Pēdējais pārbrauciens. 520 kilometri no Sagas uz Darčenu

No rīta ir tikai +3  grādi, bet tibetiešu dzīve kalnos neapstājas. Tā sākas ar lūgšanām savā mājās izveidotajā lūgšanu istabā un, protams, septiņu ūdens trauku ziedošanu par godu pirmajiem septiņiem mūkiem Tibetā. Daži turpina dienu ar templi, citi ar darbu veikalā, birojā un citur, vai laukos pie lopiņiem.

Tibetas budisms ir tibetiešu ikdiena

Uz tempļiem un klosteriem līdzi ņem arī bērnus, jo ļoti svarīgi tiem nodot zināšanas par tibetiešu tradīcijām, kultūru, reliģiju. Tibetā Tibetas budisms ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Tas ir ievīts ikvienā vietā un lietā. Visi skandina mantras, visi griež lūgšanu riteņus. Tā gluži vienkārši ir tibetiešu ikdiena! Un tieši tāpēc tik daudz sanāk runāt par lamām, par Budām, par klosteriem un tempļiem.

Ziemas mēnešos daudziem tibetiešiem darba nav, tad tie dodas svētceļojumā uz Tibetas dienvidiem. Starp citu, Tibetā ir arī daudzas meditācijas alas, ko izmanto ne tikai mūki, bet arī "parastie ļaudis".

Vai ir kādi hobiji ārpus tempļiem? Te ir zirgu jāšanas sacensības, un ir akmeņu celšanas sacensības. Tiek spēlēts futbols un basketbols. Bet ziemā sniega izklaidēm gandrīz nav, un nav arī tūristu, tāpēc šī sezona ir klusais laiks – apmēram no decembra līdz aprīlim. Protams, ir arī internets, bet Tibetā, tāpat kā citur Ķīnā, daudzas mājaslapas un aplikācijas, to skaitā "Facebook", "Whatsapp", "Instagram", "YouTube", "Google" utt., ir bloķētas.

Debesu apbedīšana

Te, protams, ir arī svētki, un ir rituāli. Ļoti interesanta mums likās Debesu apbedīšana. Debesu apbedīšana jeb, no tibetiešu valodas, "Atdošana putniem" ir bēru prakse, kurā cilvēka līķis tiek novietots kalna virsotnē, lai tas sadalītos, un to apēstu zvēri, īpaši maitu lijas.

Debesu apbedīšana ir domāta, lai atbrīvotos no mirstīgajām atliekām pēc iespējas dāsnākā veidā – atdodot tās tiem, kam noderēs. Tibetieši tic, ka ķermenis pēc nāves ir tukšs, dvēsele ir aizgājusi, tāpēc to nav jāsaglabā.

Šāda apbedīšanas prakse pastāv ne tikai Tibetā, bet arī Ķīnas Cjinhai (Qinghai), Sičuaņā (Sichuan) un Iekšējā Mongolijā. Kā arī Mongolijā, Nepālā, Butānā un Indijā. Šādas apbedīšanas vietas funkcionē arī mūsdienās, lai gan bija laiks, kad šo praksi kā māņticību aizliedza.

Turklāt lielākajā daļā Tibetas zeme ir pārāk cieta un akmeņaina, lai kapus raktu, savukārt dedzināšanai nepieciešams koks, kuru te praktiski nav. Līdz ar to Debesu apbedījumi vienkārši bija loģiskāki nekā tradicionālā budistu kremēšana. Kremē un mumificē augstākas klases lamas.

Ķermeņa sadalīšanu veic īpašs vīrs, ko sauc par "ķermeņa lauzēju". Tibetieši to dēvē par "domden". Viņš necērt līķi skumīgi, bet gan smejas un uzdzied, lai aizgājējam būtu vieglāka dvēseles pāreja uz tā nākamo dzīvi. Maitu lijas apēd miesu, bet kauli un arī mirušo drēbes tiek sadedzinātas lielos ugunskuros. Ja labi saglabājas kauls kājas priekšpusē zem ceļgala jeb stilba kauls, no tā tiek taisīti mūzikas instrumenti. Bet tiem gan izmanto tikai sieviešu kaulus.

Debesu apbedīšanu nevar veikt cilvēkiem, kas miruši infekcijas slimību gadījumos, saindējušies vai slimojuši ar vēzi. Citādi šīs slimības saindē putnus. Savukārt, ja pēc maitu liju aizlidošanas paliek pāri ķermeņa daļas, vai, ja ķermenis tiek atstāts pilnībā neskarts, tiek uzskatīts, ka mirušais dzīvojis sliktu dzīvi un radījis sliktu karmu.

Ierasti putni visu piebeidzot pusstundas laikā. Gida dvīņubrāļa sieva nomira pirms pāris gadiem, un viņš stāsta, kā viss noticis. Bet neviens šajā vietā neraud, lai cik brutāli mums tas šķistu. Šis apbedīšanas veids māca "pēdējo dāsnuma aktu" – to, ko tu vairs nelieto, atdod tiem, kam tas vajadzīgs.

Mēs gidam jautājam daudz. Un jautājam arī par to, ko jautā citi tūristi, jo to jautā mums. Par tūristiem runājot, protams, visi ir dažādi. Ir tie, kas vienmēr ir klusi, ierauti sevī, un arī desmit stundu braucienos neko nesaka. Ir tie, kas uzskatot gidu un braucēju par zemāka līmeņa ļaudīm, un tas esot jūtams. Cilvēki no Malaizijas un Singapūras, savukārt, nākot ar lielu cieņu, kas nepazūd visa ceļa laikā.

Ar Vjetnamiešiem esot viegli, jo tie par budismu jau visu zina, un negrib daudz dzirdēt, vien pielūgties un izbaudīt. Ir tautības, kas bieži neklausot gida norādēm. Bet, redz, viņi aizbrauc, gids paliek. Un kurš tad dabū pa asti? Tibetā ir lietas, ko nedrīkst fotografēt un vietas, kur nedrīkst iet! Ir grupas, kas nerunā angliski. Tās brauc vai nu ar grupas vadoni, kam gids tad nodod informāciju, ko tas tālāk iztulko, vai ņem līdzi tulkošanas ierīces, kas ir vēl sarežģītāk, jo tulkojums ļoti bieži ir neprecīzs.

Bramaputras upe ir viena no garākajām upēm Āzijā

Laižam garām Bramaputras upei. 2900 km garā Bramaputra ir viena no garākajām upēm Āzijā. Tā sākas Kailaša kalnā līdz ietek Gangas upē, un pēc tam abu upju ūdeņi ieplūst Bengālijas līcī. Turpat ir Himalaji. Himalaji ir kalnu grēda Āzijā, kas atdala Indijas subkontinentu no Tibetas līdzenuma. Te atrodas dažas no Zemeslodes augstākajām virsotnēm, tostarp augstākā, Everesta kalns. Himalajos atrodas vairāk nekā 100 virsotņu, kas pārsniedz 7200 metrus virs jūras līmeņa!

Pa vidu tam visam ir arī neliela tuksneša strēle. Arča T-kreklā, bet man jau vajadzīga jaka. Šajos augstumos ir vēsi. Sasildīties var ar jaka piena tēju mazo, reto ciemu ēstuvēs. Turpat gatavo nūdeles, kas ir lētākais ēdiens. Viss gan ir augstākās cenās kā citur Ķīnā.

Tuksnesī ainavas mainās, tas nebūt nav "visu laiku viens un tas pats". Ir ezeri, ir kāpas, ir akmeņi un zāļu puduri. Ir savvaļas ēzeļi un jaki! Un drīz no sausajiem līdzenumiem skatam paveras Manasarovara ezers un Kailaša kalns. Manasarovara ezers ir viens no svētākajiem ezeriem Tibetā, un katru gadu uz to dodas simtiem svētceļnieku.

Tā platība ir veseli 410 kvadrātkilometri un maksimālais dziļums apmēram 90 metri. Tibetieši ezeru sauc par Mapham Yumtso, kas tibetiešu valodā nozīmē "Uzvaras ezers". Manasarovar ir saldūdens ezers. Kailaša ledāju ūdeņi ezeru baro. Ezers ir viens no augstākajiem pasaulē, aptuveni 4590 metru augstumā. Ezera ūdens ir tik skaidrs, ka dziļumā var redzēt līdz pat 14 metriem!

Uz rietumiem no ezera atrodas Rakshas Tal ezers (tibetiešu valodā Langa-tso). Manasarovar ir saldūdens ezers, bet Rakshas Tal ir sāļš. Manasarovara ezerā ir daudz zivju, kas piesaista dažādus putnus. Savukārt Rakshas Tal ūdeņi ir tik sāļi, ka dažiem dzīvniekiem var būt nāvējoši. Abi ezeri bieži tiek uzskatīti par Sauli un Mēnesi. Tāpēc, ka tie ir atšķirīgi. Bet tos sauc arī par vīru un sievu – senatnē ezeri bija tuvu viens otram, bet zemes plātņu kustības rezultātā tie atkāpās viens no otra.

Tibetieši apstāšanās vietās sagaida ar suvenīriem. Te vietējie īpaši tumši, garām drānām un gariem matiem. Arī vīrieši nēsā košus auskarus. Gids Kailašā šogad ir pirmoreiz, tāpēc ar pirmo skatu uz kalnu tas metas ceļos – trīs reizes jāpielūdzas. Auto uzdziedam latviešu dziesmas, kamēr apkārt neskaitāmos virpuļos smiltis iegriež vējš. Šeit laikam tiešām ir īpašas enerģijas.

Tā sasniedzam Darčenu (Darchen), kas ir Kailaša kalna pārgājiena sākumpunkts. Darčena reiz bija neliels ciems, kuram garām gāja vien klejotāji. Bet tagad te celts arvien vairāk viesu māju un restorānu svētceļniekiem. No Darčenas priekšpuses paveras lielisks skats uz Kailaša kalnu – tas skatās arī iekšā pa logu mūsu viesnīcas istabiņā. Ciems ir 4575 metru v.j.l.

Gids saka, ka nedrīkst iet dušā un jāatpūšas, lai nesasirgtu kā liela daļa ārzemju gājēju. Bet vēl joprojām jūtamies spēcīgi, lai arī ik pēc pateiktas frāzes jāatvelk elpa. Rīt sāksies mūsu pirmais svētceļojums. Svētceļojums apkārt pasaules svētākajam kalnam. Iesim kopā! Ielaidīsim sevī pasaules augstumus un šīs vietas svētību!

Sarežģītā Ķīna! Pirms došanās uz Ķīnu vajag sagatavoties – to pierādīja mūsu pirmā reize šeit, kad vienkārši bijām priecīgi izbraukt Tagad esam "paaugušies" un gudrāki – zinām, kā mūsu foršā Ķīna strādā. Ieskaties Laines un Arča ceļojuma piezīmēs "Facebook", "YouTube" un "Instagram". Un vasarā būs viņu grāmatiņa par Ķīnu "Sarkanā pūķa zemē. Piedzīvojumi un atklājumi mūsdienu Ķīnā".