"Patīkams un skumjš pārsteigums": kā viena vēstule atjaunoja mīlestību
Vairāk nekā 200 mīlestības vēstuļu kolekcijas spilgtākie fragmenti, kas stāsta par pāra draudzības vēsturi un laulībām Otrā pasaules kara laikā, tagad ir apskatāmi digitālā formātā Nešvilas publiskajā bibliotēkā, piedāvājot intīmu priekšstatu par mīlestību kara laikā, raksta AP.
Viljama Reimonda Vitakera un Džeinas Dīnas vēstules tika atrastas kādā Nešvilas mājā, kas piederēja Džeinai un viņas brāļiem un māsām. Tās tika ziedotas 2016. gadā Metro Nešvilas arhīvam.
Vitakers, kuru iesauca par Reju, bija no Ņūrošelas, Ņujorkas štatā. Viņš pārcēlās uz Tenesī štata galvaspilsētu, lai apmeklētu Bleka Meharija Medicīnas koledžu, kā stāsta bibliotēkas metropoles arhīviste Kelija Sirko. Tur viņš satika un satikās ar Džeinu, vēl vienu koledžas studenti.
Pāris izšķīrās, kad Rejs pameta Nešvilu. 1942. gada vasarā viņš tika iesaukts armijā. Kad viņu aizsūtīja dienēt uz Fort Huachuca Arizonā, viņš nolēma atjaunot kontaktus ar Džeinu, kura tolaik strādāja par medicīnas laboratorijas tehniķi Vanderbilta universitātē.
"Patīkams un skumjš pārsteigums"
Bibliotēkā nav Reja pirmās vēstules Džeinai, bet tajā ir viņas atbilde. Viņa sveicina viņu diezgan formāli kā "Dārgais Vm R."
"Tas noteikti bija patīkams un skumjš pārsteigums saņemt vēstuli no tevis," viņa raksta 1942. gada 30. jūlijā. "Patīkami, jo tev vienmēr būs vieta manā sirdī, un ir patīkami zināt, ka tu par mani domā ik pa laikam. Skumji, jo tu esi bruņotajos spēkos — varbūt man nevajadzētu to teikt, bet karš ir tik nenoteikts, tomēr es lepojos, ka tu ieguldi savu artavu savas valsts labā."
Pēc tam Džeina turpina sarakstu — varbūt kā mājienu? — ar virkni kopīgu paziņu, kas nesen apprecējušies, pieminot tos, kuriem ir bijuši bērni vai par kuriem klīst baumas, ka viņi gaida bērnus. Viņa parakstās: "Rakstiet, sūtiet ziņu vai piezvaniet man ļoti drīz — Ar mīlestību, Džeina."
Stāsts, kas izstāstīts vēstulēs
"Jūs nevarat nesmaidīt, lasot šīs vēstules," sacīja Sirko. "Jūs tiešām nevarat. Un šis bija tik intīms ieskats no diviem parastiem cilvēkiem ļoti sarežģītā mūsu vēstures laikā."
Sirko sacīja, ka Nešvilas arhīvisti nav spējuši atrast nevienu dzīvu Reja un Džeinas radinieku, tāpēc lielākā daļa no tā, ko viņi par viņiem zina, ir no vēstulēm. Pārim nebija bērnu, teikts Reja nekrologā par Reju, kurš nomira Nešvilā 1989. gadā.
Ziedojumā bija iekļautas arī dažas fotogrāfijas un Reja uzšuve no vēsturiski melnādaino brālības Alpha Phi Alpha.
Papildus mīlas stāstam, kolekcija sniedz "šo mirkļa perspektīvu par to, kā ir vienkārši orientēties noteiktos rasu jautājumos, noteiktos dzimumu jautājumos, viņu darbā, karavīra dzīvē un visā tajā," sacīja Sirko. Tāpēc arhivāri vēlējās to padarīt pieejamāku sabiedrībai.
Mīlestība un šaubas
Tikai divus mēnešus pēc pirmajām vēstulēm romantikas jūtas ir uzplaukušas. Rejs ir norīkots uz Maklelanas fortu Alabamā, kur viņš palīdzēs organizēt atjaunoto — un segregēto — 92. kājnieku divīzija, kas vēlāk piedalījās kaujās Eiropā.
1942. gada septembra vēstulē bez datuma viņš Džeinai saka: "Man tev ir kaut kas ļoti svarīgs jāpastāsta, kad es tevi satikšu, un tu būsi pārsteigta, uzzinot, kas tas ir. Es pat varētu tevi aicināt precēties. Nekad nevar zināt."
Viņš viņu ķircina, sakot, ka, ja viņš apmeklēs virsnieku apmācības skolu, viņš varēs "saņemt diezgan lielu algu" — aptuveni 280 dolārus mēnesī, ja viņš ir precējies, un 175 dolārus, ja ir neprecējies.
"Patiesībā es nevaru atstāt savu lieko naudas summu valdībai, un man ir nepieciešams kāds, kas man palīdzētu to iztērēt," viņš raksta.
Sākumā Džeina ir skeptiska. "Kas liek tev domāt, ka tu mani joprojām mīli?" viņa jautā 23. septembrī. "Vai tas ir tāpēc, ka tu esi vientuļš un tālu no mājām. Esmu pārliecināts, ka es vēlos, lai tu mani mīlētu, bet ne šādos apstākļos."
24. septembra vēstule no Reja ir nopietnāka. "Notikumi mūsdienās mainās tik strauji, ka īsti nevar plānot nākotni. Bet es pieņemšu izšķirošu lēmumu vissvarīgākajos jautājumos," viņš raksta.
Rejs saka, ka viņš bija domājis, ka viņš un Džeina nevarēs būt kopā, jo viņi dzīvoja tik tālu viens no otra. Viņš saka, ka viņš satikās ar citām sievietēm, bet "es neatradu biedriskumu un mīlestību, ko tik ļoti vēlējos atrast." Es saskāros tikai ar nepatikšanām un vēl vairāk nepatikšanām.
"Mīļais vīrs"
Drīz vien Rejs iekaro viņas sirdi, un viņi apprecas 7. novembrī Birmingemā.
9. novembra vēstulē Džeina uzrunā Reju par "manu mīļo vīru". Viņa ir sajūsmā par laulībām, bet skumja, ka pārim pagaidām jāpaliek šķirti. Viņa jau ir atgriezusies darbā un ģimenē Nešvilā, kamēr viņš ir atgriezies armijas bāzē.
"Ir brīnišķīgi, ka ir tik mīļš un jauks vīrs. Mīļais, tu nekad neuzzināsi, cik ļoti es tevi mīlu. Vienīgā nožēla ir tā, ka mēs neapprecējāmies pirms gadiem… Pašlaik viss ir tik nenoteikti, un mēs neesam kopā, bet tik dažas laimīgas stundas."
"Bet varbūt šis vecais karš drīz beigsies, un mēs varēsim būt kopā vienmēr." Viņa secina: "Mīļais, esi jauks un drīz uzraksti man. Es gribu vēstuli no sava vīra. Atceries, ka es tevi vienmēr mīlēšu. Vienmēr — tava sieva."
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
