Nereālā realitāte. Kā Latvijā desmit dienas pastāvēja Čornobiļas atomreaktors

Ir pirmdiena. Teritorijā jāierodas pulksten 14. Bez 15 divos ar mašīnu virzienā no Rīgas piebraucu pie pagrieziena uz centrāli. Gaidot, kamēr pretējo joslu atbrīvos mašīnas, lai varu nogriezties, nopētu "’Čornobiļu’’. Tā ir pirmā reize, kad centrālei pievēršu pastiprinātu uzmanību. Iepriekš tā redzēta, steidzīgi pabraucot garām, bet nekad tā kārtīgi.

Ieejot ēkā, mani sagaida izpildproducente Dita Celmiņa. Te arī atklājas manas vizītes iemesls – centrālē norisinās astotā filmēšanas diena ukraiņu un latviešu kopīgi radītajam seriālam par Čornobiļas atomelektrostaciju. Šoreiz gan ne par bēdīgi slaveno katastrofu, bet nesenākajiem notikumiem – 24. februāra Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, kad arī īslaicīgi tika ieņemta stacija. Par to vairāk nedaudz vēlāk.

Dodamies uz kādu no daudzajiem telpu kompleksiem, kur iekārtota filmēšanas komandas "bāze". Te griestos starp klasiskajām griestu plāksnēm uzstādīti vairāki spoguļi, veidojot savdabīgu šaha laukumu virs galvām. Šeit divās telpās izpletusies komanda – tā ir atpūtas, pusdienu un citu darbu zona.

Galvenā šīs dienas norise gan notiek citviet. Lai līdz filmēšanas vietai nonāktu, jāveic gabaliņš, kas pirmajā mirklī šķiet kā īsts labirints. Jāiet cauri gaitenim, kur vienā pusē ir siena, bet otrā visā garumā ir logi, aiz kuriem redzamas  citas ēkas. Dažviet stikloto gaiteni nomaina kabinetu rindas.

Pieveicot gaiteņa līkločus un kāpņu rindas, nonākam mūsu galapunktā, kur paveras grūti aprakstāms skats. Šeit ir sava veida kontroltelpa ar dažādām pogu un gaismiņu izraibinātām iekārtām, datoriem, dokumentu mapēm u. tml.

Tomēr galveno uzmanību piesaista kaut kas pavisam cits. Paejoties telpā dziļāk, nonākam pie margām, kas norobežo no vairāku stāvu augsta "’cauruma’’. Tas gan nav tukšs, bet pildīts ar lērumu iekārtu, kas nepieciešamas elektrības ražošanai. Patiesībā šī telpa sadalīta tādās kā divās daļās – līdzīgs cauruļu un tehnikas mudžeklis, kur katra stāv savā vietā un pilda tikai tai zināmu uzdevumu, bet cilvēkam parastajam ņirb gar acīm, atrodas arī otrpus sienai.

Tad dodamies lejā, kur ir tumšs, jo gaismu aprij nenosākama izmēra cauruļvadi un pārējās iekārtas. Šeit tumsa pat ir apžilbinoša. Mobilajā telefonā ieslēdzam lukturīti un dodamies cauri cauruļu labirintam.

Izejot atpakaļ gaismā un paraugoties uz metālisko "’aleju’’ no zemes, pirmais, kas nemanot pasprūk no mutes, ir "’vau’’. Visu telpu apņem atbalss. Stindzinošs tukšums, kurā pret tehniku atsitas balsu vibrācijas. Šeit arī uz mirkli aizmirstas, ka tā ir reāla vieta, kurā ikdienā kāds strādā. Prātā uzreiz zib atmiņas par dažādās kino redzētajās filmās, bet jo īpaši HBO seriālā "Čornobiļa" un tajā attēloto atomreaktoru.

Dita pastāsta, ka tieši šajā centrāles daļā ikdienā vairs nekas nenotiek. Tas arī izskaidro to, ka degunā kož aukstums un bez jakas var arī saaukstēties. Stacija laika gaitā pārgājusi uz modernākām tehnoloģijām, jo krievu laika vairs nav efektīvas, līdz ar to visu telpu nodarbinātība vairs nav nepieciešama.

Tas ir stāsts par vienu mazu uzvaru pirms lielās

Pēc šīs nelielās ekskursijas atgriežamies telpā ar spoguļaino šaha laukumu griestos. Filmēšanas komandai ir pusdienu pārtraukums. Visiem izklīstot, tieku aprunāties ar topošā seriāla ukraiņu režisoru Dmitro Maļkovu. Man par laimi viņš prot angļu valodu, bet vienojamies – ja kādā brīdī vieglāk izteikties krievu valodā, to var darīt, ar tulkojumu tikšu galā vēlāk.

Viņš uzreiz uzsver – seriāls būs četru sēriju mākslas filma nevis dokumentāls stāsts. Arī šeit atspoguļoti patiesi notikumi, īsti fakti, bet ne līdz simtprocentīgai precizitātei, lai to varētu saukt par dokumentālo seriālu. Tā centrā ir divi ukraiņu puiši un viena latviete, tādā veidā simbolizējot abu valstu ciešās saites. Arī reālajā dzīvē divi puiši – blogeri un slaklaineri – dodas uz Čornobiļu, kad pēkšņi sākas Krievijas karš un okupanti ieņem atomelektrostaciju. Puiši (seriālā kopā ar meiteni) tiek saņemti gūstā. Seriāls seko līdzi tam, ko viņi piedzīvo, redz, dzird un jūt. "’Tas būs ļoti smags stāsts,’’ norāda Dmitro.

Režisors atklāj, ka viņu šim stāstam iedvesmojušas divas lietas. Vispirms viņam kā māksliniekam, vīrietim, ukrainim un Ukrainas pilsonim vienā personā ir svarīgi to izstāstīt saviem cilvēkiem, bet ideālā gadījumā visai pasaulei. Viņš uzsver, ka karš vienmēr ir stāsts no katra cilvēka individuālā skatpunkta, un šis būs viņējais un daudzu ukraiņu. Tā būs ārkārtīgi smaga, nežēlīga "’tumšās puses’’ rīcība – tas, kā okupanti uzvedas Ukrainā un pret ukraiņiem.

Tāpat šī ir iespēja atkal nodoties savai profesijai. Dmitro ir režisors ar vairāk nekā 22 gadu pieredzi. Viņš strādājis arī nu jau plaši pazīstamajā "’Kvartal 95 Studio’’, kuras viens no izveidotājiem ir Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Karš to visu apturējis uz gandrīz gadu, tāpēc viņam ir prieks atkal darīt savu darbu.

Dmitro neslēpj – to stāstīt ir grūti, taču nosacīti vieglāku to dara tas, ka stāsts ir patiess, tas nav viņa iztēles auglis. Viņš atklāj, ka, sākoties karam, kopā ar sievu un trim bērniem divas nedēļas Ukrainā dzīvoja, skanot sirēnām un krītot okupantu bumbām. Vēlāk viņiem pavērās iespēja aizbēgt uz Poliju, ko arī izmantojuši, bet četru dienu garais ceļš līdz drošībai nav bijis viegls. Arī sākt dzīvi no nulles citā valstī ir ļoti grūti.

Ukrainā joprojām atrodas visi citi Dmitro tuvākie cilvēki – vecāki, māsas ar ģimenēm, sievas vecāki, draugi, kolēģi u. tml. Ikdienā viņš ar tuviniekiem sazvanās un sarunu laikā fonā joprojām dzird sirēnas un krītošas bumbas. Tā viņš joprojām uztur saikni ar nežēlīgo karu. Tieši tas, ka viņš zina, kā tas ir, ļauj Dmitro šos notikumus iedzīvināt arī kino.

Vaicāts, vai patiesi latvieši ukraiņus saprot tik ļoti, cik tas diendienā tiek izcelts, režisors sakās – redzot pirmās seriāla samontētās ainas (tās kopā liek arī pats Dmitro), pirmā reakcija bijusi: "’Vau, tās ir ļoti spēcīgas!’’ Attiecīgi viss filmēšanas process un arī gala rezultāts palīdz saprast vēl vairāk, kas Ukrainā notiek patiesībā.

Sarunas noslēgumā Dmitro vairākkārt uzsver, ka pats galvenais iemesls, kāpēc šo darbu dara, jo tas ir stāsts par uzvaru. "Tā nav uzvara karā, bet uzvara atomelektrostacijā. Līdz ar to tas ir kā vēl viens atgādinājums skatītājiem, ka mēs uzvarēsim. Tā kā mūsu varoņi uzvarēja stacijā – krievi to pameta, mēs vēlamies iedvesmot ukraiņus un visu pārējo pasauli, ka mēs uzvarēsim arī lielajā karā. Man tas ir stāsts par uzvaru, jo es vēlos, lai ukraiņi gūst lielo uzvaru. Viena maza pirms lielās un galējās uzvaras,’’ teic režisors.

Pēc atsevišķu ainu nofilmēšanas jūties netīrs un gribas ieiet dušā

Tā kā izpildproducente Dita bija sacījusi: "’Jūtieties kā mājās,’’ pašas spēkiem mēģinu atrast ņirbošo tukšumu jeb filmēšanas placi. Atkārtoti līkumoju pa gaiteņiem un kāpņu rindām, līdz nonāku galapunktā. Tur tikko noslēgusies galveno lomu atveidotāju neliela fotosesija. Tagad mana kārta sarunai ar aktieriem. Sekojot Elīnai Bojarkinai, kura seriālā atveido Santu, un ukraiņu aktierim Volodimiram Horislavetam, dodamies uz centrālē iekārtoto grima telpu, kas patiesībā ikdienā ir ēdnīca. Uz mirkli nomaldāmies centrāles labirintos, bet galu galā veiksmīgi nonākam galapunktā. Dziļāk telpā piesēžam pie viena no ēdnīcas galdiņiem.

Ukraiņu aktieri, izrādās, ar angļu valodu ir "uz jūs". Tas mani uz mirkli dara bažīgu, jo krieviski vien protu pateikt, ka krievu valodu nesaprotu, bet Elīna nāk talkā ar jautājumu tulkošanu, un saruna var sākties. Volodomirs stāsta, ka viņam kā Ukrainas pilsonim ir ļoti svarīgi par karu turpināt runāt katru dienu, katru minūti, jo teju gadu Krievijas Federācija Ukrainā nogalina cilvēkus, pret to met bumbas, šauj ar tankiem – to neviens nedrīkst aizmirst. Tā ir ukraiņu vēsture, kas notiek šobrīd. Par to nav viegli runāt, šo stāstu izstāstīt ir grūti, taču tas ir jādara tik ilgi, kamēr Ukraina pilnībā uzvarēs.

Arī Elīna uzsver – par to jārunā, jo karā esam ierauti mēs visi. "’Man liekas absurdi, ka 21. gadsimtā kaut kas tāds var notikt. (..) Seriāls pat nav domāts, lai parādītu, ka tā ir, bet gan atspoguļot šo realitāti. Tas notiek jau gadu, un tas ir kaut kas prātam neaptverams,’’ teic aktrise.

Taujāti, kā noskaņojas seriālā izspēlētajām ainām, lai iegūtu nepieciešamās emocijas, Volodimirs norāda – tam nav īpaši jāgatavojas, jo tu jau ikdienā tam nepārtraukti seko līdzi, tu dzirdi un redzi, kādas šausmas Ukrainā notiek. Jāpiebilst, ka, runājot Elīnai, pamanu – Volodimirs patiesi katrā brīvā brīdī seko līdzi aktuālajam dzimtenē dažādās "’Telegram’’ grupās.

Viņš uzsver, ka pats galvenais ir neizlikties. Tu nedrīksti būt falšs, tev jābūt maksimāli īstam, jo tas, kas Ukrainā notiek, ir šausmas un tev šīs briesmas tādas arī ir jāataino, lai atklātu kara patieso seju. Tas ir ļoti grūti. Arī vien filmējoties, ir neiespējami izprast, kā kāds cilvēks jebkad kaut ko tādu varētu pastrādāt. Krievijas okupantu zvērības nav prātam aptveramas. Pēc smagāko ainu filmēšanas pat rodas sajūta, ka tu esi netīrs, un gribas pēc iespējas drīzāk ieiet dušā šo preteklību no sevis nomazgāt.

Elīna izsakās līdzīgi. Pareizās emocijas uzņemt palīdzot arī tas, ka okupantus tēlojošie aktieri nēsā īstās mūsdienu Krievijas armijas formas. Vēl vienai atkāpei – Andrejs Ēķis sarunā atklāja, ka rekvizītu piemeklēšana esot bijis viens no grūtākajiem uzdevumiem, it sevišķi krievu formu dabūšana, jo jaunās diezgan būtiski atšķiras no padomju, bet nekur nav pieejams kā tikai karalaukā. Filmēšanas komanda pat kādu brīdi apsvērusi lūgt ukraiņu karavīriem izģērbt krievu gūstekņus, lai šādā veidā iegūtu apģērbu seriālam. Galu galā tās sagādājusi cita filmēšanas grupa, kas arī nupat noslēgusi kādu projektu par karu Ukrainā.

Santas tēla atveidotāja piebilst, ka šis konkrētais seriāls gan nav stāsts par to, ka visi krievi ir slikti, bet gan vairāk par to, cik patiesībā nežēlīgi var būt cilvēki. "’Bieži vien viņiem nemaz nav izvēles, viņiem tas vienkārši ir jādara – kāds no augšas to pavēl, un viss. (..) Šeit ir ļoti daudz vardarbīgu ainu, kas ir notikušas arī reālā dzīvē. Liekas prātam neaptverami, kā tas tā var būt, kā cilvēki tā var izturēties. Tādēļ palīdz arī vide, kur mēs atrodamies, palīdz citi aktieri, kas spēlē Krievijas pusi, visa šī atmosfēra palīdz iejusties,’’ stāsta Elīna.

Šeit sarunai pievienojas arī trešais galvenās lomas atveidotājs, ukraiņu aktieris Vadims Nikolaičuks. Visi trīs ir vienisprātis, ka virsmērķis ir būt maksimāli patiesiem. Taču tas neapšaubāmi arī uz aktieru pleciem gulda papildu atbildību. "’Tā ir liela atbildība, jo zini, ka tas bija pa īstam un tu nedrīksti neko samelot. (..) Tev jādara tāpat, kā notika dzīvē,’’ uzsver Vadims.

Volodomirs vēl piebilst, ka, neraugoties uz to, cik smags ir seriālā atspoguļotais stāsts, ikdienā neiztikt arī bez smiekliem. Piemēram, Elīna burtu "’r’’ izrunājot krieviski nevis ukrainiski, kā dēļ visiem laiku pa laikam sanāk smiekli. "’Filma ir par briesmām, bet bez humora nevar, jo citādi būtu smagi,’’ teic ukraiņu aktieris, kuram nevilcinoties piekrīt arī pašmāju aktrise.

Kur es tikko biju?

Sarunas un klīšana pa TEC-2 gaiteņiem ilga aptuveni trīs stundas, kuras pagāja nemanot. Ja filmēšanas grafiks nebūtu tik piesātināts (materiāls četrām sērijām jānofilmē desmit dienu laikā), labprāt ar ukraiņiem runātu vēl un vēl, jo jautājumu ir tik daudz, bet atbilžu nekad nav gana.

Vēlos vēl izcelt izpildproducentes Ditas kādā sarunas brīdī minēto, ka, filmējot sajūtas ir divējādas. Kādā mirklī uz to noraugies no malas un šķiet – mēs šeit tikai tēlojam, tas viss ir izdomāts. Bet tad ir brīži, kad atskārt – tie tomēr ir patiesi notikumi. Tad paliek neomulīgi.

Kāpēc, savelkot galus kopā, izceļu šo domu? Visu to laiku, kamēr atrados centrālē, mani nepameta sajūta, ka tas nav pa īstam. Seriāla atmosfēra man personīgi bija tik dzīva, ka pat likās – milzīgais TEC-2 uzbūvēts tikai filmēšanas vajadzībām. Šī nerealitāte pagaisa vien tad, kad atvadījos un atkal devos uz sarga būdiņu. Pametu skatu apkārt teritorijā un iekšēji atkal satrūkos, jo mums taču nav ļauts pa to klīst, tādēļ (vismaz manuprāt) arī apkārtni nedrīkst izzināt acīm. Tā it kā šī valstij svarīgā vieta, tās slepenība man būtu jāpasargā pašai no sevis.

Būdiņā sargs viesu sarakstā atzīmēja, ka teritoriju esmu pametusi, un viens otram novēlējām jauku vakaru. Iesēžoties mašīnā, vēl mirkli pasēdēju, skatījos uz draudīgajiem centrāles betona mūriem un mēģināju aptvert – kur es tikko biju? Jau pārbaucot mājās, atkal atgriezās un joprojām nav pazudusi sajūta – tā nebija īstenība.

Skaties šo un citus šovus un seriālus Go3 televīzijā!