Tibetas plato un pasaules svētvietas. Brauciens ar "Debesu vilcienu" un pirmie soļi Lhasā

Šī būs pirmā ceļojuma diena uz Tibetu ar Ķīnas "inženierzinātņu brīnums" jeb tā saukto "Debesu vilcienu" (Sky Train) un ierašanos Tibetas galvaspilsētā Lhasa, kas atrodas 3650 metru augstumā, un ir viena no augstākajām pilsētām pasaulē.

Mēs, divi latviešu ceļotāji, Laine un Arča, paši nespējam noticēt – mūsu nākamā pietura ir Tibeta. Tā, kurā reiz sapņojām nokļūt – "kaut kad tālā nākotnē"… Un te nu tā ir, tepat uz sliekšņa!

Pēc trīsarpus gadiem Ķīnas skolā skolotāja lomā, visskaistākais noslēgums šķita tieši Tibetas tūre.

Ceļš ar "Debesu vilcienu" (Sky Train)

Bet Tibetā nokļūt nemaz nav tik vienkārši. Kopš 2008. gada ārzemniekiem, iebraucot Tibetā, vajag atļauju. Pirms 2008. gada nebija vajadzīgs gids, ierodoties reģiona galvaspilsētā Lhasā vai ceļojot pa maršrutu, kas savieno Lhasu ar Everesta bāzes nometni un Nepālas robežu. Tagad ikvienam obligāti jābūt gida pavadībā it visur.

Ceļu sākam vienā no vismazāk apdzīvotajām Ķīnas provincēm, Cjinhai (Qinghai), no kurienes sākas "inženierzinātņu brīnums" jeb tā sauktais "Debesu vilciens" (Sky Train).

Cjinhai-Tibetas dzelzceļš ved pāri Himalaju plato gandrīz 2000 km garā ceļā no Sjiņinas (Xining) Ķīnas centrālajā daļā līdz Lhasai Tibetā. Mēs pat dzelzceļa stacijā netiktu bez īpašās atļaujas, ko nokārtoja rezervētais gids – angliskā zīme vēsta, ka ārzemnieki bez tās netiek ielaisti.

Vilciens ir pārbāzts, bet esam guļošajā vagonā, un tas jau ir labi. Brauc gan han ķīnieši, gan hui ķīnieši – musulmaņi apsegtām galvām, gan, iespējams, tibetieši, kurus vēl nemākam pamanīt un atšķirt. Visi gan pamana mūs, jo "baltais" šajā maršrutā ir retums, gluži tāpat kā citur Ķīnā. Ir tie, kas nāk aprunāties, citi, atskatoties visas trīs reizes, sasitas ar pierēm.

20 stundu brauciens ir interesants, kā jau vienmēr Ķīnas vilcienos. Tas sākas stepē, kur ganās aitas, un turpinās garām ezeriem – arī Cjinhai (Qinghai) ezeram, ko sauc par Zilo jūru. Tas ir viens no Ķīnas lielākajiem ezeriem, kura vārdā nodēvēta arī pati province.

Drīz ainavu nomaina tuksneši. Arvien augstāk un augstāk! Esam Tibetas plato, kas ir pasaules augstākā augstiene! Līdzpaņemtās ūdens pudeles uzpūšas; ieteikts nelietot alkoholu, lai nepaliktu slikti, bet ķīniešu ceļotāji tepat atkorķē aliņu un saskandina savu stipro dzērienu baidžu.

Vagonos pie katras gultas saliktas "ārkārtas skābekļa padeves" krātuves, kas tiek iedarbinātas, ja braucējiem paliek slikti. Arī daži no mūsu ķīniešu draugiem reiz ieradušies Tibetā, to ātri vien pameta augstuma slimības dēļ. Nu mums vagonā sēdošie jautā, vai nesāp galva. Nē, viss labi! Vien dīvaini, ka tik ilgi ārā ir gaišs.

Redz, visiem Ķīnā jādzīvo pēc Pekinas laika, lai gan tagad būtu loģiski to pagriezt nedaudz atpakaļ, jo esam krietni uz rietumiem no Ķīnas galvaspilsētas un tās pulksteņiem. Ik pēc trim – četrām stundām ir kāda pietura, kāda oāze tuksneša vidū. Te ķīniešiem ļauts izkāpt un uzsmēķēt. Par brīnumu, šoreiz vagonā to darīt nevar, un tie, kas smēķē tualetē, tiek salamāti.

Drīz esam tik augstu, ka kalniem jau parādās sniega cepures. Ķīnieši skaļi atraugājas, strebj nūdeles, daži pat nepakautrējoties laiž gāzes. Desmitos vakarā vilcienā tiek izslēgtas gaismas, pusvienpadsmitos nākamajā dienā jāierodas Lhasā.

Dažiem gan nakts nav tik viegla. Ir tie, kas vemj, citi nevar paelpot. Un tad vilciena darbinieki tos pieslēdz pie skābekļa kastītes – savieno cietēju ar skābekli caur trubiņām, ko tas liek degunā. Arī mums nav tik viegli gulēt, bet nav arī tik slikti kā ķīniešiem. Darbinieki tiem saka: "Nu nedrīkstēja taču dzert alkoholu!", tikmēr pārdevēji pa vagoniem turpina bļaustīties: "Alus, alus! Baidžu, baidžu!"

Tibetas galvaspilsēta Lhasa

Un tā ierodamies Tibetā, otrajā lielākajā provincē pēc Siņdzjanas (Xinjiang). Grūti aptvert Tibetas izmērus – tie ir veseli 1 221 600 kvadrātkilometri, bet šeit dzīvo tikai 3,6 miljoni cilvēku. Tibetas galvaspilsēta Lhasa atrodas 3650 metru augstumā, un ir viena no augstākajām pilsētām pasaulē!

Te mūs ar paviršu lapeli rokā sagaida mūsu "pagaidu gids" un šoferis, lai aizvestu mūs uz viesnīcu. Tie uzreiz mūsu plecos liek baltas šalles – tas esot laba vēlējums gan iebraucējiem, gan kāziniekiem, gan lūgšanās laikā… Šāda balta šalle Tibetā ir diezgan daudzfunkcionāla.

Nevienu citu ārzemnieku pagaidām neredzam, tomēr gids saka, ka šogad to ir krietni vairāk kā pagājušajos pandēmijas gados. Lielākoties Tibetu gan apmeklē ķīnieši. Un, kā gids stāsta, tiem ar uzturēšanos augstumā iet krietni grūtāk kā "baltajiem" jebšu rietumniekiem. Taču visvājākie esot indiešu tūristi, kam galīgi švaki iet ar staigāšanu, kāpelēšanu un to pašu elpošanu. Tibetietis nosaka: "Jums vienkārši jāuzņem šie augstumi sevī, tad tie nenodarīs pāri! Atverieties, un tie jūs atbrīvos!"

Gids un šoferis ir vietējie, kas dzīvojuši Lhasā visu savu mūžu. Kad jautājam, kā te senāk bija, tie nosmej – pirms 20 gadiem Lhasas apkārtnē bija lauki! Tad valdība fermeriem piešķīra kompensāciju, lai tie pārvāktos, un Lhasu varētu apbūvēt. Nu Lhasa ir pavisam rosīga Tibetas pilsēta – uz katra stūra ir veikali, restorāni, gar kuriem iet sakārtoti ceļi… Viss kā "normālā Ķīnā"! Tikai te, protams, uzraksti ir arī tibetiešu valodā.

Uzreiz saklausām līdzības ar tām frāzēm, ko mums pirms gada mācīja Butānā. Un gids paskaidro – abas zemes ir kā māsas. Varbūt dialekti atšķiras, bet valoda, rakstība un ticība ir viena.

Tibetiešu budismā nav dieviņš, kas visu radījis, bet gan Buda – cilvēks – tas, kurš nonācis saskarē ar patieso. Un viņš dalījies ar savu pieredzi, lai ikviens no mums spētu atbrīvoties no ciešanām. Jo, galu galā – mēs visi taču gribam būt laimīgi, vai ne? Un tas darbs sākas ar sevi pašu. Budas teikto esot jāstudē kā filozofiju – jāpaņem, kas noder, un jāatstāj, kas nestrādā.

Gids un šoferis mūs atstāj viesnīcā, jo šī ir "aklimatizēšanās diena", kad tūristi ierasti paliek savā istabā vai – tālākais – aiziet uz blakus kafejnīcu un atpūšas pie tējas tases. Mēs nometam somas un traucamies iekšā vecpilsētā. Protams, neejam tempļos, kur bez gida nedrīkst, bet varam izstaigāt rosīgo Barkhor ielu, kas senāk bija Lhasas centrālais tirgus. Tagad tas pārveidots par tūristu iepirkšanās centru.

Barkhor iela atrodas pašā vecpilsētas sirdī – galvaspilsētas vecākajā daļā. Un tā veido loku ap Jokhang templi – svarīgāko templi visā Tibetā. Pa ielu pieņemts iet pulksteņrādītāja virzienā kā svētvietas tiek apietas hinduismā, budismā, sikhismā un džainismā.

Redzams, kuri ir tūristi – tie iet, kur it kā nevajadzētu iet, un fotografē tos, kuri it kā negribētu, lai tos iemūžina. Ir tibetieši, kas šo ielu pieveic, metoties uz vēdera guļus atkal un atkal – tā, lai visu distanci noklātu ar savu ķermeni.

Ir cilvēki bez ekstremitātēm, kas lūdz naudiņu. Ir mūki un mūķenes, kas dzied un lūdz ziedojumus. Šķiet, ka gandrīz katram tibetietim rokās ir lūgšanu krellītes. Turklāt tie pamanās lūgties arī sarunu laikā. Pat mūsu gids jautājumu vidū pēkšņi noskaita pāris mantras.

Protams, pirmie iespaidi ir spilgti. Tibeta ir pavisam citāda kā "klasiskā Ķīna", lai gan Ķīnas raibās provinces kopumā šo zemi padara bagātīgi daudzveidīgu. Saulē mirdz koši tempļi, mums pretī veras tumsnējas, apdegušas, bet smaidīgas sejas, kurās iededzas prieks, kad var retajam "baltajam" pateikt: "Hello!" un aizskriet prom…

Vietējie valkā savas tradicionālās drānas un rokās tur dažnedažādus lūgšanās rīkus – šķiet, visa galvaspilsēta ir viena liela svētvieta.

Un tie kalni, kuros uzsēdušies balti mākoņi – mēs esam tik tuvu visiem dieviņiem! Nākamās divas dienas mēs pavadīsim Lhasā, lai pēc tam dotos divu nedēļu pārbraucienā pa ne tikai Tibetas, bet visas pasaules svētākajām vietām. Ieskaties šajā brīnumu pasaulē kopā ar mums!

Sarežģītā Ķīna! Pirms došanās uz Ķīnu vajag sagatavoties – to pierādīja mūsu pirmā reize šeit, kad vienkārši bijām priecīgi izbraukt Tagad esam "paaugušies" un gudrāki – zinām, kā mūsu foršā Ķīna strādā. Ieskaties Laines un Arča ceļojuma piezīmēs "Facebook", "YouTube" un "Instagram". Un vasarā būs viņu grāmatiņa par Ķīnu "Sarkanā pūķa zemē. Piedzīvojumi un atklājumi mūsdienu Ķīnā".