Klosteru diena! Tibetā budisms caurvij visu ikdienas dzīvi

Esam skaistā tibetiešu viesnīcā, un vēl foršākas ir brokastis, kur bufetē ēdienus grūti pat saskaitīt. Pie mūsu galdiņa apsēžas dāmas no Kanādas, kas dzimušas Īrijā un Dienvidāfrikā. Abas tikko pieveikušas Kailaša apli un saka, ka nebija viegli skābekļa trūkuma dēļ. Bet arī Tibetas sākums tām bija grūts. Abas nosaka, ka šī ir labākā viesnīca mūsu turpmākajā ceļā – tā viņas mūs sagatavojot.

Eh, meitenes, ja vien jūs zinātu, kur tik neesam gulējuši! Mūsu pirmais pasaules ceļojums, kurā apguvām veselas 64 valstis ar autostopiem, mūs ir pamatīgi norūdījis līdz pat šai dienai. Esam sapratuši, ka pieticība un pateicība ir vislabākais, ar ko iet ceļā, un kas padara ceļu visvieglāko!

Šodien ar gidu un šoferi no Šigatses dodamies  uz Lhatsi 4200 metru augstumā v.j.l. Katru dienu esam nedaudz augstāk. Jābrauc vien 150 km, bet pa mazajiem, pārpildītajiem Tibetas ceļiem skaidrs, ka būs vairāku stundu brauciens.

Tashi Lhunpo klosteris – viens no lielākajiem funkcionējošajiem klosteriem Tibetas rietumu daļā

Pirms tā vēl apmeklējam Tashi Lhunpo klosteri, kas ir viens no lielākajiem funkcionējošajiem klosteriem Tibetas rietumu daļā ar vairāk nekā 600 gadu senu vēsturi. Arī šis ir Dzelteno cepuru budisma skolas klosteris. Tibetas budismā ir četras sektas – Gelug, Sakya, Kagyu un Nyingma.

Lai ārzemniekiem tajās būtu vienkāršāk orientēties, vietējie saka: Dzelteno cepuru sekta, Sarkano cepuru, Melno cepuru un Lotusveida cepuru sekta vai skola. Tibetā vietējie, protams, izmanto īstos skolu nosaukumus, bet ārpasaulei pasniedz tos vienkāršākā veidā pēc cepurēm, ko mūki velk īpašos gadījumos.

Šo klosteri 1447. gadā nodibināja Genduns Drups, Tsongkhapa (Gelug (Dzelteno cepuru) sektas dibinātāja) māceklis. Vēlāk Genduns Drups tika nosaukts par Pirmo Dalailamu. Šī bija viņa mītne, pirms tā reinkarnācija Otrais Dalailama pārcēlās uz Drepung klosteri un nākamais – uz Potalas pili.  Protams, sākotnēji jau nemaz nebija tāds tituls "Dalailama".

Tas parādījās tikai ar trešo Dalailamu jeb Sonamu Gyatso tad, kad Sonams tika uzaicināts uz Mongoliju kā goda viesis, un mongoļi to nodēvēja par "Gudrības Okeānu" jeb "Dalailamu" mongoļu valodā. Pēcāk šis tituls tika piešķirts arī nākamajiem un jau diviem aizgājušajiem Dalailamām, jo pirmais teica – es reinkarnēšos. Pirms tam nekas tāds nenotika.

Nu Tashi Lhunpo klosteris ir Pančenlamas mītne – viņš ir otrs svarīgākais lama Tibetā pēc Dalailamas. Kā jau rakstīju, tagad Tibetā ir 11. Pančenlama, bet tas pašreiz atrodoties Pekinā. Ne Dalailama, ne Pančenlama Tibetā tagad nav.

Ziedu laikos šajā klosterī dzīvoja 4000 mūku. Mūsdienās ir tikai ap 900. Klosterī bija četras koledžas. Koledžu abati bija atbildīgi par katra nākamā Pančenlamas meklēšanu. Abati bija iesaistīti Tibetas politiskajā dzīvē, bieži valdot no Lhasas līdzās Dalailamam.

10. (iepriekšējais) Pančenlama uzsāka stupas celtniecību, kurā tagad atrodas 5. līdz 9. Pančenlamu relikvijas un mirstīgās atliekas. Atsevišķa stupa ir arī pašam 10. Pančenlamam un 4. Pančenlamam, trīs pirmo mirstīgās atliekas nav saglabātas. Jāpiemin tas pats, kas iepriekš – lai arī lielākoties tibetiešus apglabā Sky Burial jeb Debesu apbedījumos, mirušus sacērtot gabalos un izbarojot maitu lijām, lamas tiek sadedzināti un ielikti stupā vai mumificēti.

Klostera četras kapelas

Klosterī ir četras kapelas. Pirmā ir Jampa kapela, kur atrodas Maitreya jeb Nākotnes Buda (ko dēvē arī par Mīlestības un Šķīstības Budu. Pašreizējais Buda ir Līdzjūtības Buda). Šajā kapelā atrodas arī tempļa galvenās relikvijas.

Dodamies tālāk uz nākamo kapelu, kur 614 kg zelta stupā atrodas Desmitā Pančenlama kapavieta. Viņš nav sadedzināts, turklāt mūki saka, ka Pančenlamas ķermenis nepūst, tāpēc ir ļoti īpašs. Tam vēl joprojām augot mati un nagi. Bet – ja ķermenis paliek sausāks, tā varbūt varētu tikai izskatīties.

Trešajā kapelā atrodas Ceturtā Pančenlamas atdusas vieta. Ceturtais Pančenlama bija piektā Dalailamas skolotājs. Viņa kapā atrodas 2700 unces zelta, arī sudrabs un varš. Savukārt pēdējā kapelā apglabāti no Piektā līdz Devītajam Pančenlamam. Pirmo trīs Pančenlamu ķermeni nav saglabāti, kā gids saka, iespējams, ka lamas mira ļoti agrā vecumā. Tūri noslēdzam ar sanāksmju telpu, kur mūki ierasti pulcējas, lai skandētu mantras un svinētu svētkus.

Šajā klosterī arī mūsu gids noskaita kādu mantru, arī mēs paskandinām zvanus un izejam speciāli taisītu tuneli zem svētajiem rakstiem. Viss gaišām domām. Apejam trīs reizes pāris stupām. Šķiet, ka tibetietis sapratis – neesam ārzemnieki, kas rauc pieri, skatoties viņu rituālus, un labprāt paši visu izmēģinām.

Stupu apriņķo, jo tajā atrodas svētās relikvijas. Tā sevi varot attīrīt. To apriņķot vajag vismaz vienu reizi, ja nē – tad trīs. Un vislabāk, protams, 108. Arī visām lūgšanu krellītēm ir 108 bumbiņas. Tieši tik daudz ir cilvēcisko grēku, ar ko Buda tika galā.

Pie klostera ārpusē tiek kurināti gigantiski vīraku trauki, drīzāk krāsnis. Vietējie pārdod maisiņus ar cipresi, ko lūdzēji tajās met iekšā – viss kūp un smaržo. Tie saka: "Sansolo" – "Debesu valdniekam!" Tā esot katru trešdienu, jo 14. Dalailama piedzima tieši šajā dienā. Ceru, ka neesi sajucis Dalailamās, Pančenlamās un Budās, jo būs vēl!

Tomēr gids saka – ja tev ir tīra sirds un esi atvērts un mīlošs, nemaz nevajag iet templī. Nemaz nevajag tās metodes! Tepat tibetieši ir dzīvs pierādījums – stundām lūdzas un tad, tikko izgājuši ārā no tempļa, sāk lamāties. Viss "darbs" vējā. Budisms jāpraktizē nepārtraukti, nevis noteiktā laikā vai vietā.

Šajā klosterī redzams arī diezgan daudz ārzemnieku. Gids paskaidro – redz, Šigatsē šī ir vienīgā apskates vieta. Lhasā tādu ir daudz, tāpēc nevar Tibetā iebraukušajiem ārzemniekiem tik viegli uzdurties. Šigatsē gan ir arī cietoksnis, bet uz tādiem neejam. Cietoksnis reiz bija katrā Tibetas pilsētā, jo šeit senāk bija daudzas karaļvalstis, kas savā starpā cīnījās.

Sakjas klosteris, kas bija nozīmīgs mācību centrs 13. gadsimtā

Uzsākam trīs stundu braucienu līdz nākamajam klosterim un nākamajai pilsētai. Trīs stundas? Tas šajos plašumos ir maz. Pati Tibeta, starp citu, aptver visu Tibetas plato, kas ir tibetiešu dzimtene. Tibetas plato ietver visus Tibetas autonomā reģiona (TAR) apgabalus, 95% no Qinghai provinces zemes platības, Gansu dienvidrietumus, Sičuaņas ziemeļus un rietumus, un Junaņas ziemeļrietumus. Un, jā, ir atšķirība starp Tibetu un Tibetas Autonomo reģionu.

Termins "Tibeta" attiecas uz visu Tibetas plato, bet Tibetas Autonomais reģions (TAR), kur esam mēs, attiecas tikai uz 50% no Tibetas plato zemes masas. Pati Tibeta ir daudz, daudz lielāka teritorija nekā tikai TAR. Aptuveni 60% tibetiešu dzīvo ārpus TAR citos Tibetas reģionos.

Traucamies garām violetu ziedu laukiem, ko gids var nosaukt tikai tibetiešu vārdā. Pabraucam garām zīmei, kas vēsta, ka esam 5000 km no Šanhajas. Ceļā ir daudzi tūristi, "baltie" ceļo grupās. Mums ir tik ļoti paveicies! Esam divatā ar šoferi un gidu kā privātajā tūrē, par kuru mums vēl vismaz tūkstotis eiro būtu jāpiemaksā! Ar grupu ietu lēnāk – pats gids atzīst, ka ir grūtāk. Viens grib apstāties, cits ne, viens kavē, cits gaida jau pārdesmit minūtes…

Bet nu četratā traucamies cauri tuksnešainiem kalniem, kur ik pa laikam parādās govis, aitas, un jaki, kas uzar šķietami sausus laukus. "Mieži!" tā saka gids. Te augot arī kukurūza un rīsi, bet, piemēram, ne saulespuķes. Tomēr lielveikalā viss esot, importēts no Ķīnas.

Sasniedzam Sakjas klosteri, kas bija nozīmīgs mācību centrs 13. gadsimtā. Trumču upe sadala klostera kompleksu divās daļās – viena daļa atrodas kalna nogāzē, bet otra – ielejā lejā. Nu galvenā daļa ir ciet, tāpēc ejam pusdienās.

Lētākās vienmēr ir tibetiešu nūdeles – pavisam vienkāršas, bet garšo vairāk kā makaroni nevis kā ķīniešu taisītās nūdeles. Ir piena tēja un momo – ar jaka gaļu taisīti pelmeņi, gluži kā Nepālā. Gids pusdienas mums uzsauc, apsolām mūsu biedriem izmaksāt vakariņas.

Tad dodamies uz klostera otru daļu kalnā. Tā tagad ir pamesta, mūsu ceļabiedri līdzi nenāk. Bet mēs varam izstaigāt ciema labirintus. Pie ēkām kalnos sakrauti liellopu izkārnījumi, lai žūst un ir ko kurināt!  Reiz kalnā bija 108 stupas… Palikušas trīs.

Atgriežamies pie gida un šofera, un šie izsaucas, ka uztraukušies. Par mums? Ne taču! Par gida somu! Izrādās, Arča, ejot prom no ēstuves, automātiski paķēris maliņā nolikto mugursomu, domādams, ka mūsējā.

Ceļotājiem jau vienmēr kā bruņurupučiem – kaut kas uz muguras, citādi "kaut kas nav kārtībā". Nu sanāk, ka izvedām pastaigā gida somu. Tas pat novērošanas kamerās skatījies (tagad taču katram restorānam tādas ir), bet sapratis, ka netīšām soma aizceļojusi ar viņa klientiem.

Sakjapai jeb Lotosa cepuru skola

Tad dodamies uz otru, jauno klostera daļu. Klostera ārpuse ir iespaidīga. To ieskauj augstas, melnas sienas ar skatu torņiem visos četros stūros. Klostera pamatkrāsas ir balta, sarkana un melna. Arī pašā ciemā, kur klosteris atrodas, mājeles ir tieši šādās krāsās.

Sakjas klosteris pieder vienai no četrām Tibetas budisma pamatskolām – Sakjapai jeb Lotosa cepuru skolai (populārākā ir Dzelteno cepuru skola, tad ir arī Melnās un Sarkanās cepures). Vai vietējie iet lūgties konkrētā klosterī? Nē! Senāk gan dažādi ciemi karoja savā starpā, un tad cilvēki attiecīgi lūdzās noteiktā klosterī, bet nu – ej vienalga kurā – visos būs Shakyamuni Buda, Pārticības dievs, Ilgmūžības Buda un pārējie svarīgie tēli.

Viena no galvenajām Sakjapas sektas atšķirībām ir tā, ka lamas tituls ir iedzimts. Respektīvi, lamam ir atļauts precēties un radīt pēcnācējus. Pārējās sektās tā nav, jo tur lamas pārdzimst – kā galvenais aiziet, tiek meklēts, kurā ķermenī tas ir atdzimis. Savukārt šajā sektā lamas statuss pāriet aizgājušas lamas pēcnācējiem.

Sakjas pilsēta spēlēja nozīmīgu lomu Tibetas vēsturē. Kādreiz tas bija Tibetas politiskās dzīves centrs. Mongoļu impērijas valdīšanas laikā Sakya lamas sabiedrojās ar mongoļu hanu. Pateicoties aliansei, Mongoļu impērija tika pārveidota par Tibetas budismu.

Mongoļu Kublaihana valdīšanas laikā 13. gadsimtā Sakjas abats kļuva par Tibetas valdnieku. Pirmo reizi Tibetas vēsturē reliģiskais līderis kļuva par valdības vadītāju. Pēc tam Sakjas pilsēta kalpoja par Tibetas galvaspilsētu no 1268. līdz 1354. gadam.

Tagad Sakjas klosterī mīt vien daži simti mūku, bet tas ir viens no skaistākajiem klosteriem, kādus mēs līdz šim bijām redzējuši! Tā senatne ir jūtama! Liekas, ka esam alā, ne klosterī. Turklāt te atrodas lielākā svēto rakstu kolekcija Tibetā!

Kolekcija tika atklāta 2003. gadā vienā no klostera sienām. Te ir 84 000 ruļļu, no kuriem lielākā daļa ir budistu svētie raksti. Daži ir izsmalcināti dekorēti ar zelta burtiem un Budas attēliem. Divi galvenie budistu teksti – Kangyur un Tengyur – ir rakstīti ar zelta tinti.

Turklāt, lai arī tie cītīgi salikti gar klostera sienu, daži ir iznākuši ārā, un šķiet, ka tūliņ kādam kritīs uz galvas. Mūki, ko pazīst mūsu gids, paskaidro, ka viņi svētos rakstus neaiztiek. Ja pasaulē ir miers, visi raksti smuki stāv sarindoti gar sienu.

Bet, ja pasaulē ir nemieri, daži raksti (kas atrodas tādās kā garenās kastēs), paši no sienas atlecot. Un tā ir zīme, ka mūkiem jālasa tieši šīs mantras. Arī tagad daži svētie raksti ir iznākuši ārā no plauktiem. Un iemeslu tam mēs visi zinām. 21.gadsimts, bet karš nav beidzies.

Klosterī atrodas arī no jaka sviesta taisītas skulptūras, kas nekūst, jo templī jau vienmēr ir vēsi. Kad laiks tās nomainīt, tāpat kā augļi, tās atdotas putniem. Un ar sviesta statujām noslēdzas šīs dienas ekskursija. Vakariņojam kopā, un mūs apkalpo pat tibetiešu "sieviešvīrietis". Te pārsteigumu netrūkst. Kļūsti par trešo ceļotāju!

Sarežģītā Ķīna! Pirms došanās uz Ķīnu vajag sagatavoties – to pierādīja mūsu pirmā reize šeit, kad vienkārši bijām priecīgi izbraukt Tagad esam "paaugušies" un gudrāki – zinām, kā mūsu foršā Ķīna strādā. Ieskaties Laines un Arča ceļojuma piezīmēs "Facebook", "YouTube" un "Instagram". Un vasarā būs viņu grāmatiņa par Ķīnu "Sarkanā pūķa zemē. Piedzīvojumi un atklājumi mūsdienu Ķīnā".