No pāris sēklām līdz mājai. Latgales laukos no kaņepēm izaug arī ģimenes bizness

Rēzeknes novada Dekšāres pagasta saimniecībā "Obelisk Farm" kaņepes ne tikai audzē un izmanto dažādu produktu ražošanā, bet šeit izveidots arī Baltijā pirmais kaņepju muzejs, notiek dažādas apmācības un ekskursijas.

Nu pagājuši astoņi gadi, kopš iesētas pirmās sēklas. Tagad saimniecība krietni attīstījusies, darbos iesaistās visa ģimene un laipni pie sevis sagaida tūristus, ciemiņus un citus interesentus.

Varētu teikt, ka kaņepju audzēšanas stāsts Latgales laukos aizsākās gan vēl nedaudz ātrāk, kad pirms desmit gadiem "Obelisk Farm" saimnieks Andris Višņevskis ar ģimeni no kņadošās Londonas pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Tolaik viņa dēlam bija gadiņš, bet meitai divi.

Londona – Latgale. Kontrasts liels, taču pierast nav bijis grūti. Ģimene priecājusies beidzot būt vietā, ko saukt par savām mājām. Lielpilsētas kņadas nepietrūkst, šad un tad sanāk aizdoties uz Rīgu vai kādu citu pilsētu.

"Atbraucām sapratām, ka mums nav daudz zemes. Internetā meklējot, ko varētu darīt laukos, saskārāmies ar neparastu augu: kaņepēm. Protams, pirmie gadi bija vairāk kā tāds eksperiments, ko tad nu tādu mēs varam sadarīt. Salīdzinot ar citiem kultūraugiem nelielām platībām, kaņepe šķita mums piemērotākā," pastāstīja "Obelisk Farm" saimnieks.

Kas ir šis augs, ko ar to darīt un kā Latvijā sokas kaņepju audzētājiem? Portāls "tv3.lv" devās ciemos uz Obeliškām, šoreiz gan virtuālā formātā. Par saimniecības ikdienu un neparasto kaņepi, kas spēj ne tikai pabarot, bet pat apģērbt, pastāstīja "Obelisk Farm" saimnieks Andris Višņevskis.

Sāksim ar pašu sākumu. Kā notiek kaņepju sēšana?

Kaņepēm ir divas lielas grupas. Tās, ko mēs visi drīkstam sēt, sauc par sējas kaņepēm. Var saukt arī par parastajām kaņepēm, par vietējām. Eiropā ir vismaz 100 šķirnes, kas nesatur narkotiku praktiski nemaz.

Sējas kaņepes jebkurš zemnieks Latvijā sēj maijā atklātā laukā. Tālāk gaidi visu vasaru un priecājies, kā tās zied.

Pēc tam no augusta vidus līdz septembra vidum mēs vācam lapas un kaltēsim tējai. Uz lauka paliks tikai stiebri, tos es novākšu tikai pēc ziemas – aprīlī. Tad es tos stiebrus lauzīšu, lai iegūtu šķiedru. No tās mēs taisām papīru, bet industriālā līmenī no tā taisa pat virves un audumus. Vēl liela daļa no citiem laukiem septembra vidū tiek nokulti ar kombainu sēklu ieguvei – no tām spiež eļļas un taisa garšīgus ēdienus.

Otra kaņepju grupa ir Indijas kaņepe jeb marihuāna. Šīs šķirnes audzēt nedrīkst un neiesaku, jo tas augs satur daudz narkotiku.

Pirmais produkts, ko ražojāt no kaņepēm, bija…

Kaņepju lapu tēja. Tas noteikti bija pirmais produkts, jo pieredzes nebija daudz. Kad otrajā un trešajā gadā izdevās jau novākt apjomu, sekoja kaņepju sēklas. Tad sākām spiest eļļu. Kad izspied eļļu, paliek pāri izspaidi no kaņepju sēkliņām – tās ir šķiedrvielas un olbaltumvielas… Tad sākām domāt: nevajadzētu atdot visu vistiņām, to var ēst arī cilvēki. Un tā produktu trepīte sāka iet uz augšu. Šobrīd mums ir vismaz desmit dažādu produktu, bet ne tikai pārtikas. Mēs taisām arī papīru, dāvanu komplektus un suvenīrus. Principā ir tā, ka mēs pievēršamies tai sēkliņai un pārtikai tāpēc, ka mana izglītība ir saistīta ar pārtiku. Vienmēr esmu gatavojis un pieeju kaņepei no šīs puses.

Vēl gribu pieminēt to, ka kaņepju sēkliņā ir daudz labu lietu. Pirmkārt, tā ir garšīga. Bieži lieku to klāt dažādiem ēdieniem, piemēram, sajaucu ar cukura sīrupu un auzu pārslām, sanāk enerģijas batoniņš, kas ir ne tikai garšīgs, bet arī veselīgs. Mani bērni ir lielākie degustatori. Ja viņi apēd un saka, ka ir sanācis labi, tā lieta iet uz priekšu. Principā vadāmies pēc sevis, taisām to, kas mums pašiem garšo.

Pēc jūsu novērojumiem… Ko Latvijas iedzīvotāji domā par kaņepēm, un kādus produktus iecienījuši?

Mēs ģimenē esam iecienījuši smēriņus, – tajos ir daudz zemesriekstu, kaņepju eļļa un kaņepju sēklas. Ar kaņepju audzēšanu es nodarbojos dienu dienā, protams, es lietošu šos produktus uzturā. Bet es apzinos, ka citi tam pievēršas tikai tad, kad veselība spiež vai ir vēlme dzīvot veselīgāk.

Vasarās pie mums brauc ciemos daudz cilvēku. Bieži izskan joki – ka kaņepi var aizdedzināt un "kūpināt"… Tas tāds jociņš, kam nav nekāda saistība ar pārtiku. Vecāka gada gājuma cilvēki bieži piemin kaņepju sviestu, ko ēduši bērnībā.

Jau minējāt vienu stereotipu par kaņepju audzēšanu – to var "kūpināt". Tā ir tāda stigma, kas nāk līdzi šai nozarei?

Principā jā. Bet tas ir saprotami, jo visas kaņepes ir ļoti līdzīgas. Jāsaka gan, ka pie mums šī stigma ātri vien pazūd, kad cilvēki iepazīst šo augu, un ko tas spēj. Stāstu un rādu mūsu saimniecību – mūsu māju, kas ir nosiltināta ar kaņepju materiālu, parādu papīru, ko ražojam, un dodu nogaršot produkciju.

Kad sākāt audzēt kaņepes, vai kādreiz pie jums ir ieradusies policija?

Mēs esam mazi lauksaimnieki. Ja vēlamies saņemt platību maksājumus, mums katru gadu jāpērk sertificētas sēklas, un tad mēs automātiski piereģistrējamies Valsts augu aizsardzības dienestā. Un tad tās pārbaudes veic augu aizsardzības dienests, nevis policija. Pārbaudē no hektāra paņem 50 kaņepes un tad pārbauda, vai tur ir kādas narkotiskās vielas.

Bet atceros jautru gadījumu. Kad sākām savu darbību, bija ieradusies apmeklētāju grupiņa. Es novadīju ekskursiju, iepazīstināju ar visu un tad pašās beigās izvilka žetonu, un pateica – paldies, forša ekskursija. Bet tā speciāli policija nav braukusi.

Ir kaņepju sviests, eļļas, smēriņi. Bet tas nav viss. Internetā meklējot informāciju, sastapos ar vārdu salikumu "kaņepju betons". Kas tas ir?

Kaņepe ir plaši izmantojama. Piemēram, mēs no kaņepēm taisām arī papīru. Precīzāk, no šķiedras – sasmalcinām to smalkā masā, tad caur sietu taisām papīra loksnes, uz kurām var rakstīt, zīmēt, izmantot arī izdrukai. Sākumā arī man tas bija pārsteigums. Bet šis veids ir dabai draudzīgāks, nekā papīra ražošana no koka. Kaņepe izaug dažu mēnešu laikā, bet cik ilgi aug mežs?

Arī "kaņepju betons" ir videi draudzīgs materiāls, ko izmantot būvniecībā. Vārds – betons – gan liekams pēdiņās, jo cements netiek izmantots. Šo materiālu iegūst, kad salauž kaņepju stiebriņu un atdala no tā šķiedru. Tad paliek koksnes daļa jeb kaņepju spaļi, ko sajauc ar ūdeni un būvniecībā izmantojamu kaļķi. Sanāk viendabīga masa, ko bērt iekšā izveidotā ēkas karkasā. Parasti karkass ir 10 līdz 30 centimetrus biezs. Rezultātā sanāk dabīgs siltināšanas materiāls, kura ražošanā tiek patērēts maz enerģijas. Jāpiebilst, ka šis materiāls ir arī drošs un nedeg, jo sastāvā ir kaļķis. Ēkā neveidosies arī kondensāts un nebūs nekur stūros pelējums.

Kāda ir interese par "kaņepju betona" izmantošanu būvniecībā? Vai Latvijā tā varētu būt drīza nākotne?

Es nevaru būt objektīvs, bet pēdējo gadu laikā redzu, ka cilvēki arvien vairāk sāk pievērsties šim siltināšanas materiālam. Varbūt arī es esmu pie tā mazliet vainīgs, jo ik gadu pie mums saimniecībā rīkoju apmācības. Arī internetā atrodami vairāki uzņēmumi, kas tirgo šo materiālu – kaņepju spaļus, un tas nav tas dārgākais siltumizolācijas materiāls. Vēlreiz uzsveru, šis ir dabīgs un vērtīgs materiāls. Pavasarī mēs dabūjām arī sertifikātu savai mājai, kas apliecina, ka mūsu siltuma zudums ir samazinājies par 30%. Īsumā – jūs audzējat kaņepes, nokuļat sēkliņas, paliek stiebri un tos ieliekat savā mājā. Es jau dažreiz smejoties saku, ka sēžu savā mājā, kas ir nosiltināta ar kaņepēm, rakstu uz kaņepju papīra, uzēdu kaņepju sviestu un padzeru kaņepju tēju. To visu var izdarīt.

Pie manis apgūt "kaņepju betonu" šo gadu laikā bijuši vairāk nekā simts cilvēku. Es nedomāju, ka katrs no viņiem pēc tam to izmantoja savās mājās, bet vismaz puse noteikti. Zinu, ka Latvijā ir uzņēmums, kas tirgo dabīgus siltināšanas materiālus un nodarbojas arī ar māju celšanu no "kaņepju betona".

Redzu, ka nākotnē šo materiālu varētu izmantot arvien plašāk un plašāk, piemēram, pašvaldības savu ēku atjaunošanai. Vai arī cilvēki varētu iegūt zemākus kredītprocentus, ja siltina mājas ar videi draudzīgu materiālu. Kāpēc ne? "Kaņepju betons" – es varbūt tā skaļi pateikšu, bet uzskatu šo materiālu par numur viens siltināšanai. Un tas viss ir pieejams šeit, tepat uz vietas Latvijā.