"Priecājos par katru brīdi, jo nezinām, kas būs rīt." Latvijā viesojas ukraiņu ārsti un viņu ģimenes
Kopš kara sākuma ar Latvijas ziedotāju atbalstu šī nometne tiek organizēta Ukrainas nacionālās bērnu specializētās slimnīcas "Okhmatdyt" pacientiem. Šoreiz situācija īpaša – Latviju apmeklē slimnīcas ārsti. Šodien viņi dodas apskatīt mūsu bērnu slimnīcu. Svitlana ir pediatre – nozarē viņa strādā jau vairāk nekā 30 gadus, un arī kara laikā darbs nav pārtraukts nevienu dienu.
"Ne katru reizi, kad atskan trauksme, mēs vedam bērnus uz bumbu patvertni, bet, kad lido šahedi un raķetes, visi bērni noteikti tiek tur nogādāti. Gaisa trauksmju dēļ dažkārt sanāk būt nomodā visu nakti, no rīta celies, gatavojies doties uz darbu, jo tev tur jābūt deviņos. Izņēmums ir tikai tad, ja virs galvas lido šahedi – tad administrācija saka, ka šodien jums ir saīsināta darba diena. Bet kā tu pacientam paskaidrosi, ka neesi gulējis un tev ir dota saīsināta diena? Tu vienkārši turpini strādāt tāpat kā strādāji – neatsaki nevienam bērnam palīdzību, neatsaki operāciju, palātās ir aukstāk, nekā vajadzētu būt, bet tu stāvi, tu strādā, jo citas izvēles nav."
Ārste kā vienu no visbriesmīgākajām kara epizodēm min 2024. gada 8. jūliju, kad krievu raidītā raķete ietriecās Kijivas bērnu slimnīcā. Bet arī šī ziema bija kārtīgs pārbaudījums – apšaudes regulāri atstājušas Ukrainas galvaspilsētu bez elektrības, apkures un ūdens.
"Esot Latvijā, pirmo reizi pusotra mēneša laikā varēju stāvēt dušā un nedomāt, ka tūlīt boilerī beigsies karstais ūdens. Varēju gulēt gultā bez elektriskās segas, bez divām biksēm un trim džemperiem. Pat izlikt kāju ārā no segas. Tāpēc es priecājos par katru brīdi, jo mēs nezinām, kas būs rīt."
Savukārt Olena Anoprienko ir "Okhmatdyt" slimnīcas Psiholoģiskās rehabilitācijas centra vadītāja. Pieprasījums pēc psiholoģiskās palīdzības bērniem kara laikā būtiski pieaudzis. Jau pirmajā kara gadā pacientu skaits centrā palielinājās par 25%, un ar katru gadu tas turpina augt. Visbiežākais iemesls – augsta trauksmainība, kas, protams, saistīta ar ilgstošo karadarbību.
"Bērni, tāpat kā viņu vecāki, dzīvo pastāvīgā stresā. Tas jau ir kļuvis par hronisku stresu, un tieši tas ir visbīstamākais, jo mēs nezinām un nevaram paredzēt, kas notiks rīt. Līdzās trauksmainībai arvien biežāk redzam arī depresijas gadījumus – gan pusaudžiem, gan pat jaunākiem bērniem. Pieaudzis arī anoreksijas gadījumu skaits. Bieži tas saistīts ar trauksmi – bērni nespēj kontrolēt apkārt notiekošo, tāpēc cenšas kontrolēt vismaz savu ķermeni."
Taujāta, par ko ārste domā gan ejot uz, gan nākot mājās no darba, Olena atbild:
"Lai arī tas var šķist dīvaini, es domāju, ka esmu laimīgs cilvēks. Tāpēc, ka man ir darbs un man tas patīk. Un tāpēc, ka es varu palīdzēt. Ja es varu palīdzēt, tad es neesmu tik vāja – tas nozīmē, ka es to varu. Protams, ir arī bailes. Dažreiz ir ļoti stipras bailes, īpaši tad, kad karadarbība notiek pavisam tuvu. Turpināsim dzīvot un strādāt. Cīnīties. Un mēs būsim ļoti priecīgi, ja varēsim būt noderīgi Latvijai ar savu pieredzi."
Šī ārstiem ir trešā psiholoģiskās atbalsta nometnes diena Latvijā. Viņi ieradušies kopā ar saviem bērniem, lai beidzot pilnvērtīgi pavadītu laiku kopā un uz brīdi aizmirstu kara šausmas.
"Ārstes, medmāsas stāsta, cik maz viņām ir bijis īstenībā iespēju veltīt laiku tieši saviem bērniem šajā laikā, kad ir bijis ļoti intensīvi jārūpējas par saviem pacientiem."
Nometne, kā atzīst satiktie ārsti, sniedz atelpu viņiem pašiem un arī viņu bērniem, dodot iespēju atgūt spēkus, lai turpinātu savu nozīmīgo darbu mājās Ukrainā.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
