Horvātijas piekrastes pērle Senja un tās "slepenās" peldvietas romantiķiem

Vasaras pīķī dodoties uz Horvātiju un, saprotams, vēloties apmeklēt kādu no tās pludmalēm, iespējas ir vairākas – Rijeka, Zadara, Splita… Pēdējā vietējā valodā saukta par "najlipši grad na svitu" tulkojumā nozīmē skaistākā vieta pasaulē. Otrajā lielākajā Horvātijas pilsētā Splitā esot uzņemtas vairākas kulta seriāla "Troņu Spēles" epizodes un tās vēsturiskais centrs iekļauts UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. Taču, ja izlēmāt turp doties spontāni, var nebūt, kur palikt. Taisnību sakot, naktsmītni gan jau atradīsiet ikvienā no iepriekš minētajām vietām, taču vasaras vidū ar rezervāciju pēdējā brīdī var nākties šķirties no prāvas summiņas virs 200 eiro par nakti. Kad jau šķita – būs jāguļ zem cipreses, booking.com ieraudzīju naktsmītni Senjā par krietni kārdinošāku summu – 60 eiro par nakti. Iekšā solīja kondicionieri, kas, temperatūras stabiņam krietni pārsniedzot +30 grādus, ir "must have". Laižam uz Senju!

Kas ir Senja?

Senja ir pilsēta Horvātijā, Adrijas jūras augšējā piekrastē, Mala Kapela un Velebita kalnu grēdu pakājē. Pilsētas simbols ir Nehajas cietoksnis, kura celtniecība noslēdzās 1558. gadā. Kādu laiku šeit atradās uskoki – kristiešu bēgļi no Osmaņu impērijas Bosnijas daļas, kas te apmetās, lai aizsargātu Habsburgu pierobežas. Tad Venēcijas Republika apsūdzēja uskokus pirātismā un pieteica viņiem karu, kā rezultātā 1617. gadā pēc pamiera viņus izraidīja.

Nehajas cietokšņa nosaukums "Nehaj" cēlies no horvātu vārda "Ne hajati", kas nozīmē "Vienalga". Tajā atrodams daudz informācijas par tā laika kareivju apbrīnojamajām cīņas prasmēm.

Kas jāzina par ceļu uz Senju?

Uz Horvātiju no Latvijas var nokļūt vairākos 21. gadsimtā izplatītos veidos. Pirmais un, manuprāt, ērtākais – ar lidmašīnu. Neaplūkošu šeit visas aviokompānijas, kas to piedāvā, bet no Latvijas ir tiešie reisi uz vairākām vietām Horvātijā – Splitu, Zagrebu, Zadaru, Rijeku, Dubrovnikiem un Pulu.

Vēl ir četrriteņu un, protams, divriteņu spēkrati. Mūsu ar ceļa biedru gadījumā – mocis, ar kuru izvēlējāmies mērot visu ceļu no Latvijas līdz pat Horvārijas piekrastei. Tiesa gan, ja neesat kaislīgs motobraukšanas entuziasts, neiesaku to, it īpaši jūlija beigās, +40 grādos, jo aizsargtērpā svīstot un dehidrējoties, var šķist, ka lēnām izlaid garu. Ir dzirdēts, ka pieredzējuši motobraucēji jakā ievieto maisiņus ar ūdeni vai ledu, lai nav tik svelmaini.

Ceļš uz Adrijas jūras austrumu krastā esošo Senju ir visai gleznains. Pat cilvēki no Horvātijas kaimiņvalstīm turp brauc brīvdienās.

Izmantojām autobāni, dodoties pa taisno no Horvātijas galvaspilsētas Zagrebas, kas atrodas apmēram 160 kilometrus no Senjas. Apvedceļš varētu būt bijis skaistāks, bet uz pusi garāks. Tomēr arī taisnajā gabalā elpu aizrauj kalni, kalni un vēlreiz kalni. Pat, ja jābrauc pa autobāni, nenormālā karstumā, neviļus piesiesi aci zaļajām virsotnēm, kas valdzina ar savu varenību. Tas ir maksas ceļš – nāksies šķirties no apmēram 2-3 eiro vienā virzienā.

Ja, kā es, pazaudē vinjeti, kad esi norēķinājies par maksas ceļu, nepacenšoties uzreiz ielikt biļetīti kabatā, bet turot to rokā un vējš to aizpūš, jāpiemaksā vēl 20 eiro.

Nogriežoties no lielās šosejas, ceļš kļūst līkumains, – jābrauc kalnā, kas ar moci pagriezienos ir labi jūtams, un pēc tam lejā. Skatam paveras jau augstāki kalni ar atsegtām klinšu smailēm. Flora kļūst nabadzīgāka. Nekāda industriālās kultūras mantojuma, piemēram, veikalu, vien dažas noplukušas būdiņas un neskartas dabas skaistums. Vietām ceļa malās tirgo medu, šim apvidum raksturīgu našķi, ko pārdot tūristiem. Kāds vietējais gan vēlāk pilsētā mums ieteica ceļmalās zeltaino saldumu neiegādāties tā sliktās kvalitātes dēļ. Tur tirgo vecu medu, kas izkausēts, lai izskatās kā tikko vākts. Loģiski, pēc termiskās apstrādes nekādas vērtīgās uzturvielas tajā nav saglabājušās.

Tā kā braucam sestdienā, uz priekšu neizdodas virzīties ātri. Ceļš ir šaurs un nav pārredzams, – apdzīt būtu pārāk bīstami. Gan priekšā, gan aizmugurē virzās mašīnu kolonnas ar vietējiem, kuri nedēļas nogalē brauc baudīt pludmales priekus. Pat Slovākijā mums stāstīja – arī viņi braucot uz Horvātijas pludmalēm atpūsties, jo tur esot tuvākā jūra un vislētāk nokļūt – no Bratislavas vien nieka astoņas stundas ar privāto auto. Ir nenormāli karsti, jo jūlija otrā dekāde, atklāta saule.

Apmēram divos dienā (jo laicīgi ceļam "izkasīties" nespēju) gaiss ir sakarsis bīstami tuvu +40 grādu atzīmei. Padzerties nevar – uz moča taču ir jāturas. Apstāties arī nav prātīgi intensīvās satiksmes dēļ uz šaurā ceļa. Tomēr iepriekš minētais diskomforts uz mirkli aizmirstas, kad, tuvojoties galamērķiem, skatam atklājas Adrijas jūra. Brīžam tā pazūd aiz kāda līkuma vai kokiem, taču drīz vien atkal iznirst no aizsega. Kad to sasniedzam, tā ir visapkārt, saulainā dienā zaigojot zilganzaļā tonī.

Vietējiem peļņa, mums rokas stiepiena attālumā jūra

Vietējiem populārs piepelnīšanās veids ir dot pajumti tūristiem. Sasniedzot tieši blakus "Adrija Oil" degvielas uzpildes stacijai esošo mūsu rezervēto naktsmītni, kuru izīrē kāds vietējais iedzīvotājs pusmūžā, pirmais, ko satiekam, ir viņa māte. Kad, nokāpusi no moča, grīļīgi stutēju sienu, jo šķiet – tūlīt no pārkaršanas kaut kur pakritīšu, kundze laipni pastumj krēslu apsēsties. Horvātu valodā piedāvā pašgatavotu limonādi – ogu sīrups, kas atšķaidīts ar vēsu ūdeni un tobrīd lieliski veldzē. Pacienā arī ar saldējumu. Tas tur ir lielā cieņā un maksā līdz pat trīs reizēm lētāk nekā Latvijā. Vienā vakarā viņa pat mums uzcepa pankūkas, bet saimnieks pēdējā vakarā uzcienāja ar vietējo grapu (vīnogu degvīns).

Pirmais, par ko pārliecinos, numurā ir solītais kondicionieris. Drīz vien ierodas arī pats saimnieks, kurš strādā turpat netālu esošo vēja ģeneratoru apkopes jomā. Tā kā jūra vilinoši zaigo rokas stiepiena attālumā un par viesmīlību nevar sūdzēties, vienojamies, ka paliksim vienu nakti ilgāk nekā sākotnēji iecerēts. Paveicās arī ar to, ka kāda franču ģimene savu nākamās nakts rezervāciju pēdējā brīdī atteica.

Adrijas jūras piekrastē valda Vidusjūras klimats ar sausām un karstām vasarām. Kā pārliecinājos ne reizi vien šajā ceļā, gaisa temperatūra dienas vidū var sasniegt arī +38 un vairāk grādu. Senjā tiešām jūties kā Eiropas dienvidos – koši zilās debesis, vēl spilgtā jūra un zaļie skujkoki rada sajūtu, ka esi tādā mazā oāzē tālu prom no ikdienas raizēm.

Arī cilvēki tur kaut kā visu uztver vienkāršāk, vismaz tā šķita. Tomēr naktsmītnes īpašnieks mūs brīdināja, tik silti un patīkami kūrortpilsētiņā nav vienmēr. Ziemā līcī iepūš ļoti auksts un spēcīgs vējš no ziemeļaustrumiem – "bora", dēvēts arī par buru, kas var sasniegt ātrumu līdz 220 kilometriem stundā. Tobrīd sausajā un saulainajā dienā man bija grūti kam tādam noticēt, iekams saimnieks neparādīja video, kur varenas brāzmas tiešām cilvēku pūš nost no kājām.

Viņš uzreiz laipni rekomendē tuvumā esošo pludmali. Jā, kalnā augšā esot apskates vērts Nehajas cietoksnis, kurā esošajā restorānā esot baudāma laba vietējā virtuve un no kuras paveras skats uz pilsētas centru un jūru. Bet visupirms jāaiziet līdz pludmalei. Prasu, vai peldoties nav jābaidās no haizivīm. Saimnieks iedrošina – esot vien augumā nelielas haizivis, kuras pārtiek tikai no zivīm. Peldēties var droši doties.

Peldvietas ir vairākas, taču tuvāko iecienījuši romantikas baudītāji. Tā kā šis nav tas gadījums, tās apskati atstājam uz vēlāku laiku ar domu turp tomēr aiziet izbaudīt peldi bez tūristu burzmas kādā citā reizē.

"Tūristīgās" pludmales

No naktsmītnes bija divas iespējas nokļūt pilsētiņas centrā – kalnā augšā pa taku, kas ved gar Nehajas cietoksni un tad lejā, vai iet gar šosejas D8 malu. Izvēlējāmies otro variantu, jo tādā svelmē un pēc tik nogurdinoša ceļa kāpt kalnā nepavisam negribējās. Ja ejat gar šīs šosejas malu, pludmales garām nepalaidīsiet.

Šajā reizē mērķis – pilsētas centrs. Pēc krietna apmēram 20 minūšu gājiena sasniedzām mazu baznīciņu ar dārzu. Romantiska vieta, tā man atmiņā palikusi ar cikāžu dziesmām un ciprešu spēcīgo raksturīgo aromātu. Pietuvojoties piekrastei, skatam paveras jahtas, kuģi, kuteri. Nāsīs iesitas sāļās jūras gaiss, skatu piesaista baltās ēkas ar sarkanajiem dakstiņu jumtiem iepretim saules staros mirdzošajai jūrai.

Piekrastē visur, kur vien ir brīvs zemes pleķītis ar pieeju jūrai, cilvēki ir izritinājuši savus raibos dvieļus. Jūrā iesniedzas vairākas bākas. Gribas redzēt, kas ir uz priekšu, tāpēc ejam tālāk gar jūras malu uz pilsētas centru. Pa ceļam vairākas firmas piedāvā iespējas izbraukt ar kuģīti uz tuvējām salām. Noskaidroju, ka tas ir veselas dienas brauciens, kādas septiņas stundas, ieskaitot ceļu un salās pavadīto laiku. Vienu un to pašu maršrutu piedāvā vairākas kompānijas. Cenas atšķirības nesazīmēju, bet tā kā brauciens jārezervē iepriekš un tūristu burzma tobrīd neuzrunā, šo domu atmetu.

Gar piekrasti ejot, drīz vien sasniedzu kempinga skvēru ar pludmali blakus. Šajā vietā atgriezāmies atkārtoti, pateicoties tās labiekārtotajai infrastruktūrai – ir gan labierīcības, gan vairākas kafejnīcas, dušas, kur noskalot sāļo jūras ūdeni. Gabaliņu nostāk atrodas lielveikals, bet pavisam tuvu – degvielas uzpildes stacija, kur var nopirkt ko atspirdzinošu. Ievēroju, ka piekraste ir akmeņaina, tāpat arī pieeja jūrai. Tūristu bodītēs nopērkamas speciālas gumijotas čībiņas, kuras pasargā pēdas no jūras ežiem. Es gan riskēju un gāju peldēt tāpat. Nevienu ezi nesatiku, bet jūras gultnē esošie akmeņi gan bija pārbaudījums pēdām.

Cilvēki šurp brauc baudīt laisku atpūtu. Divas dienas, nākot uz kempinga skvēru, kas atrodas Motorhome parkā Filipa Vukasovica ielā 5, ievēroju vienu un to pašu ģimeni ar jaundzimušo, kas acīm redzami vairākas dienas pēc kārtas ieturēja maltīti vienā un tajā pašā kafejnīcā, kur mēs. Nešaubos, ka tai bija arī citi tobrīd patstāvīgie klienti.

Jūras veltes Senjā tik tiešām ir cieņā un salīdzinoši lētas. Nepaēdis arī nebūsi. Par zivju plati ar vairākām vidēja izmēra zivīm, gliemjiem, krabjiem un citiem mazākiem jūras iemītniekiem diviem samaksājām ap 30 eiro. Arī dzērieni bija lētāki nekā Latvijā. Cilvēki pa dienu atnāk uz pludmali, turpat sauļojas, ietur maltītes un pieskata bērnus visas dienas garumā. Nekur prom nav jāiet, viss vienuviet un tā līdz vakaram.

Ēnas puse šīm pludmalēm – tūristu tiešām daudz, ir trokšņains. Var nākties gaidīt rindā uz dušu ārā vai labierīcībām. Un nekāda privātuma. Pie auss spiedz bērni, savā starpā runā pieaugušie. Visi viens otram tik tuvu, nav tā kā Baltijas jūras piekrastē, kad tik un tā vari atrast vietiņu, kur nolikt dvieli pieklājīgā attālumā no citiem.

Senjas pludmalē ap pulksten 16 cilvēku bija tik daudz, ka vienu brīdi sāku justies kā daļa no svešas ģimenes. Kad jau, iekārtojusies uz sava dvieļa, laiski pievēru acis, atnāca krievu valodā runājoša ģimene un burtiski sprīdi no manis uzklāja dvieli. Jāuzmanās, lai, laipojot ceļu uz jūru gar dvieļiem un saulessargiem, neuzkāptu kādam virsū. Ar to gan rēķinājos iepriekš un nebija ko sūdzēties, taču, ja ļaužu burzma nav pa prātam, bet ūdens priekus gribas baudīt, turpat netālu var atrast alternatīvas.

Peldvieta nost no svešām acīm

No tās pašas jau iepriekš pieminētās "Adrija Oil" degvielas uzpildes stacijas, virzoties pa D8 šoseju, bet nesasniedzot baznīciņu, jūras pusē, kaut kur pusceļā starp benzīntanku un baznīciņu, manīsiet iestaigātu taciņu, kas ved lejup pa kalna nogāzi. Patiesībā, taciņas ir vairākas un noteikti bija arī vairākas "slepenās" peldvietas jeb tādas, kurp nedodas tūristi, bet vietējie zinātāji. Protams, vietas tādā pamaz, dvieli var uzklāt uz manāmi negludākas un akmeņainākas virsmas. Nedz labierīcību, nedz dušas, kur noskaloties pēc peldes sāļajā ūdenī, nav. Taču pirmajā vakarā, nokāpjot lejā pa šauro taku, kur savu kāju spēra vien rets garāmgājējs (no augšas nemaz nevar redzēt lejā esošo pludmali ), neviens netraucē. Pa ceļam vien īsiņi krūmi, cīgā cikādes un ir absolūts miers.

Te vērojām brīnišķīgāko saulrietu šajā vietā un bija iespēja peldēties bez peldkostīma, jo tiešām apkārt neviena nebija. Absolūta saplūšana ar dabu.

Nākamajā vakarā gan šo vietu bija ieņēmusi neliela jauniešu kompānija, tāpēc peldēties negājām. Tomēr atļāvos šeit atgriezties viena arī pēdējā dienā, kad tur bija tikai vēl kāda sieviete, kas sauļojās bez peldkostīma augšiņas. Es izmantoju iespēju nopeldēties. Peldēties siltā ūdenī ar brīnišķīgiem skatiem, kad tevi neviens netraucē, ir pilnīgi cita lieta – ļoti liela brīvība. Dzirdama tikai jūras šalkoņa, tālumā aizbraucam pa kādai motorlaivai. Neviena cilvēka.

Ūdens dzidrs – varēja redzēt pat mazas zivtiņas. Krastu sataustīt nevarēja un nemaz nemēģināju, bet sāļā jūra, kurā apguļoties, viegli levitēju virs ūdens, sniedza drošības sajūtu, ka nenogrimšu.

Lūk, patiešām apskates vērtā pludmale. Ne vienīgā tur. Pamanīju vēl dažas piekļuves vietas jūrai. Atliek vien izlocīt kājas gar krasta malu un pavērot, kurp dodas vietējie. Tiešām iesaku!