Lietuviete Karolīna gatavojas kļūt par pirmo kurlo neredzīgo personu, kas uzkāpusi Everestā
Lietuviete Karolīna Pakenaite, kurai diagnosticēts retais Ašera sindroms, kas izraisa pakāpenisku dzirdes un redzes zudumu, gatavojas vienam no lielākajiem izaicinājumiem savā dzīvē – kāpt Everestā. Viņas mērķis ir kļūt par pirmo kurlo neredzīgo cilvēku, kurš sasniedzis pasaules augstāko virsotni, vienlaikus pievēršot uzmanību cilvēkiem, kuri dzīvo ar šo reto slimību, vēsta LRT.
Karolīna jau bērnībā saskārās ar nopietniem dzirdes traucējumiem. Viņas ģimene pārcēlās no Lietuvas uz Apvienoto Karalisti, kad meitenei bija desmit gadi, meklējot labākas iespējas un atbalstu bērniem ar dzirdes traucējumiem.
Tomēr lielākais trieciens sekoja 19 gadu vecumā, kad ārsti apstiprināja Ašera sindromu – retu ģenētisku slimību, kas izraisa gan dzirdes, gan redzes pasliktināšanos.
"Pēc izmeklējumiem ārsti man paskaidroja, kas mani sagaida nākotnē, un teica, ka man jāizmanto katra iespēja, kas dzīvē tiek dota," stāsta Karolīna.
Viņa atceras, ka sākumā nepamanīja redzes pasliktināšanos. Jaunā sieviete kļuva neveiklāka ikdienas situācijās, bieži sadūrās ar cilvēkiem un priekšmetiem, taču ilgu laiku domāja, ka tā ir vienkārša neveiklība, nevis veselības problēmas.
Šobrīd Karolīnas redzes lauks ir ļoti ierobežots un turpina sašaurināties. Viņai ir arī nakts aklums, kas padara orientēšanos tumsā īpaši sarežģītu. "Aklums atņem lietas, bet kurlums atņem cilvēkus un attiecības," saka lietuviete. "Šāds apvienojums var radīt ļoti spēcīgu izolācijas sajūtu."
Ikdienā Karolīna izmanto dzirdes aparātu, lasa no lūpām, kā arī ilgus gadus pārvietojās kopā ar suni-pavadoni Bosliju, kurš palīdz viņai samierināties ar redzes pasliktināšanos un saglabāt neatkarību.
Neraugoties uz diagnozi, Karolīna atteicās ļaut slimībai noteikt savas dzīves robežas. Viņa ir pabeigusi doktorantūras studijas Bātas Universitātē Apvienotajā Karalistē un pēdējos gados mērķtiecīgi gatavojas alpīnisma izaicinājumiem.
Pirms trim gadiem viņa sasniedza Everesta bāzes nometni, taču tieši tur radās doma par vēl ambiciozāku mērķi. "Es uzzināju, ka Everestā vēl nekad nav uzkāpis neviens kurlo neredzīgo kopienas pārstāvis. Tad sev pajautāju: "Bet ja nu?" Šis jautājums visu izmainīja," viņa stāsta.
Lai sagatavotos ekspedīcijai, Karolīna ik dienu trenējas, piedalās pārgājienos ar smagu ekipējumu, veic spēka un izturības treniņus, skrien un izmanto augstkalnu kameru, kas imitē apstākļus Everestā. Pēdējo gadu laikā viņa piedalījusies vairākās nopietnās ekspedīcijās, kāpjot gan Kenijas kalnā, gan citās vairāk nekā 6000 un 7000 metrus augstās virsotnēs.
Īpašs risinājums radīts arī saziņai kalnos. Tā kā augstkalnēs sazināšanos apgrūtina gan skābekļa maskas, gan Karolīnas dzirdes un redzes ierobežojumi, zinātnieki izstrādājuši īpašu hapstisku jeb uz vibrācijām balstītu vesti.
"Šerpas varēs man nosūtīt vibrāciju signālus, kas nozīmēs, piemēram, "pa kreisi", "pa labi", "apstājies" vai "turpini ceļu". Tas ļauj man pārvietoties daudz patstāvīgāk un drošāk," skaidro Karolīna.
Viņa uzsver, ka kāpiens Everestā nav tikai personīgs sapnis. Tikpat svarīgi ir pievērst sabiedrības uzmanību Ašera sindromam un lauzt stereotipus par cilvēkiem ar redzes un dzirdes traucējumiem. "Ja mana pieredze palīdzēs sākt sarunas par redzes zudumu un kādam liks justies mazāk vientuļam, tas jau būs milzīgs ieguvums," saka viņa.
Sākotnēji Karolīna plānoja kāpt Everestā jau 2026. gadā, taču finansējuma trūkuma dēļ ekspedīcija pārcelta uz 2027. gadu. Sieviete atzīst, ka lēmums bijis sāpīgs, jo nezina, cik ilgi vēl saglabās pašreizējo redzes līmeni. "Vēlos kāpt, kamēr vēl spēju redzēt. Ekspedīcijas atlikšana man šķita kā sapņa atlikšana," viņa atzīst.
Karolīnas gatavošanos Everestam dokumentē arī filmu veidotāju komanda, kas seko viņas ceļam uz ambiciozo mērķi. Vairāk par Karolīnu, viņas sapņiem un iespējām viņu atbalstīt var uzzināt mājaslapā "https://www.deafblindeverestproject.com/".
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
