ASV, Ķīna, Krievija, Francija, Ziemeļkoreja… Kāpēc Irānai nevar būt kodolieroči, ja citām valstīm tie ir?

Atbilde meklējama 1968. gadā noslēgtajā līgumā, ko sauc par Kodolieroču neizplatīšanas līgumu (NPT).

Tas paredz, ka valstīm ir atļautas civilas kodolprogrammas, bet jaunas valstis pie kodolieročiem netiek – tos drīkst paturēt tikai tās, kam tie bija jau līguma noslēgšanas brīdī. NPT ir juridiski saistošs, un lielākā daļa pasaules valstu to ir parakstījušas – arī Irāna.

Noskaties: Irāna gatavojas izstāties no kodolieroču neizplatīšanas līguma

Tomēr Izraēla, Indija, Pakistāna un Dienvidsudāna šo līgumu nav parakstījušas, bet Ziemeļkoreja no tā ir izstājusies.

Indija un Pakistāna netika atzītas par kodolieroču valstīm, kad līgums stājās spēkā, un tām būtu jāatbruņojas, ja tās to parakstītu tagad. Dienvidsudāna ir salīdzinoši jauna valsts, un tai nav kodolprogrammas.

Izraēla nav parakstījusi līgumu, jo ievēro kodolneskaidrības politiku kā taktiku pret ienaidniekiem, un neļauj veikt savas kodolinfrastruktūras inspekcijas, kas būtu obligātas, ja tā pievienotos NPT.

Irāna, arābu valstis un citas jau gadiem ilgi pieprasa, lai Izraēlai tiktu izdarīts spiediens atbruņoties un būt caurspīdīgai attiecībā uz tās kodolprogrammu, uzskatot Izraēlas iespējamo arsenālu par reģionālās spriedzes un apdraudējuma avotu.

Savukārt Irāna vienmēr ir noliegusi, ka vēlas iegūt kodolieročus, un tās rīcībā tie nav. Tomēr daudzas valstis nav pārliecinātas par Irānas apgalvojumiem par kodolprogrammas miermīlīgajiem mērķiem.

2022.gadā tika atklāts, ka Irāna slepeni izstrādājusi kodolprogrammu, kas neatbilst NPT nosacījumiem, un tas izraisīja daudzu gadu ilgu krīzi, kas lielā mērā noveda pie šodienas situācijas.