Kā pareizi stādīt gurķus siltumnīcā, lai raža būtu bagātīga jau jūnijā

Daudzi iesācēji dārznieki uzskata, ka gurķis ir tik nepretenciozs dārzenis, ka tam nav nepieciešamas īpašas pūles. Patiesībā viss ir nedaudz savādāk. Nav tik svarīgi, vai stādām stādus vai sējam gurķus tieši augsnē. Arī vieta, kur to darām, nav būtiska – siltumnīcā vai atklātās dobēs.

Gurķu raža galvenokārt ir atkarīga no pareizas stādīšanas un kopšanas. Šoreiz par to, kā stādīt gurķus siltumnīcā, un kādas stādīšanas shēmas vislabāk darbojas.

Kam vispār vajadzīga shēma?

Gudri izvēlēta stādīšanas shēma ir lielais noslēpums, kas nodrošina gurķu normālu attīstību un pilnvērtīgu augļošanos.

Pretēji tam, kā varētu šķist, gurķi ir ļoti jutīgi un reaģē uz vismazākajiem nelabvēlīgajiem faktoriem. Barības vielu trūkums, gaismas un svaiga gaisa deficīts, pārmērīgs mitrums vai, gluži pretēji, tā trūkums: tas viss var izbeigt jūsu mēģinājumus audzēt gurķus.

Nepareizi iestādīti gurķu stādi attīstās lēni, bieži slimo, un to raža ir ievērojami mazāka. Galvenā kļūda šeit ir nepareizi izvēlētais attālums starp gurķiem.

Pārāk reta stādīšana būs neefektīva – jūs racionāli neizmantosiet siltumnīcas platību. Arī gurķi cietīs: to sakņu sistēma biežāk cieš no mitruma trūkuma un pārkaršanas, jo brīvās augsnes vietas tiešu saules staru ietekmē ātri izžūst.

Pārāk blīva stādīšana būs vēl bīstamāka. Šādos apstākļos galvenais drauds gurķiem slēgtā siltumnīcas telpā ir sēnīšu slimības, kas rodas svaiga gaisa trūkuma dēļ.

Ja siltumnīcā nav kvalitatīvas ventilācijas, veidojas kondensāts un palielinās mitrums – ideāla vide patogēnu vairošanai. Blīvi stādot, mitruma iztvaikošana vēl vairāk palēninās, tāpēc šāda vide kļūst par īstu sēnīšu sporu perēkli. Turklāt gurķi, kas spiesti augt šaurā telpā, neizbēgami viens otram aizsedz gaismu un konkurē par barības vielām augsnē. Neviena, ne otra metode nenāk par labu augu attīstībai un, saprotams, samazina ražu.

Arī mēģinājumi kompensēt barības vielu trūkumu ar papildu mēslošanu ne vienmēr dod vēlamo efektu, jo, gurķiem augot ļoti blīvi, standarta mēslojuma devas joprojām nav pietiekamas pilnvērtīgai attīstībai, un pārdozēšana var radīt bēdīgas sekas.

Protams, konkrētos apstākļus nosaka katras atsevišķās siltumnīcas izmēri. Izveidot tādu dārzeņu telpu, kādu iesaka speciālisti, ne visur ir iespējams. Tāpēc dārzniekam ir jāiemācās manevrēt starp ideālām, pieļaujamām un reālistiskām stādīšanas normām.

Gurķu audzēšanas metodes

Atkarībā no šķirnes var atšķirties gurķu raža.

Dārznieki izvēlas vienu no divām audzēšanas metodēm – horizontālo vai vertikālo.

Horizontālā metode

Gurķus audzē, neizmantojot balstus – dzinumiem ļauj brīvi izstiepties pa augsnes virsmu.

Izvēloties šo metodi, augi dobē aizņem daudz vietas, kas ir neērti, ja platība ir ierobežota. Taču ir arī priekšrocība – nav nepieciešams regulāri piesiet gurķu kātus.

Tiesa, siltumnīcās šī metode gandrīz netiek izmantota, jo tajās ir ārkārtīgi svarīgi racionāli izmantot katru augsnes centimetru.

Tomēr dažos gadījumos šī iespēja var būt piemērota pagaidu siltumnīcām, kur jaunie stādi tiek pārklāti ar noņemamu pārsegu, kas novietots uz rāmja.

Vertikālā metode

To izmantojot, katram gurķu krūmam blakus tiek uzstādīts balsts, pie kura vēlāk piestiprina augošos kātus.

Dabiski, ka šo metodi visbiežāk izmanto, audzējot garstublāju gurķu šķirnes, jo tā ir vienkāršākā metode, kā nodrošināt spēcīgu dzinumu augšanu – galu galā to garums var pārsniegt 3 m – un atvieglot kopšanu.

Vissvarīgākais ir saprast, ka gurķu dzinumi paši nespēs uzrāpties pa balstu – tās nav pupiņas vai apiņi, tie nevar iztikt bez cilvēka palīdzības. Dzinumi regulāri jāsasien vai jānostiprina ar speciāliem klipšiem. Dzinuma elastīgo augšdaļu var uzmanīgi novirzīt tā, lai tā aptītos ap atbalsta statīvu vai vertikāli izstieptu virvi, taču tas jādara pašam.

Vertikāla audzēšana ir optimāla siltumnīcām, jo tā ļauj visefektīvāk izmantot pieejamo telpu. Taču tā ir lieliski piemērota arī gurķiem ārā. Abos gadījumos kā balstus var izmantot atsevišķus vertikālus statīvus vai "kāpnes", kas izgatavotas no virves vai stieples, kas izstiepta starp izturīgiem atbalsta stabiem.

Labāk tuvāk nekā tālāk

Visas gurķu šķirnes un hibrīdi iedalās divos galvenajos veidos: krūmgurķi un vīteņgurķi, un pēdējiem var būt dažāda garuma stublāji. Tāpēc katrā konkrētajā gadījumā audzēšanas metode un stādīšanas shēma jāizvēlas, ņemot vērā šos parametrus.

Tā saukto krūmgurķu augstums ir ierobežots – parasti tas nepārsniedz 70 cm. Šādas šķirnes ir salīdzinoši mazas un sazarotas. Visbiežāk šos gurķus audzē atklātā zemē vai segtajās platībās, lai gan tos var stādīt arī siltumnīcā.

Kompaktais izmērs ļauj šādus augus stādīt diezgan blīvi: optimālais attālums starp krūmiem tad ir 30 cm, starp rindām – 40–50 cm.

Vītņgurķi – gluži pretēji, tiem raksturīga strauja augšana un tie veido garus dzinumus. Siltumnīcās ieteicams tos audzēt vertikāli, obligāti piesienot tos pie balstiem.

Sēklu iepakojumi vai šķirņu apraksti parasti norāda labāko attālumu gurķu stādīšanai. Problēma ir tā, ka praksē ne vienmēr ir ērti ievērot šos ieteikumus.

Piemēram, ja ieteicams atstāt vismaz 70 cm attālumu starp rindām, tas nav vienmēr ērti. Tāpēc, lai gan, izvēloties attālumu starp gurķu stādiem, jāņem vērā šķirnes īpašības un nākamo pieaugušo augu lielums, stādot, labāk to samazināt līdz pieļaujamajam minimumam.

Ātri augošām un stipri zarojošām gurķu šķirnēm ieteicams atstāt vismaz 50 cm attālumu gan starp pašiem augiem, gan starp rindām.

Vidēja lieluma gurķus, kas arī mēreni zarojas, var stādīt nedaudz blīvāk – atstājot 40 cm attālumu starp krūmiem un 40-50 cm attālumu starp rindām.

Mazas un relatīvi kompaktas šķirnes var stādīt vēl blīvāk, atstājot tikai 30 cm attālumu starp blakus esošajiem augiem. Ja tomēr nolemjat audzēt gurķus horizontāli siltumnīcā, attālums būs jāpalielina, lai attālumi starp krūmiem būtu vismaz 60-70 cm.

Stādot gurķus dobē divās rindās, ieteicams ne tikai ievērot noteiktos attālumus starp augiem un rindām, bet arī stādus izvietot kā uz šaha dēļa. Šī stādīšanas metode nodrošinās labāku krūmu ventilāciju un apgaismojumu, kā arī atvieglos kukaiņu apputeksnētāju piekļuvi ziediem. Nemaz nerunājot par to, ka būs ērtāk laistīt, apsmidzināt un novākt gurķus.

Sējot gurķus tieši augsnē, uz katru siltumnīcas dobes metru parasti tiek atvēlētas 4–5 sēklas. Ja tās ievieto bedrēs (divas vai trīs katrā), minimālajam ieteicamajam attālumam starp tām jābūt 55–60 cm. Pēc stādu parādīšanās katrā bedrē atstāj spēcīgāko augu, bet pārējos izņem.

Gurķu veidošana

Šī ir kritiski svarīga procedūra – pareizi veidot gurķus, audzējot tos siltumnīcā.

• Stublājus piesien pie vertikāliem balstiem vai kāpnēm un karina nevis kā pagadās, bet noteiktā secībā.
• Krūma apakšējā daļā visus ziedus un sānu dzinumus noņem pirmo 4–5 īsto lapu līmenī.
• Nākamo 4 lapu padusēs atstāj augļa pumpurus un vienu dzinumu, ko nokniebj aiz otrās lapas.
• Sānu dzinumus, kas turpina augt, nokniebj aiz 3. lapas.
• Augšējos pirmās rindas dzinumus nokniebj aiz 4. vai 5. lapas, un uz tiem esošos sānu dzinumus noņem.
• Galvenā stublāja augšdaļu nogriež, kad tas par 60–70 cm pārsniedz balstu.

Protams, aprakstītā gurķu audzēšanas metode nav vienīgā, taču tā ir viena no ērtākajām un vienkāršāk īstenojamajām. Turklāt tā arī palīdz pilnībā atklāt šī dārzeņa ražas potenciālu.

Var izmantot arī mūsu vecmāmiņu metodi, kur gurķus audzē kā nepārtrauktu paklāju, tos neveidojot, taču tā ir piemērota tikai atklātām dobēm, kur ir pietiekami daudz vietas, lai augi varētu brīvi attīstīties.