļēji sadeguši augi.
"Dzintarā saglabājušās visas viena šāda agrīna zieda detaļas tieši kopš laika, kad ziedoši augi sāka izplatīties visā pasaulē. Šis zieds lieliski pielāgojas sezonāli sausai videi, nodrošinot veģetāciju vidē, kas ir pakļauta biežiem meža ugunsgrēkiem. Ja daudzi no agrīnajiem ziediem šādās daļēji sausās ainavās tika pakļauti ugunsgrēkiem, tas izskaidro, kāpēc fosilijas reģistros ir tik vāji atspoguļotas segsēkļu evolūcijas agrīnās fāzes – fosilija(s) parasti neveidojas šādās daļēji sausās vietās," sacīja pētnieks.
Pētījuma autors secinājis, ka ugunsnelaimes minētajā reģionā ilgu laiku noteikti ir notikušas bieži, lai ziedi evolūcijas gaitā izveidotos tādas formas, kas spēj tikt galā ar uguni un radīt sēklas, kas var nonākt sadedzinātās zemes virsmā. Phylica gadījumā to ziedus aizsargā lapas, kas sakrājas zaru galā. Lai gan daudzas mūsdienās redzamas papardes, skujkoki un daži ziedoši augi, piemēram, platānas un magnolijas, auga ari dinozauru ērā, Spaisers sacīja, ka Phylica piloburmensis bija pirmais ziedošais augs, par kuru zināms, ka mūsdienās ir dzīvs tā identisks radinieks.
Dinozauru laikmeta dzintara fosilijas ir atrodamas tikai Kačinas štata atradnēs Mjanmas ziemeļos, un pēdējos gados ir parādījušās ētiskas bažas saistībā ar cilvēktiesību pārkāpumiem attiecībā uz dzintara izcelsmi šajā reģionā. Mugurkaulnieku paleontoloģijas biedrība aicināja noteikt moratoriju pētījumiem par dzintaru, kas iegūts no Mjanmas pēc 2017. gada, kad valsts militārpersonas pārņēma kontroli pār dažiem dzintara ieguves apgabaliem. Spaisera pētītais dzintars tika iegādāts no vietējiem tirgoņiem vēl pirms 2016. gada un tika likumīgi iegūts saskaņā ar tajā laikā spēkā esošajiem noteikumiem.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
