"Man sāka birt asaras." Pāže stāsta par pirmo sazvanīšanos ar ģimeni pēc Svalbāras ekspedīcijas

Mūziķe Kristīne Pāže stāsta, ka šī ekspedīcija viņai bijusi vajadzīga, lai vēl vairāk novērtētu to, kas viņai jau ir. Viņa šajā gājienā vēlējusies iemīlēt sevi un savu ķermeni, bet par to, kas notiekot galvā, pēc viņas vārdiem, būs jārunā citos kabinetos.

"Man gribējās atslēgties. Es it kā atslēdzos no visiem procesiem, kas ir Rīgā, no visiem darbiem, no cilvēkiem… Bet tomēr no tiem iekšējiem tarakāniem es vaļā netiku. Varbūt uz āru ir iznācis kas vairāk, ko man negribējās redzēt," viņa saka.

Pāže stāsta, ka šī bijusi patīkama pieredze un viņai ir "āķis lūpā" turpināt ko tādu arī turpmāk: "Daba jau dziedē cilvēku. Man patīk tas primitīvais, ka tev nav šie telefoni, tu tiešām esi noslēgts no ārpasaules un tu vari būt ar sevi un saviem cilvēkiem."

Jautāta, vai šī gājiena laikā viņai izdevies pabūt savā pasaulē, mūziķe atbild: "Nu, kaut kādā mērā izdevās. Varbūt pat nav labi, ka tā. Man gribētos brīžiem izslēgt tās domas un to mutuli. It īpaši, kad man bija maiņas, manas dežūras, tad es daudz domāju. Bet tad es arī daudz novērtēju savus cilvēkus un savu dzīvesbiedru Didzi, un savu dēliņu. Un vispār to, kas man ir dots."

Pāže norāda, ka šis bijis ilgākais laiks, kad viņa ir bijusi prom no sava dēliņa. "Es pirmajam zvanīju Didzim, ar domu, ka dēliņš būs ar viņu, bet tajā brīdī nebija. Didzis pacēla [klausuli] un mēs abi vienkārši sākām bimbāt. Tāds brīdis, šķiet, nebija bijis nekad mūsu kopā būšanas laikā. Kad tu tomēr ieraugi savu mīļo cilvēciņu un saproti, cik tev viņš ir svarīgs, nozīmīgs. Ikdienā mēs dzīvojam un to tā neapsmadzeņojam. Bet tad, kad es viņu ieraudzīju, man sāka birt asaras," teic mūziķe.