35 gadu vecumā mirusi Kenedija mazmeita

Tatjana Šlosberga, Karolīnas Kenedijas un Edvīna Šlosbergu vidējais bērns, nomira otrdien, 30. decembrī, 35 gadu vecumā.

Ziņas tika publicētas JFK bibliotēkas fonda sociālo mediju kontos Tatjanas plašās ģimenes vārdā.

"Mūsu skaistā Tatjana nomira šorīt. Viņa vienmēr būs mūsu sirdīs," teikts ierakstā, ko parakstījuši "Džordžs, Edvins un Džozefīne Morani, Eds, Karolīna, Džeks, Rouza un Rorijs".

View this post on Instagram

A post shared by JFK Library Foundation (@jfklibraryfdn)

Šlosberga 2025. gada novembrī žurnālā "The New Yorker" publicētā esejā paziņoja, ka viņai ir diagnosticēta akūta mieloleikoze.

Viņa pastāstīja, ka ārsti šo slimību atklāja, kamēr viņa atradās slimnīcā pēc otrā bērna, meitas, piedzimšanas. Šlosbergai un viņas vīram Džordžam Moranam, kuri apprecējās 2017. gadā, ir arī kopīgs dēls.

"Es neticēju, nevarēju noticēt, ka viņi runā par mani," rakstīja Šlosberga. "Dienu iepriekš es biju peldējusi baseinā vienu jūdzi, būdama devītajā grūtniecības mēnesī. Es nebija slima. Es nejutos slima. Es patiesībā biju viens no veselīgākajiem cilvēkiem, ko pazinu."

Šlosberga rakstīja par atbalstu, ko viņai sniedza vecāki, kā arī vecākā māsa Roze un jaunākais brālis Džeks, kamēr viņa izturēja mēnešiem ilgu ārstēšanos. Roze bija pat piemērota donore cilmes šūnu ziedošanai un to izdarīja Šlosberga pirmās transfūzijas laikā.

"Mans brālis bija daļēji piemērots donors, bet viņš tomēr jautāja visiem ārstiem, vai daļēja piemērotība nav labāka, ja nu gadījumā," viņa rakstīja.

"[Mana ģimene] nešaubīgi turēja manu roku, kamēr es cietu, cenšoties neparādīt savu sāpi un skumjas, lai pasargātu mani no tām. Tas bija liels dāvinājums, kaut arī es katru dienu jūtu viņu sāpes," viņa piebilda.

Piecas dienas pirms savas 6. dzimšanas dienas Šlosbergas mātes Karolīnas tēvs, prezidents Džons F. Kenedijs, tika noslepkavots Dalasā, Teksasā. Vairāk nekā 30 gadus vēlāk Karolina zaudēja savu vienīgo dzīvo brāli, Džonu F. Kenediju Jr., traģiskā lidmašīnas katastrofā.

Savā esejā Šlosberga skaidri pauda savu izmisumu par to, ka ir radījusi vēl lielāku sāpi ģimenei.

"Visu savu dzīvi esmu centusies būt laba, būt laba skolniece, laba māsa un laba meita, aizsargāt savu māti un nekad neizraisīt viņai nepatiku vai dusmas," viņa rakstīja un pārdzīvoja: "Tagad esmu pievienojusi jaunu traģēdiju viņas dzīvei, mūsu ģimenes dzīvei, un neko nevaru darīt, lai to apturētu."

Šlosberga arī nekautrējās uzrunāt vīrieti, kuru viņa uzskatīja par "apkaunojumu" Kenediju ģimenei: viņas mātes brālēnu Robertu F. Kenediju jaunāko, kurš tika iecelts par prezidenta Donalda Trampa veselības un cilvēkresursu sekretāru, kamēr viņa cīnījās par savu dzīvību vairāku ārstēšanas procedūru, transfūziju un uzturēšanās slimnīcā laikā.

"Es no savas slimnīcas gultas vēroju, kā Bobijs, pretēji loģikai un veselajam saprātam, tika apstiprināts šim amatam, neskatoties uz to, ka nekad nebija strādājis medicīnā, sabiedrības veselības jomā vai valdībā," viņa atcerējās. "Es vēroju, kā Bobijs samazina gandrīz pusmiljardu dolāru pētījumiem par mRNS vakcīnām, tehnoloģijām, ko varētu izmantot pret noteiktiem vēža veidiem; samazina miljardu dolāru finansējumu no Nacionālajiem veselības institūtiem, kas ir pasaulē lielākais medicīnisko pētījumu sponsors; un draud atlaist medicīnas ekspertu komisiju, kurai uzdots ieteikt profilaktiskus vēža skrīningus."

Šlosberga atcerējās, ka diagnozes sākumā viņai bija pēcdzemdību asiņošana, kas gandrīz nogalināja viņu. Vienas no zālēm, kas izglāba viņas dzīvību, tiek izmantotas arī medicīniskajos abortos, un "pēc Bobija mudinājuma tās pašlaik "izskata’ Pārtikas un zāļu pārvalde".

"Es sastingstu, domājot par to, kas būtu noticis, ja tās nebūtu bijušas nekavējoties pieejamas man un miljoniem citu sieviešu, kurām tās ir nepieciešamas, lai glābtu dzīvību vai saņemtu aprūpi, ko viņas ir pelnījušas," viņa rakstīja.

Pēdējos mēnešos Šlosberga darīja visu iespējamo, lai koncentrētos uz ģimeni, kas viņu apņēma ar mīlestību — īpaši uz savu vīru un bērniem.

"[Džordžs] devās mājās, lai ieliktu bērnus gultā, un atgriezās, lai atnestu man vakariņas. Es zinu, ka ne visi var precēties ar ārstu, bet, ja varat, tas ir ļoti labs risinājums," viņa brīnījās esejā. "Viņš ir perfekts, un es jūtos tik apkrāpta un skumja, ka nevaru turpināt dzīvot brīnišķīgo dzīvi, ko man deva šis laipnais, jautrais, skaistais ģēnijs, kuru man izdevās atrast."

Pēc tam, kad ārsts viņai paziņoja, ka viņai ir "varbūt gads" dzīves, Šlosberga atklāja, ka viņas pirmā doma bija, ka "mani bērni, kuru sejas pastāvīgi redzu aiz savām plakstiņām, mani neatcerēsies."

"Manam dēlam varbūt paliks dažas atmiņas, bet viņš, visticamāk, sāks tās sajaukt ar bildēm, ko redz, vai stāstiem, ko dzird," viņa prognozēja.

Šlosberga ieguva bakalaura grādu vēsturē Jeilas Universitātē un maģistra grādu Amerikas vēsturē Oksfordas Universitātē. Viņa bieži rakstīja par vidi un pirms diagnozes noteikšanas plānoja pētniecības projektu par okeāna aizsardzību.

"Mans dēls zina, ka esmu rakstniece un ka rakstu par mūsu planētu. Kopš esmu slima, es viņam to daudz atgādinu, lai viņš zinātu, ka neesmu tikai slima," viņa dalījās.

"Man nekad īsti neizdevās rūpēties par savu meitu — es nevarēju nomainīt viņai autiņbiksītes, nomazgāt vai pabarot, un tas viss bija infekcijas riska dēļ pēc transplantācijām. Es biju prom gandrīz pusi no viņas pirmā dzīves gada," viņa paskaidroja. "Es nezinu, par ko viņa mani patiesībā domā un vai viņa jutīs vai atcerēsies, kad manis vairs nebūs, ka esmu viņas māte."

"Lielākoties es tagad cenšos dzīvot un būt kopā ar viņiem," turpināja Šlosberga. "Bet būt tagadnē ir grūtāk, nekā izklausās, tāpēc es ļauju atmiņām nākt un iet. Tik daudzas no tām ir no manas bērnības, ka man ir sajūta, it kā es vienlaikus vērotu sevi un savus bērnus augam."

"Dažreiz es sevi apmānu, domājot, ka to atcerēšos mūžīgi, ka to atcerēšos, kad būšu mirusi. Protams, ka neatcerēšos. Bet, tā kā es nezinu, kāda ir nāve, un nav neviena, kas man pateiktu, kas notiks pēc tās, es turpināšu izlikties. Es turpināšu mēģināt atcerēties," tā Šlosberga.