Vecāki "basto" sadarbību ar skolu. Kur pazūd kopīgā atbildība?

Rīgas 75. pamatskola tikšanos rīkoja ar skaidru mērķi – stiprināt sadarbību un veidot kopīgu izpratni par bērnu izaugsmi. Taču atsaucība bija minimāla.

Kā norāda skolas direktore Ramina Skuja, tas liek nopietni aizdomāties par vecāku iesaisti skolas dzīvē. Vienlaikus viņa uzsver, ka neskatoties uz sarūgtinājumu, visiem ir kopīgs mērķis: bērnu attīstība, labbūtība un sekmīga izaugsme.

"Skola var piedāvāt atbalstu, organizēt tikšanās un radīt iespējas sarunai, taču pilnvērtīga sadarbība iespējama tikai tad, ja ir abu pušu ieinteresētība un atbildība," uzsver direktore.

Vēl pirms mācību gada sākuma Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) kā vienu no prioritātēm izvirzīja sadarbības stiprināšanu starp skolu un vecākiem. Tika izstrādāta apjomīga – gandrīz 100 lappušu – rokasgrāmata vecākiem par viņu lomu bērna izglītībā.

Taču rodas būtisks jautājums: cik lielā mērā šīs vadlīnijas darbojas praksē?

Realitāte rāda, ka Latvijā pastāv ievērojamas atšķirības. Ir skolas, kur vecāki aktīvi iesaistās un apzinās savu lomu. Taču citviet, īpaši tā sauktajās "rajona skolās", situācija ir daudz sarežģītāka. Tur pedagogiem jācīnās ne tikai ar skolēnu sekmēm un uzvedību, bet arī ar vecāku pasivitāti. Nereti pat skolas galvenais saziņas rīks e-klase netiek lietots kopš paroles saņemšanas.

Kur meklēt risinājumu?

Lai stiprinātu dialogu starp skolām un ģimenēm, plānota pirmā Skolu un vecāku konference 2026, ko organizē Latvijas vecāku organizācija. Taču arī šeit ir bažas, vai šādi pasākumi sasniedz tos vecākus, kuru iesaiste ir visnepieciešamākā?

Valsts izglītības attīstības aģentūra (VIAA) Mācību atbalsta un iekļaujošās izglītības departamenta direktore Aija Kalvāne uzsver, ka risinājums meklējams plašākā sadarbībā.

"Skola nav izolēta institūcija – tā ir daļa no kopienas. Lai bērns varētu pilnvērtīgi attīstīties, nepieciešams koordinēts darbs starp skolu, ģimeni un pašvaldību," viņa norāda.

Šī pieeja ir arī projekta "Skola – kopienā" pamatā, kura mērķis ir stiprināt partnerību un veicināt vecāku iesaisti, vienlaikus mazinot sociālās atstumtības un priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas riskus.

Izglītība nav tikai skolas uzdevums – tā ir kopīga atbildība. Kamēr viena puse cenšas veidot dialogu, bet otra paliek pasīva, cieš bērns.

Tāpēc galvenais jautājums paliek atklāts, kā uzrunāt tos vecākus, kuri šobrīd paliek ārpus šīs sadarbības?