Svētākais templis Tibetā, mūku debates un vēl dažas neparastas lietas

Dodamies Lhasā pēdējo dienu! Šodien tiekamies ar jauno gidu, kas ar mums būs kopā turpmākās divas nedēļas. Šis gids labāk runājot angliski un ir ar lielāku pieredzi. Un visā ceļā būsim vien mēs trijatā un šoferis, jo neviens cits nav pieteicies uz šo grupu tūri.

Šoferis mūs sēdina savā lielajā busā, kur vieta paredzēta 15 cilvēkiem. Jautājam, vai pārvietoties tādā braucamajā nebūs neizdevīgi? Mums uzreiz pārjautā, vai par lielu, vai neērts, jo kompānija varot mums piemeklēt mazāku auto. Nē, nē! Mums taču viss labi! Par tibetiešiem pašiem taču domājam!

Tibeta un lūgšanas karodziņi

Uzsākam gājienu gar mājām, virs kurām sakarināti lūgšanu karodziņi, kas esot arī labākais suvenīrs, ko paņemt no Tibetas. Senāk virs ēkām Tibetā plīvoja militārie karogi – katra cilts savā teritorijā izkāra savējo. Bet, pēc Budisma ienākšanas, militārie karogi tika nomainīti pret piecu krāsu karogiem, kas vējā izplata uz tiem sarakstītās mantras. Izplata veiksmi.

Karodziņu krāsām ir nozīme – baltā ir mākoņi, zilā – debesis, zaļā – ūdens, dzeltenā – zeme un sarkanā uguns.

Mūsu jaunais gids ar tūristiem strādājis jau 15 gadus. Vīrs gan uzreiz skaidri pasaka – no viņa varam "ņemt" vārdus, bet ne video vai foto. Tad nu stāstīsim un rādīsim, ko varēsim.

Lhasā ir apmēram divi tūkstoši gidu. Tagad tiem ir īstā darba sezona, jo Tibetu tūristi iemīlējuši apmeklēt vasarā. Tieši tagad šeit aktivizējas arī ķīniešu biznesi – ēstuves, fotosaloni, viesnīcas…

Saskatām ļoti daudz līdzību ar Maņdžouli Ķīnas ziemeļos Iekšējās Mongolijas Autonomajā reģionā uz Ķīnas – Krievijas robežas. Arī mūsu Ķīnas mājās biznesiņi savas durvis atver tieši vasaras mēnešos, ziemā tie dodas uz citām Ķīnas pusēm, jo mīnus 38°C nav daudz ziemas prieku baudītāju.

Barkhor iela, kas apņem Jokhang templi

Nokļūstam Barkhor ielā, kuru apmeklējām pirmajā dienā šeit. Barkhor iela apņem Jokhang templi, svētāko no visiem visā Tibetā. To 7. gadsimtā uzcēla Tibetas 33. karalis Songcens Gampo. Tas pats, kas pirmoreiz uzbūvēja Potalas pili.

Tempļa galvenā ēka ir četrus stāvus augsta, līdz ar to neviena no Lhasas centra ēkām nedrīkst būt augstāka par četriem stāviem – tas ļauj ikvienam redzēt Jokhang tempļa zelta jumtu. Jokhang templis ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma vietu sarakstā.

Kā šis templis radās? Karalis Songcens Gampo apprecējās ar Ķīnas princesi Venčengu (Weng Cheng) un Nepālas princesi Bhrikuti, lai sabiedrotos ar kaimiņu teritorijām. Abas dāmas ieradās Tibetā ar savu pūru – svētajām statujām un svētajiem priekšmetiem. Karalis ierosināja divu tempļu celtniecību, lai tajos noglabātu tam atvestos dārgumus. Jokhang templis bija paredzēts, lai tajā novietotu nepāliešu sievas vesto statuju. Līdz ar to templis ir vērsts uz rietumiem, kur atrodas Nepāla.

Tajā pašā laikā tika uzcelts Ramoche templis, lai tajā novietotu statuju, kuru uz Tibetu atveda karaļa ķīniešu sieva. Tāpēc Ramoche templis ir vērsts uz austrumiem, kur atrodas Ķīna. Interesanti gan, ka pēc karaļa nāves statujas tika ievietotas nepareizajos tempļos – ķīniešu sievas vestā statuja nu atrodas Jokhang templī, kas sākotnēji tika celts nepāliešu sievas statujai, un otrādi.

Templis, kur atrodamies, ir celts gan ķīniešu, gan nepāliešu, gan tibetiešu stilā. Un tas ir uzcelts uz milzīgas, zemē guļošas dēmonu sievietes sirds. Un tāpēc tas ir svētākais templis Tibetā.

Arī Butānā tempļi tika celti īpašās vietās – uz guļošas dēmonu sievietes ķermeņa daļām. Tāda liela, ļauna dēmonu sieviete guļ te kalnos pa visām valstīm…

Un ne tikai tempļa atrašanās vieta ir īpaša – šajā templī esošā Shakyamuni Budas statuja ir tik nozīmīga, ka tiek uzskatīts – ja redzēta tā, tad redzēts pats Buda.

Stāsts par Budu

Protams, mums šajā tūrē diezgan bieži būs jārunā par Budu un budismu, jo Tibeta vienkārši bez tā nav iedomājama. Tad nu stāsts par Budu. Shakyamuni Buda ir tas pats Buda, kam tagad seko budisti visā pasaulē. Vārds "Buda" patiesībā nozīmē "Apgaismotais".

Mums zināmais Buda īstajā vārdā ir Siddhartha Gautama, un viņš dzima Nepālā karaliskā ģimenē. Karalis savu mantinieku centās pasargāt no visām pasaules bēdām, jo gribēja, lai tas izaug par dižu vadoni. Bet Buda aizbēga no karaļvalsts, atklājis, ka pasaulē ir tik daudz ciešanu – slimības, nabadzība, vecums, nāve…

Viņš aizbēga, jo vēlējās no tām atbrīvot sevi un citus. Siddhartha Gautama pameta sievu un savu jaundzimušajiem bērnu, lai ilgus gadus mācītos Indijā pie dažādiem skolotājiem… Līdz viņš saskārās ar patieso – to patiesību, kuru meklē visi budisti, un ne tikai, un savus atklājumus sāka izplatīt pasaulē caur saviem mācekļiem.

Šis ir Shakyamuni Buda. Viņš cilvēces vēsturē ir ceturtais Buda. Interesanti, ka tempļos ir arī Nākotnes Buda – piektais Buda. Viņš sēž citādi kā pārējie Budas tēli – ne krustotām kājām, bet ar pēdām uz zemes. Tas nozīmē, ka viņš ir gatavs ierasties. Bet tas nenotiks tikmēr, kamēr ceturtais Buda būs "dzīvs" jebšu viņa mācības – pašreizējais budisms – tiks praktizēts. Kam gan jānotiek, lai tas pazustu?

Templī ir arī Nākotnes Buda, piektais Buda. Bet tas varbūt nemaz nenes budismu. Nākotnes Buda var atnest citu reliģiju, citas prakses. Bet teikts, ka tas ar savu mīlestību cilvēkus glābs. Kā gids saka, Nākotnes Budam nemaz nav nepieciešams pielūgties, jo viņš jau ir tikai nākotne, nevis "šeit un tagad", kas budismā ir svarīgākais. Tomēr vietējie to dara, jo uz Zemes var atnākt arī ļaunais. Arī trīs no sešām budisma valstībām, kuras nes mokas un ciešanas. Cilvēki lūdzas, lai Nākotnes Buda ir ātrāks par iespējamo nelaimi.

Templī atrodas Budas pēdas nospiedums, pret kuru cilvēki rīvē savas sāpošās locītavas. Ir citi Budas tēli, pie kuriem tiek dedzinātas sveces. Starp citu, kamēr citās zemēs pielūdz vienu vienīgo Budu, reiz sauktu par Siddhartha Gautama, Tibetas budismā ir tūkstošiem Budu – viens Ilgmūžības Buda, cits Pārticības Buda… Tūkstošiem tādu!

Ja pie Budas tēla nav uzrakstīts, kurš tas ir, arī vietējie nezinot, jo visas statujas izskatās diezgan līdzīgas. Tomēr atpazīt dažādos Budas tēlus var pēc to roku novietojuma un pēc rīkiem, ko tie tur. Tie gan nav bijuši īsti cilvēki kā Shakyamuni Buda, kas dzima Nepālā, un pa īstam kļuva apgaismots, un pa īstam deva mācības, kam tagad seko vairāk kā 500 miljoni cilvēku visā pasaulē.

Rituāli Tibetas tempļos

Tibetas budisma templi var pazīt pēc statujām uz tā jumta – ir zelta ritenis un divi brieži. Ritenis ir dharma jeb Budas mācības, un brieži tās cītīgi klausās. Kāpēc tieši brieži ne citi zvēri? To mūsu gids nezina. Ejot templī gids salasa visas uz tempļa grīdas izmētātās lapeles – izrādās, uz tām ir citu tempļu ieejas biļetes. Bet, ja tās nomestas, tempļa attēliem kāds noteikti pamanās uzkāpt ar kāju, un tas nav labi. Vietējie uz templi nāk ar ziedojumiem – augļiem, naudu, baltajām šallēm, lai pelnītu sev "labos punktus". Augļi gan mūžīgi nevar tempļos stāvēt – pēc kāda laika tie tiek uzmesti uz tempļa jumtiem, lai tos apēd putni.

Pie Budas statujām templī novietoti arī septiņi ūdens trauki, kas simbolizē pirmos septiņus mūkus Tibetā. 7. gs., kad Lhasā tika būvēti tempļi, nebija skolas, kur apgūt mācības, tāpēc tika atvērti pirmie klosteri. Tad 33. karalis izvēlējās pirmos septiņus mūkus, kam bija jāiet šajos klosteros un jāstudē budisms. Tieši šiem septiņiem mūkiem tempļos tiek likti septiņi ūdens trauki.

Un ne tikai tas. Vietējie templī dedzina jaka sviesta sveces. Daži šķidru sviestu nes līdzpaņemtajos termosos, un tad to pievieno svecēm pildītos traukos. Gids saka, ka daudziem tas ir vien ieradums, un tie nemaz nezina, kāpēc tempļos tiek dedzinātas sveces, turklāt tās nekad neizdziest.

Tibetiešu budismā pēc nāves mēs visi nokļūstam Ellē un Pazemes Dievs Yama tad izdomā, kurā no sešām valstībām nākamajā dzīvē mūs sūtīt, atkarībā no mūsu šajā dzīvē paveiktā. Trīs valstības ir ciešanu un sāpju pilnas, trīs pārējās ir dievišķās. Sāksim ar labajām – ir Dievu valstība, Pusdievu valstība un cilvēku pasaule.

Ciešanas ir zvēru pasaulē, izsalkušo spoku pasaulē un Ellē. Un, piemēram, tie, kas uz ielām ubago, ir pārdzimuši izsalkušo spoku pasaulē, jo iepriekšējā dzīvē ko sliktu darījuši. Šajā posmā, kad Yama lemj par cilvēka nākamo dzīvi, ir ļoti tumšs. Lai dvēselēm būtu vieglāk, un tās varētu redzēt, tempļos tiek dedzinātas šīs sveces – dienu un nakti. Jo katru sekundi taču kāds aiziet…

Tibetieša ikdiena

Tibetieša ikdiena sākas ar noteiktiem rīta rituāliem. Katram mājā ir dievišķā istaba, ko uztur tīru un kārtīgu. Pirms brokastīm tajā novietotajam Budam tiem ziedoti septiņi ūdens trauki, un ūdens divreiz dienā mainīts. Tas netiek liets ārā, bet ar to aplaistīti augi. Tad tiek skaitītas lūgšanas. Bet nevis tā – "Lūdzu, dod man"… "Kaut maniem radiem"… Nē! Tibetieši lūdzoties par visiem cilvēkiem. Un starp visiem cilvēkiem taču esi arī tu pats!

Tad vecāka gadagājuma tibetieši, kam pēcāk nav jādodas uz darbu, sāk savu koru jeb tempļu un klosteru apriņķošanu. Pusdienlaikā tie atpūšas tējnīcās un pēcāk dienu noslēdz ar vēl kādu apli. Tāda esot tibetiešu ikdiena. Pasaulē ir apmēram seši miljoni tibetiešu, puse ārpus Tibetas Autonomā reģiona. Tiem, kas ir šeit, protams, izbraukt ir grūti. Jāpiesakās pasei, kas vietējiem nav, jo Ķīnas teritorijā lieliski var iztikt ar ID karti.

Kā tibetieši vispār parādījās? No mērkaķiem protams! Kā gids saka – no laika gala! Tikai te ir stāsts par Budu, kas iedeva mērkaķiem maģiskās sēklas, ko tie sēja zemē, un no zemes izdīgušos augus tad ēdot kļuva par cilvēkiem. Tie sākotnēji bija klejotāji un fermeri. Bet, kad šiem ļaudīm prasīja, no kurienes tie nākuši, viņi tikai norādīja uz debesīm. Debesu cilvēki tie mūsu tibetieši! Un te atrodoties patiešām ir debešķīga sajūta!

Tibetas budisma skolas – Ņingma, Kagju, Sakja un Gelugs.

Cilvēki stāv garās rindās, lai redzētu visas templī ievietotās statujas. Tie griež lūgšanu riņķus, kuros iekšā ir sarakstītas mantras – tad tās automātiski "iedarbojas". Cilvēki iet ap templi un metas ceļos. Un tas viss, lai sevi attīrītu. Darbība un sekas; līdzjūtība; un dzīves ritenis (sešas valstības, no kurām trīs ir "labās" un trīs ciešanu pilnas) – uz šīm trim lietām balstās tibetiešu budisms.

Ko dari, to saņemsi; līdzjūtība pret visu un visiem; sešas valstības, kurās var pakāpties vai pagrimt, atkarībā no savām domām, vārdiem un darbiem.

Simtiem gadu laikā Tibetā ir attīstījušās četras galvenās Tibetas budisma skolas – Ņingma, Kagju, Sakja un Gelugs.

Geluga skola tiek saukta arī par Dzelteno cepuru skolu, jo mūki tās nēsā īpašos gadījumos. Tā ir arī populārākā skola jeb sekta, jo to praktizē Dalailama un Pančenlama, kas ir viena no nozīmīgākajām personām Tibetas budismā, otrajā vietā aiz paša Dalailamas. Pančenlama spēj atpazīt nākamo Dalailamas reinkarnāciju, savukārt Dalailama pēc tam atrod reinkarnēto Pančenlamu. Šī tradīcija ir saglabājusies gadsimtiem ilgi.

Nākamais Dalailama tiek izvēlēts jau 4-5 gadu vecumā. Mazais Dalailama parāda kādas īpašas spējas, pēc kā to atpazīst. Izvēlētie bērni veic arī vairākus testus, piemēram, no daudzām lietām atpazīst tās, kas piederējušas Dalailamam. Un prot pastāstīt dažādas Dalailamas domas un idejas, ko, iespējams, zinājuši tikai viņam tuvākie. Tagad Indijā atrodas Tibetas 14. Dalailama, Pekinā ir 11. Pančenlama.

Šī klostera celtniecība sākās 7.gs., un tai sekoja 8. un 9. gs.,kad Tibetā tika celti jauni meditācijas centri un pielāgoti likumi – piemēram, mūkiem nebija jāiet militārās apmācības. Tomēr pēdējais karalis, kas tika tronī pēc sava brāļa nāves, bija pret budismu. Tas jauca nost tempļus un iznīcināja svētos rakstus. Tā nu viņu Jokhar tempļa priekšā nogalināja mūks. Mūks pēcāk aizbēga no Lhasas un alā meditēja 22 gadus. Ko tibetieši domā par šo gadījumu? Tie saka – ja mūks nebūtu to paveicis, budisma nebūtu. Tāpēc viņš tiek uzskatīts par varoni. Tomēr pēc karaļa nāves sākās decentralizācija un atkal dažādās ciltis cīnījās savā starpā. Ātri patinam laiku uz priekšu un mūsdienās Tibeta ir Ķīnas daļa.

Pametam pirmo templi. Pa ceļam gids atbild uz dažiem jautājumiem, stāstot to, ka šajos augstumos cilvēki dzīvojot par 5-7 gadiem mazāk nekā citur, un izskatās vecāki. Tas esot stiprās saules, nepietiekama skābekļa un plaši nepieejamo dārzeņu dēļ.

Viens no lielākajiem un vecākajiem klosteriem Lhasā – Sera klosteris

Dodamies uz vienu no klosteriem – Sera klosteri – ko 1419. gadā uzcēla Jamchen Choji Sakya Yeshi. Sera klosteris ir viens no lielākajiem un vecākajiem klosteriem Lhasā, bet nedaudz jaunāks un mazāks par to, kuru redzējām vakar – Drepung klosteri. Sera savu nosaukumu ieguva no ziediem, līdzīgiem rozēm, kas aug kalnā aiz klostera zemes.

Reiz Seras klosterī dzīvoja vairāk nekā 5000 mūku. Lai gan tagad te mīt tikai daži simti, tas joprojām ir viens no svarīgākajiem klosteriem Tibetā. Debates ir svarīga budisma studiju sastāvdaļa, un tas ir interesantākais, ko šajā klosterī pieredzēt.

Geluga sektas mūki uzskata, ka, vienlaikus ar tekstu studēšanu, ir svarīgi praktizēt to, ko viņi ir iemācījušies. Mūki pulcējas pagalmā, lai uzdotu viens otram jautājumus par reliģiskām tēmām, un pārliecinātos, ka katrs no tiem tos patiešām izprot. Mūks uzdod jautājumu tam priekšā sēdošajiem biedriem. Un tādu jautātāju un atbildētāju ir daudz.

Īpašos gadījumos mūki velk apavus, kuru zole nokrāsota trīs krāsās, kuras simbolizē neziņu, naidu un iekāri. Un tad diskusiju laikā mūki spēcīgi sit kājas pret zemi, tā tiekot vaļā no šiem netikumiem.

Turklāt reizi gadā Sera piesaista milzīgu tibetiešu pūli, lai svinētu Shoton jeb Jogurta festivālu. Tas tiek atzīmēts arī Drepunga un citos klosteros. Vasaras mēneši tradicionāli bija meditācijas laiks. Lai izvairītos no netīšas kukaiņu nogalināšanas, mūki meditēja alās un pavadīja laiku klosterī.

Mēneša beigās tibetieši ierasti mūkiem piedāvāja svaigi pagatavotu jogurtu. Apmaiņā pret to mūki izlika lielu thangku — izšūtu svēto gleznu – lai dotu svētības visiem sanākušajiem. Tradīcija kļuva tik svarīga, ka klosteri visapkārt Tibetai uzcēla īpašas sienas, lai reizi gadā izstādītu šīs milzīgās thangkas.

Tepat gids pastāsta arī par bērēm Tibetā. Uzzinām, ka vispopulārākā Tibetā ir Debesu apbedīšana (Sky Burial). Kad cilvēks nomirst, tā radinieki nodod viņa ķermeni īpašam vīram, ko tibetieši sauc par "domden", kas Debesu apbedījuma vietā tad saskalda mirušo pa gabaliņiem, lai maitu lijām to vieglāk būtu apēst. Tā tiek "apbedīta" lielākā daļa tibetiešu.

Arī Lhasā atrodas šādas Debesu kapenes, un senāk arī ārzemnieki varēja skatīties procesu, kā mirušie tiek sadalīti, bet neesot bijis patīkami. Tagad mēs to nevaram darīt. Tomēr šī prakse Tibetā ir jau 2500 gadu! Paši svētākie tiek sadedzināti un viņu pelni ielikti stupā. Daži tiek mumificēti un to ķermeni turēti kapenēs. Piemēram, piektais Dalailama, kas uzcēla Potalas pili, mūmijas veidolā atrodas tur.

Tā lūk. Diena jānoslēdz. Tibeta ir patiesi interesanta un visnotaļ grūti sasniedzama vieta, tāpēc žēl nepadalīties pieredzētajā. Un Tibeta mainās strauji. Protams, ceram, ka ātrāk atnāks tas Nākotnes Buda nevis iestāsies ciešanu valstība… Bet kas to lai zina. Pati pasaule visapkārt mainās ātrāk kā spējam to aptvert. Tāpēc izdzīvo katru brīdi tik īpaši, cik vien šajā brīdī iespējams!

Sarežģītā Ķīna! Pirms došanās uz Ķīnu vajag sagatavoties – to pierādīja mūsu pirmā reize šeit, kad vienkārši bijām priecīgi izbraukt Tagad esam "paaugušies" un gudrāki – zinām, kā mūsu foršā Ķīna strādā. Ieskaties Laines un Arča ceļojuma piezīmēs "Facebook", "YouTube" un "Instagram". Un vasarā būs viņu grāmatiņa par Ķīnu "Sarkanā pūķa zemē. Piedzīvojumi un atklājumi mūsdienu Ķīnā".