Kamēr dzimtenē šauj. Četru ukrainiešu pieredze svešumā, bēgot no kara

Ukraiņu sievietes vienmēr bijušas slavenas ar savu skaistumu, bet tagad viņas kļuvušas par drosmes un spēka simbolu visā pasaulē. Turpinājumā apkopoti četru sieviešu stāsti par to, ar kādām grūtībām viņām nācās saskarties kara laikā un kā viņu dzīve rit prom no mājām.

Kristīna Cvetuhina, 29 gadi – dzīvoja Mikolajivā/Kijivā, bet tagad atrodas Slovākijā, Bratislavā

Kristīna mēnesi klaiņoja pa svešām mājām, gulēja uz grīdas gaitenī, bērnudārzos, dzīvoja svešās mājās Ukrainas rietumos bez ūdens un siltuma.

"Visu šo laiku meklēju iespējas aizbraukt pie radiem, taču vienmēr kaut kas atgadījās. 16. aprīlī mana ģimene Mikolajivā nepaspēja aizskriet līdz bumbu patvertnei, un piecu māju attālumā no viņiem kārtējo reizi nokrita raķete, kur bojā gāja mūsu kaimiņi. Neviens negribēja pamest savas mājas. Kad tu stāvi uz ielas un tuvumā krīt raķete, tās apdullina un ar spēcīgu vilni aizmet prom, bet tajā pašā laikā tev rokās ir divgadīgs bērns – mans brālis, kurš no bailēm ir vienkārši sastindzis. Tad saproti, ka vienīgā izeja ir aizbraukt, lai tikai glābtu [savas] dzīvības. Pēc pāris stundām mani radinieki savāca mantas un devās uz Slovākiju."

Sieviete neplānoja pamest Ukrainu, taču tik grūtā brīdī viņa vēlējās būt kopā ar saviem radiniekiem vairāk nekā jebkad agrāk. 2022. gada 27. aprīlī Kristīna ieradās Slovākijā apciemot savus radus. Viņa ar ģimeni palika Bratislavas pilsētā, kur dzīvoja viņu radiniece, kura pieņēma viņus savā mājā:

"Mēs pat neapsvērām citas iespējas. Kur mūs aicināja, tur arī braucām. Visi vienkārši glābās. Tagad jau kādus divus mēnešus esam drošībā, bet nav bijusi neviena diena bez asarām un ilgām pēc mājām."

Pirms kara Kristīnai bija darbs televīzijā, bet tagad viņa ir bezdarbniece. Viņa dzīvo no saviem ietaupījumiem, kas jau iet uz beigām:

"Slovākijā ir grūti atrast darbu, nezinot angļu un slovāku valodu. Pagaidām ir tikai daži varianti: darbs rūpnīcā, tīrīt viesnīcas istabas vai varbūt varēšu strādāt par baristu ar minimālām angļu valodas zināšanām, uz ko es ļoti ceru."

Kristīna jau mēnesi atrodas prom no mājām, un šajā laikā viņa ir guvusi iespaidu par "plusiem" un "mīnusiem" dzīvei Eiropā. Pozitīvais Eiropas valstīs: autobusi kursē pēc noteikta grafika, un ukraiņiem braukšana jebkurā transportā ir bez maksas; ideāli gludi ceļi, pat ciematos; atšķirībā no ukraiņiem brīvdienās šeit neviens nestrādā – viņiem nedēļas nogales ir svētas; visi eiropieši ir ļoti pieklājīgi un stingri ievēro noteikumus, kā arī palīdz, neko neprasot pretim.

Ja salīdzina ar Ukrainu, tad dzīvošanai Eiropā ir arī negatīvās puses: Bratislavā ir grūti īrēt mājokli, it īpaši ukraiņiem ar bērniem vai mājdzīvniekiem. Minimālā cena vienistabas dzīvoklim piepilsētā ir 420 eiro; nav garšīgs ēdiens – viņi nepavisam neprot gatavot; Eiropā "pieklibo" skaistumkopšanas industrija, lai veiktu kvalitatīvu manikīru, nokrāsotu vai nogrieztu matus, ir ļoti grūti atrast labu meistaru; telefonā nav tādas lietotnes kā "Дія", kur tiek salikti visi dokumenti, tādēļ nav nepieciešams visu laiku līdzi nēsāt pasi vai citus dokumentus; algas daudz neatšķiras no ukraiņu, bet cenas iestādēs un lielveikalos ir "tālu" no ukraiņu. Parasts gāzētais ūdens 0,5 litri maksā 1,20 eiro – tas ir gandrīz 40 grivnas, tāpēc ukraiņiem labāk eiro nekonvertēt grivnās.

Patiesībā meitenei un viņas ģimenei nekad nav bijusi vēlme pārcelties uz citu valsti, lai gan miera laikos bija iespējas.

"Mēs visi mīlam Ukrainu! Šīs ir mūsu mājas – citas mums nevajag! Tāpēc, tiklīdz radīsies iespēja, mēs visi atgriezīsimies, lai atjaunotu savu Ukrainu."

Daria Zinkina, 26 gadi – dzīvoja Pervomaiskā/Kijivā, bet šobrīd atrodas Itālijā, Ričonē

Daria apmēram mēnesi atradās Kijivā un cerēja, ka karš tūliņ, tūliņ beigsies, taču beigas nebija redzamas, un meitene devās pie savas mātes uz Itāliju.

"Bija ļoti grūti atstāt mājas. Tur palika viss. Dzimtās mājas, darbs, mīļie. Biju neizprotamā apātiskā stāvoklī, sirds lūza, bet bija jābrauc, lai glābtu savu dzīvību un kaut kā turpinātu dzīvot. Es joprojām ceru, ka drīz varēšu atgriezties dzimtajā zemē… Cenšos pieņemt jauno realitāti, cenšos dzīvot jaunu dzīvi, bet mana sirds ir Kijivā, un tur neko nevar mainīt."

Pirms kara Daria strādāja par sociālo mediju mārketinga speciālisti reklāmas aģentūrā. Uzņēmumam bija daudz plānu un pasūtījumu, kas vienā mirklī apstājās. Tagad kolēģi cenšas turpināt darbu, bet tā ir ļoti maz, jo reklāmas bizness kara laikā zaudējis savu aktualitāti. Sieviete stāsta, ka jaunu dzīvi Itālijā neveido, drīzāk pagaidām visu noliek uz pauzes un nodarbina sevi dažādos veidos. Itālijā Daria sākusi mācīties valodas – beidzot tam ir laiks, kā Kijivā tik ļoti trūka.

Darias mammai jūras krastā ir kafejnīca, un dažreiz sievietei viņai palīdz bārā. Viņa pat iemācījusies pagatavot gardu kafiju. Sieviete joko, ka tagad var pārkvalificēties un kļūt par baristu, jo viņai patīk gatavot kafiju un darbs ar rokām palīdz novērst uzmanību no visām pārējām problēmām.

Ukrainiete stāsta, ka cenas šeit ir apmēram tādas pašas kā Ukrainā, protams, atsevišķām precēm ir atšķirība, bet kopumā var dzīvot, ja strādā. Ar mājokļa atrašanu bēgļiem Itālijā gan ne visai labi sokas:

"Esmu dzirdēju, ka pēc mēneša daudzi tiek izlikti no bezmaksas mājokļa. Mana mamma ir šeit, tāpēc man ir daudz vieglāk. Esmu priecīga, ka man ir iespēja būt viņai blakus un kompensēt zaudēto laiku, kamēr esam bijušas šķirtas."

Daria ir pieradusi pie Kijivas – pie dzīvespriecīgā, straujā galvaspilsētas ritma, kas liek būt labā formā, bet Ričone ir neliela kūrortpilsēta jūras krastā, kur valda mierīgs un nesteidzīgs dzīves ritms. "Es atbrauktu šeit atvaļinājumā, atpūstos, relaksētos, bet nedzīvotu. Pluss ir tas, ka itāļi ir forši, jautri, saprotoši un atvērti, iespējams, tieši tas tagad man ir vajadzīgs. Viņi neļauj man zaudēt cerības un skumt."

Sieviete pašlaik noformējusi Itālijas vīzu uz gadu, jo neviens nezina, cik ilgs būs šis briesmīgais karš. "Kas zina, kā dzīve izvērtīsies. Tagad esmu kā ar aizsietām acīm. Es gribu ticēt mūsu uzvarai. Es mīlu savu valsti, un tāpēc noteikti atgriezīšos."

Jekaterina Kokhanovskaja, 27 gadi – dzīvo Kijivā, bet patvērumu atrada Ļvivā

Pirmās četras kara dienas ukrainiete un viņas radinieki pavadīja bumbu patvertnē. Kara sākumā Jekaterinas galvenais uzdevums bija palīdzēt cilvēkiem pārcelties. Tobrīd daļai komandas tika uzticēts meklēt dzīvokļus drošākās vietās un plānot maršrutus, lai varētu pamest pilsētas, kurās jau norisinājās aktīva karadarbība. Sievietei vajadzēja palīdzēt saviem kolēģiem, kuri bija Ukrainas karstajos punktos, taču Jekaterina nevarēja pilnvērtīgi strādāt. Pagrabā bija slikts internets, kā arī bija bail palikt dzīvoklī, jo tobrīd Kijiva tika aktīvi bombardēta. Nepārtraukti bija dzirdamas pretgaisa aizsardzības sirēnas, apkārtnē tika notverti diversanti. Ēka, kurā sieviete slēpās, tika apšaudīta – Jekaterina joprojām atceras ložu šāvienu troksni.

"Es biju Kijivas reģionā, kas ir netālu no Irpiņas pilsētas, kur ienāca Krievijas karaspēks. Pieņēmu, ka viņi varētu nokļūt pie mums, tāpēc pamest galvaspilsētu šķita pareizais lēmums."

Jekaterinai bija iespēja doties pie draugiem uz Spāniju vai radiem uz Vāciju, taču viņa to nespēja – sirds lūza no domas vien, ka viņa atradīsies tik tālu no mājām. "Es baidījos, ka, aizbraucot uz ārzemēm, nevarēšu palīdzēt savai valstij. Es spriedu šādi: ārpus Ukrainas būs jāiekārtojas, jānoformē dokumenti, sveša valoda – tas tikai man atņems laiku."

Tāpēc sieviete nolēma pārcelties uz Ļvivu, kur viņa aktīvi iesaistās brīvprātīgajā darbā. Jekaterina stāsta, ka karš Ļvivā nav bijis tik spēcīgi jūtams, bet tajā pašā laikā karš labi redzams iebraucējos. "Daži izīrētāji ļoti raizējas par saviem dzīvokļiem, kamēr tajā pašā laikā citās pilsētās raķetes iznīcināja cilvēku mājas un dzīvokļus. Es nesaprotu uzpūstās cenas. Mani nepamet sajūta, ka esmu tikai ciemos."

Kopš kara sākuma sieviete arī runājusi ar psihologu, ar kuru kopā nākusi pie secinājuma – Jekaterinai labāk būs mājās, kur viņa jūtas drošāk. Tāpēc Katerina pēc divu mēnešu prombūtnes atgriezusies Kijivā.

"Beidzot esmu mājās, nevis ciemos. Savā pilsētā zinu katru ielu – ja pēkšņi uzlidos bumbas un sāksies šaušana, zināšu, kur slēpties. Lai gan karš turpinās, esmu priecīga atgriezties mājās. Vienīgais, no kā baidos, ir tas, ka man atkal būs jādodas prom, un to ir ļoti sāpīgi piedzīvot."

Jeļena Koļesņika, 32 gadi – dzīvoja Kijivā, bet šobrīd atrodas Vācijā, Štutgartē

"Pirms kara mēs dzīvojām lieliski, es pat nesaprotu, par ko sūdzējāmies. Man bija savs mazais skaistumkopšanas salons, vīrs bija privātuzņēmējs, bērns mācījās privātskolā. Mēs satikām draugus, ceļojām un baudījām dzīvi, un karš vienā mirklī atņēma visu mūsu iepriekšējo dzīvi," stāsta Jeļena.

Viņa ar vīru un bērnu februāra beigās, skanot trauksmes sirēnām, pameta Ukrainu, lai dotos uz Eiropu. Ģimene nevēlējās pakļaut bērnu briesmām un stresam, tāpēc nolēma emigrēt. "Braucām uz nekurieni, jo vispār nesapratām, kur apstāties," teic Jeļena. Skaidra lēmuma, uz kuru valsti ģimene dosies, nebija, tāpēc viņi sākumā devās uz Čehiju, kur īsu brīdi apmetās viesnīcā, lai atpūstos un izlemtu, kurp dosies tālāk.

Jeļena sāka meklēt iespējas, atrada ģimeni Vācijā, kura pieņem bēgļus, un nolēma doties tur. Taču ir ļoti grūti sākt visu no jauna citā valstī. "Tas nav tas pats, ka uz nedēļu doties atvaļinājuma un pēc tam atgriezties mājās. Tagad mums ilgstoši ir jāiepazīst jaunā dzīvesvieta."

Gan vīram, gan viņai pašai ir grūti atrast darbu, jo vēl nav nokārtoti dokumenti un neoficiāli vācieši baidās nodarbināt ukraiņus. Ģimene vēlētos īrēt dzīvokli Štutgartē, bet tas ir ļoti problemātiski. "Valsts piešķir naudu mājoklim, taču ar šiem līdzekļiem nepietiek, lai īrētu normālu dzīvokli. Mēs atradām 58 kvadrātmetru dzīvokli, bet izīrētājs mums atteica, jo mūsu ir par daudz šādai platībai, lai gan ar šo vietu mums pietiktu. Tāpēc mēs joprojām dzīvojam kopā ar puišiem, kuri mūs pieņēma."

Ukrainiete ar ģimeni bieži dodas uz mītiņiem, jo ​​tur iespējams kaut nedaudz rast māju sajūtu – mītiņos ir daudz ukraiņu, kuri atbalsta savu valsti.

Cenas Vācijā ir augstākas nekā Ukrainā, tāpēc ir jātaupa: pārtika un degviela ir daudz dārgāka. Savukārt apģērbs maksā tikpat, cik Ukrainā, varbūt pat lētāk.

"Lielākā problēma ir valodas barjera, un komunikācija ar vietējiem ir problemātiska. Vācu valodu ir ļoti grūti iemācīties, tāpēc mēs, visticamāk, nepaliksim Vācijā un dosimies kaut kur tālāk. Bet, ja mums pateiks, ka karš ir beidzies, tad, protams, atgriezīsimies mājās. Mēs nevēlamies dzīvot ārzemēs, mums ir viena dzimtene – tā ir Ukraina," uzsver Jeļena.

Sievietei ir ļoti grūti būt prom no mājām, viņu bieži pārņem skumjas, un sieviete nespēj novaldīt asaras. "Katru dienu domāju par atgriešanos mājās, bet saprotu, ka ir jāsargā bērns no kara šausmām, un tāpēc neatgriežamies. Mēs gaidām, kad šis karš beigsies un varēsim atgriezties dzimtajā zemē un savās mājās. Mēs atjaunosim savu Ukrainu un palīdzēsim tai kļūt par labāko valsti pasaulē!"

Ne velti saka – ciemos ir labi, bet mājās vienmēr ir labāk. Ikviens ukrainis vēlas atgriezties mājās. Mans  personīgais, lielākais sapnis ir atkal pastaigāties zem mierīgām Ukrainas debesīm, vērot saulrietus Dņepras krastmalā un būt ģimenes tuvumā.