Līgava atklāj vēl nezināmo par Valtera Frīdenberga aiziešanu mūžībā

Kristīne Paegle kopā ar mūziķi Valteru Frīdenbergu bija līdz pat pēdējiem viņa mirkļiem, kad viņš 2018. gada 17. oktobrī devās mūžībā. "Es varēju redzēt, kā nāve atnāk," pavasarī, viesojoties TV3 sarunu šovā "Zilonis studijā", atzina Kristīne. Viņa arī stāstīja, cik apzināta un dziļākas mīlestības pilna bijusi kopā būšana pēc tam, kad abiem sāka šķist – iespējams, ka Valtera dienas ir skaitītas. Lai gan slimība elpoja pakausī, viņi arī plānoja kāzas.

Sarunu festivālā "Lampa" auklīte un dzemdību speciāliste piedalījās diskusijā "Vai iespējama "laba" nāve?", un Kristīne ilgu laiku nav zinājusi, ka draugam šai saulē palicis tik maz, raksta žurnāls "Privātā Dzīve". "Es to uzzināju, man šķiet, tikai tad, kad bija palikušas pēdējās divas nedēļas…

Pēdējais mēnesis tika aizvadīts lielās sāpēs un uzdevumos, kas bija jādara. Katru otro dienu vajadzēja braukt saņemt pretsāpju medikamentus," stāsta Kristīne. Tolaik viņa bija aizgājusi no sava darba un pēdējo pusgadu vienkārši bija līdzās Valteram, lai viņu atbalstītu gan mājās, gan slimnīcā.

"Es atceros nakti, kas bija traka, jo vairs nepalīdzēja neviens medikaments, kas bija izrakstīts. Visas tās trakās narkotikas… Es zvanīju mūsu sāpju ārstei un stāstīju, kas ir ļoti, ļoti traki un nevar neko paciest. Es atceros, ka viņa man klausulē saka: "Bet, Kristīn, jūs taču zināt, ka viņam daudz vairs nav palicis…" Runa bijusi vai nu par divām nedēļām, vai desmit dienām. Kristīne līdz pēdējam ticēja, ka Valters cīņu ar vēzi uzvarēs.

Diskusijā Kristīne atcerējās arī pēdējo nakti slimnīcā. Viņa bija devusies izvēdināt galvu, un, kad atgriezās, onkologs viņai teica: "Kristīne, jūs zināt, ka viņš šovakar var aiziet?" "Es vien pasmaidīju. Līdz pat pēdējam brīdim tam neticēju, jo, cīnoties ar onkoloģiju, nepārtraukti ir te augšā, te lejā. Es noticēju tikai tad, kad tas notika… Man liekas četras minūtes pēc tam," par Valtera aiziešanu saka Kristīne.

Pēcāk viņa pēc pazīstamā reanimatologa Pētera Kļavas ieteikuma čukstēja Valteram ausī, lai viņš iet uz gaismu. "Jāatkārto tas vairākas reizes dienā, un tā vairākas dienas," atminas Kristīne. Viņa tic, ka šādā veidā atvieglojusi mīļotā cilvēka dvēseles ceļu.

Būšana blakus draugam, kad viņa dzīvība izdziest, Kristīnei palīdzējusi pieņemt notiekošo. "Tas palīdz realitātes apziņai," saka Kristīne. "Tu redzi arī to, kā viņš sazinās jau ar "aizpasauli". Kā viņš slimnīcā saka: "Ome, ome!" un skatās tālumā. Un tu domā – cik jauki, ka viņam pakaļ atnākusi ome."

Kristīne arī atzīst, ka šajā laikā bija ļoti koncentrējusies uz Valtera vēlmju piepildīšanu. Pēdējā nedēļās viņš vēlējās būt mājās – klusumā un mierā. "Apkārt, protams, raksta un zvana radi, draugi. Viņi vēlas nākt. Viņi pat ir iebraukuši jau mājas pagalmā un grib uznākt augšā, bet Valters stingri saka, ka nevēlas nevienu satikt. [..] Un tad tu esi tā sliktā, kas saka, ka nevar nākt augšā.

Tas ir stāsts par cilvēka vēlmju cienīšanu. Izpildīt tās ir ļoti būtiski, pat ja citiem tās ir grūti saprast," saka Kristīne.