Melnkalnes piekrastes pērle Budva, kur baudīt sauli, kultūru un mieru

Lūk, ko vērts redzēt un izbaudīt Budvā!

Lidojums no Rīgas līdz Melnkalnei ilgst aptuveni divas stundas un 15 minūtes. Lidmašīna, ko nodrošināja "Air Montenegro" bija ērta, lidojuma laikā piedāvāja gan ūdeni, gan šokolādi. Nolaižoties mūs sagaidīja jaunieši melnkalniešu tautastērpos un siltuma vilnis, ko papildināja mimozu smarža. Bijām ielidojuši Tivatā un uzreiz ar nelielu autobusiņu devāmies uz Budvu.

Kā liecināja informācija pie lidostas, turp iespējams aizbraukt arī ar taksi, kas izmaksātu 40 eiro, bet līdz UNESCO mantojuma sarakstā iekļautajai Kotorai (par to varēsi lasīt nākamajos rakstos) – 20 līdz 30 eiro.

Jā, jūs nepārlasījāties – Melnkalnē, lai arī tā nav Eiropas Savienības dalībvalsts, valūta ir eiro. Kā pastāstīja mūsu gids, tad šajā jaunajā valstī (tikai 2006. gadā Melnkalne ieguva neatkarību no Serbijas) lielās inflācijas dēļ sākotnēji valsts rezerves bijušas doičmarkās, tāpat arī daudzi darījumi notikuši vecajā vācu valūtā, nevis kā, piemēram, deviņdesmitajos pie mums – ASV dolāros. Tā nu brīdī, kad Vācija pārgāja uz eiro, melnkalnieši vienkārši savas naudas rezerves samainīja uz jauno valūtu un, nevienam neko neprasot, ieviesa eiro. Un lieto joprojām, cepuri kuldami. Tāpēc ceļotājiem no Latvijas ir ļoti ērti.

Sena vecpilsēta, brīnišķīgas pludmales

No Tivatas lidostas līdz Budvai ir aptuveni pusstundas brauciens pa elpu aizraujošu piekrastes ceļu. Piereģistrējušies viesnīcā, steidzam uz jūru. Ūdens silts, bet sāļš. Saule cepina. Turpat kalnos ieķēries negaiss ducina, bet līdz Budvai neatnāk. Un tā nedēļas laikā notiek bieži, jo īsta vēja te tā arī nepiedzīvojām, savukārt mākoņi kalnos savelkas katru dienu un turpat tad arī izlīst un izducina.

Padoms! Jūrā peldēties ir lieliski, bet noteikti vērts paņemt līdzi čībiņas, jo visur pludmales ir akmeņainas.

Lai arī pašlaik šķiet neticami mierīga un mājīga, Budva piedzīvojusi daudz satricinājumu. Vienu pamatīgu trīci, burtiskā nozīmē, vēl salīdzinoši nesen – 1979. gadā. Zemestrīce toreiz sagrāva vai visu pilsētu. Ar to šajā reģionā esot jārēķinās, un nelielas zemestrīces esot jūtamas katru gadu, stāsta mūsu gide, kas šeit ieradusies no Ukrainas.

Vecpilsētu pēc satricinājumiem atjaunoja veselus desmit gadus un oficiāli to atkal atklāja tikai 1989. gadā. To, cik rūpīgs bijis atjaunošanas darbs, var manīt uz dažām ēkām, jo to celtniecības bloki atzīmēti ar skaitļiem, lai zinātu, kādā secībā tie, gluži kā lego, saliekami.

Interesanti, ka zemestrīces sekas bijušas, tā teikt, laime nelaimē, jo atjaunot vecpilsētu ieradušies speciālisti no dažādām Dienvidslāvijas un visas pasaules vietām, bet, dodoties mājās, viņi stāstījuši citiem, cik šī vieta ir skaista, kā arī paši atkārtoti braukuši turp atpūsties. Tāpēc Budvā atkal ātri uzplaucis tūrisms.

Interesanti, ka pašlaik Melnkalne ir no tūrisma visatkarīgākā valsts pasaulē – teju visi tās nedaudz vairāk nekā 600 tūkstoši iedzīvotāju tādā vai citādā veidā saistīti ar tūrisma jomu.

Budvas vecpilsētā ļoti jūtama venēciešu ietekme, jo tieši venēciešu valdīšana no 15. līdz teju 19. gadsimtam bijusi šīs vietas zelta laiks. Jāpiebilst, ka venēcieši pie varas te nākuši mierīgā līgumceļā, tāpēc visur, kur pilsētā redzēsiet viņu simbolu – lauvu ar grāmatu – grāmata būs atvērta (ja tā ir ciet, tas nozīmē, ka vieta ir iekarota).

Vecpilsēta ar saviem ieliņu labirintiem atgādina itāļu mazpilsētiņu. It visur var nopirkt arī tikko ceptu picu – milzīga šķēle maksā 3 eiro.

Cenas kopumā Budvas vecpilsētā ir līdzīgas kā Rīgā, drusku zemākas tās ir ārpus vecajiem mūriem.

Budvā jūtama arī austroungāru ietekme un daudzviet atrodami veci uzraksti vācu valodā – piemēram virs Citadeles vārtiem. Tieši austriešu valdīšana sekoja venēciešiem, bet 20. gadsimtā te bija Dienvidslāvija.

Minētajā Citadelē var nokļūt pa stāvām kāpnītēm, un tur atrodas jūrniecības muzejs. No turienes var uzsākt arī ceļu pa mūra kori visapkārt vecpilsētai. Tas atklās brīnišķīgus skatus un izmaksās 2 eiro.

Citadelē ir arī kāda īpaša skulptūra – divas zivis. Ticējums vēsta, ka tās jāpaberzē, tad ātri vien atradīsi īsto mīlestību. Iespējams, ka arī nosaukums šai vietai radies no slāviskā "but dva" jeb būt divatā.

Ir gan arī citas versijas par nosaukuma izcelsmi. Piemēram, tas varētu būt radies no vārda "budova"- māja, vai no leģendas par Afrodīti, kas te ieradusies ar diviem milzīgiem buļļiem – itāļu "bull tua".

Ja jau par itāļiem, tad viņu senči te saimniekojuši arī senās Romas laikā, bet vēl pirms tam te mituši grieķi un bijusi aktīva tirdzniecība. 1937. gadā, būvējot pirmo lielo viesnīcu pašā jūras krastā, pie pilsētas mūra, vietā, kur arī tagad atrodas grezna un moderna četrzvaigžņu viesnīca "Avala", atklāja grieķu/romiešu nekropoli. Tajā protams, netrūka ne dārglietu, ne vērtīgu atradumu. Atrasti kopumā astoņi kilogrami zelta.

Pašlaik gan tikai neliela daļa no visām šīm bagātībām apskatāmas Budvas muzejā. Tur redzams aptuveni 600 gramu atrasto zeltlietu, bet pārējās izklīdušas pa pasaulslaveniem muzejiem ASV, Vācijā un, protams, bijušās Dienvidslāvijas republikās, kā arī nonākušas, tā teikt, "privātās kolekcijās". Savukārt nekropoles drupas ir atraktas un saglabātas, un ikviens tās var apskatīt.

Interesanti! Atšķirībā no tās pašas Itālijas, Budvas vecpilsētā nav daudz māju ar balkoniem. Tas tādēļ, ka senos laikos par katru balkonu bija jāmaksā nodoklis. Tomēr tas parādījis arī statusu, un katra māja ar balkonu tika uzskatīta par pili.

Budvā vasaras sezona oficiāli sākas jūnijā un ilgst līdz pat septembra vidum. Viens no lielākajiem pasākumiem ir teātra festivāls, kas norisinās jūlijā un augustā, kad visa pilsēta čum un mudž no dzīvības, bet visos laukumos notiek izrādes un performances.

Savukārt tiem, kas vēlas atpūsties pludmalē, tādas iespējas netrūks. Budvā ir 17 oficiālās pludmales. Ir gan privātās, gan publiskās pludmales. Daudzas viesnīcas saviem klientiem piedāvā atpūtas krēslus, bet citur var noklāt arī savu dvielīti un sauļoties. Par vienu no skaistākajā pludmalēm tiek uzskatīta Mogren pludmale, kas atrodas nedaudz nostāk no pilsētas burzmas.

Savukārt klusa un ekskluzīva atpūta būs Svētā Nikolaja salā, kur ir arī neliela baznīciņa, un turp var nokļūt tikai ar laivu. Pa salu var doties arī nelielā pārgājienā, jo tur ierīkota pastaigu taka.

Ko atvest no Melnkalnes?

Melnkalnē  tradicionāli ēd vienkāršus, sātīgus ēdienus. Ir daudz sautētas gaļas un ceptu zivju. Te audzē arī austeres un mīdijas.

Ja vēlaties mājiniekiem atvest, ko gardu, variet veikalā lūkot pēc "kajmak" – siera, kas ir kaut kas starp svaigo sieru un sviestu. Savukārt "ajvar" ir kas līdzīgs saldās paprikas "vīriešu zaptei". Mērci gatavo no sarkanās paprikas, baklažāniem, ķiplokiem un čili pipariem.

Tāpat Melnkalnē visur atradīsiet kaltētu sālīto gaļu pēc itāļu prušoto modes.

Melnkalnē ir arī lielākais vīna lauks Eiropā, ko apsaimnieko kompānija "Plantaze", kas saglabājusies no Dienvidslāvijas laikiem. Tajā populārākais ir sarkanvīns "Vranac" un baltvīns "Krstač"

Tāpat populārs ir vietējais vīnogu degvīns rakija , kā arī brendijs duņa.

Tā kā Melnkalnē ir daudz klaiņojošu kaķu, daudzviet atradīsiet arī suvenīrus ar kaķu attēliem – magnētiņus, somas, zeķes un citus.

Šis ir pirmais raksts par to, ko apskatīt Melnkalnē. Jau nākamajā nedēļā lasiet par brīnišķīgo Svētā Štefana salu (attēlā augstāk), kas ir viena no ekskluzīvākajām viesnīcām reģionā un kuras nomnieki valstij ik gadu maksā miljonus.