Zinātnieki Igaunijas dabā cer atgriezt grauzēju, kas palīdzētu invazīvo sugu kontrolēšanā
Tartu Universitāte sadarbībā ar Tallinas zoodārzu un Lutreola dabas aizsardzības fondu ir uzsākusi projektu, kura mērķis ir atgriezt Igaunijas dabā dārza susuri, raksta ERR.
Igauniski tas ir "Lagrits", burtiski "lakrica", dārza susuris (Eliomys quercinus) Igaunijā izmira 20. gs. astoņdesmitajos gados, un pēdējais ziņotais novērojums ir datēts ar 1986. gadu.
Tomēr šī suga varētu būt noderīga arī invazīvo svešzemju sugu kontrolēšanā piekrastes zonās.
Neskatoties uz nosaukumu, dārza susura galvenā dzīvotne ir mežs, lai gan to var atrast arī augļu audzēšanas reģionos. Tas ir īpaši izplatīts Dienvideiropā. Tam ir raksturīgi melni acu marķējumi un lielas ausis.
Tartu Universitātes dzīvnieku ekoloģijas profesors Tūls Seps sacīja, ka intensīvā lauksaimniecība padomju laikā izrādījās liktenīga šai sugai.
"Pieauga visu veidu lauksaimniecības indes, gan herbicīdu, gan insekticīdu, izmantošana. Patiesībā tas bija ļoti kaitīgi visai mūsu dabai."
Vēl viens šīs nepareizās saimniekošanas upuris bija Zaļā vārna (Coracias garrulus), krāsains putns, kas vasarā ierodas Ziemeļeiropā.
Arī dārza susuris savu īpašību dēļ ir īpaši neaizsargāts pret lauksaimniecības indēm. Atšķirībā no citiem Igaunijas grauzējiem, susuris, kā norāda tā nosaukums, ziemo.
"Tas saritinās un guļ līdz pat pusgadam. Dzīvniekiem, kas ziemo, ir jāuzkrāj tauku rezerves, lai pārziemotu."
Tā kā šī suga barojas arī ar kukaiņiem, toksīni var uzkrāties tās tauku audos. Ziemas miega laikā šie toksīni sāk izdalīties no taukiem un var padarīt dzīvnieku slimu vai pat nonāvēt.
Iniciatīva atgriezt sugu Igaunijas dabā radās Lutreola fondam, kuru vadīja Tīts Marans un Ūdo Tims, kuri palīdzēja reintrodukēt Eiropas ūdeles Igaunijā. Ideja aizsākās jau 20. gs. deviņdesmitajos gados, kad abi kopā ar ievērojamo kinooperatoru Reinu Maranu uzņēma filmu par pēdējo zināmo savvaļas susuru populāciju, kas tika atrasta Tītarsāredas salās Somu līcī pirms Otrā pasaules kara Somijas teritorijā.
Pirms dažiem gadiem aptuveni 20 grauzēji tika atvestas uz Tallinas zoodārzu no Nīderlandes.
"Zoodārza eksperti Kristelas Nemvalts vadībā izstrādāja risinājumus, kā turēt susurus nebrīvē Igaunijā, kā tos pavairot un kā radīt piemērotus ziemošanas apstākļus."
Kad kļuva skaidrs, ka dzīvniekus var veiksmīgi pavairot nebrīvē, tika likts pamats sugas reintrodukcijai Igaunijas dabā.
Ietekme uz ekosistēmu
Lai gan dārza susuris jau desmitiem gadu nav sastopams Igaunijas ekosistēmā, tas nekļūtu par invazīvu "svešzemju" sugu, apgalvoja Seps, atsaucoties uz Klimata ministrijas sugu aizsardzības ekspertes Merikes Linnamē novērtējumu, kura uzskata, ka šāda riska iespējamība ir ļoti zema.
"Pirmkārt, susurim Igaunijā joprojām ir daudz dabisko plēsēju. To medī dažādi mazi plēsēji un plēsīgie putni. Viņi ir īpaši neaizsargāti ilgajā ziemas miega periodā."
Turklāt sugas izplatība, neskatoties uz tās nosaukumu, aprobežoja ar neapstrādātām teritorijām, turklāt viņi ir teritoriāli dzīvnieks, kuriem nepatīk liels savas sugas pārstāvju skaits apdzīvotajā teritorijā.
Tā vietā dārza susuris varētu sniegt labumu Igaunijas dabai, atzīmēja Seps.
"Saskaņā ar Merikes Linnamē teikto, pastāv cerība, ka viņi varētu mums palīdzēt kontrolēt invazīvās sugas piekrastes zonās, jo viņi labprāt ēd arī mežrozīšu augļus, kas nozīmē, ka tā varētu ierobežot rožu izplatību kāpās."
Arī lauksaimniekiem un māju īpašniekiem nav pamata uztraukties, viņš teica. Seps minēja piemēru no Vācijas, kur ir lielākā dārza susuru populācija Eiropā.
"Susuris var pārvietoties dārzos un reizēm mājās, taču šie dzīvnieki uzvedas pavisam citādāk nekā mājas pele — tas negrauž priekšmetus vai vadus."
Vācieši ir arī zina, kā dzīvnieku atbaidīt no mājām, izmantojot, piemēram, spēcīgi smaržojošas eļļas vai pat čili.
Lēns un uz pētniecisko pieredzi balstīts process
Pašlaik projektā ir 40 dārza susuri, kas šajā pavasarī ir veiksmīgi vairojušies. Ar kampaņas palīdzības pūļa finansēšanas vietnē Hooandja viņi cer uzbūvēt jaunus aplokus, lai vēl vairāk palielinātu populāciju.
"Nākamgad mums, iespējams, nebūs vairāk par 60. Pirmā partija, ko mēs izlaidīsim, būs aptuveni 20 dzīvnieki," atzīmēja Seps. Dārza susurus plānots vispirms izlaist uz nenosauktas salas Igaunijas ziemeļos.
Ar pūļa finansēšanu tiek piesaistīti līdzekļi gan papildus iežogojumiem, gan novērošanas tehnikai.
"Mēs vēlētos iegādāties rīkus to uzraudzībai dabā, piemēram, taku kameras un skaņas detektorus. Ar to palīdzību mēs varam noskaidrot, vai dzīvnieki izdzīvo un tiek galā, un vai populācijai ir nepieciešams turpmāks atbalsts."
Viņš uzsvēra, ka reintrodukcija ir lēns, uz zinātni balstīts un darbietilpīgs process.
Ja dārza susuru projekts izrādīsies veiksmīgs, zinātniekiem jau ir jauns sapnis.
"Ja ar susuriem viss būs labi, radīsies liels kārdinājums mēģināt reintrodukēt Igaunijā citu vietējo susuru sugu — lazdu susuru."
Lazdu susuris jeb parastais susuris (Muscardinus avellanarius), vienīgā dzīvā suga Muscardinus ģintī, Igaunijā izmira pavisam nesen, 2000. gadu sākumā. Tomēr tā ir prasīgāka suga, kas, kā norāda tās nosaukums, kā barību dod priekšroku riekstiem, kas ir nepieciešami, lai palīdzētu uzkrāt taukus pirms ziemas miega. Līdzīgi eksperimenti pašlaik tiek veikti Anglijā.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
