Aiz priekškara. No Ždanokas līdz Stepaņenko: bijušais "Sputnik" darbinieks par Kremļa propagandas mīluļu izvēlēm

Krievijas propagandas telpā uzmanība laika gaitā pārgājusi no "Saskaņas centra", Tatjanas Ždanokas uz Jūliju Stepaņenko un partiju "Suverēnā vara". Tikmēr kā propagandas sistēmas darbiniekiem visbiežāk priekšroka tiek dota bezprincipu cilvēkiem, kuri gatavi pildīt uzdevumus naudas, kredīta vai citu personisku saistību dēļ. Pārāk neatkarīgi, patriotiski vai patiesi ideoloģiski cilvēki līdz darbam propagandas sistēmā bieži nemaz netiek.

Kasems vairākus gadus vadīja "Sputnik Lietuva" redakciju, piedalījās Krievijas televīzijas un valsts radio raidījumos un redzēja ne tikai to, kas nonāk ēterā, bet arī procesu pirms tam – norādes, atskaites, ekspertu atlasi, slepenus birojus un apmaksātu satura izplatīšanu. Tagad viņš atzīst, ka bijis propagandists un arī ietekmes aģents.

Naratīvs sākas ar atskaiti

Propagandas vēstījums, pēc Kasema stāstītā, nesākas televīzijas studijā. Vispirms Krievijas prezidenta administrācija un Ārlietu ministrija formulē plašāku politisko virzienu, bet pēc tam institūti un fondi mēģina saprast, kā šo virzienu pielāgot konkrētai valstij. Tiek pētīts, par ko cilvēki uztraucas, kas viņus kaitina un kādi jautājumi varētu radīt neapmierinātību ar vietējo valdību. Informāciju vāc arī telefonaptaujās. Cilvēks Latvijā varot saņemt zvanu no Latvijas numura un nesaprast, ka patiesībā saruna notiek ar Maskavā strādājošu pētnieku.

Kasems minēja Maskavas universitātes, tostarp MGIMO un Maskavas Valsts universitāti, kurās tiek mācīta latviešu valoda. Pēc viņa teiktā, daļa šo kursu absolventu vēlāk strādā Krievijas valsts struktūrās vai ar tām saistītos projektos.

Kad informācija savākta, tiek uzklausīti cilvēki, kuri ikdienā strādā ar Baltijas valstu ziņām. Kasems pats, kā arī "Sputnik Latvija" galvenais redaktors tikuši aicināti uz sagatavoto pārskatu prezentācijām. Viņiem vajadzējis pateikt, vai Maskavā izdarītie secinājumi atbilst tam, ko viņi ikdienā redz Latvijā vai Lietuvā. Šie ziņojumi pēc tam salīdzināti ar informāciju no Krievijas vēstniecībām Rīgā un Viļņā, citiem institūtiem un, pēc Kasema teiktā, arī specdienestiem.

"Tā ir ķēde. Viss sākas no augšas, aiziet uz leju un pēc tam atkal atgriežas augšā," viņš sacīja.

Pēc diviem vai trim mēnešiem tie paši naratīvi redakcijā nonākuši jau kā konkrēti uzdevumi. Vietējiem darbiniekiem atlika tos ietērpt materiālā, atrast piemērotu ekspertu un nodrošināt izplatīšanu.

"Evakuācija" bija aizliegts vārds

Norādes uz redakciju parasti pienākušas ar darba e-pastu. Tās ne vienmēr bija garas instrukcijas, tomēr atsevišķos jautājumos kļūdīties nedrīkstēja. Kad Krievijas armija atkāpās no Hersonas, redakcija nedrīkstēja šo notikumu saukt par evakuāciju, jo šāds vārds radītu iespaidu, ka karaspēks bēg vai ir cietis sakāvi. Tā vietā bija jālieto formulējums par plānveida darbību vai karaspēka pārvietošanu.

Norādes attiecās arī uz attēliem. Kasems atcerējās gadījumu, kad no mājaslapas bija jādzēš fotogrāfiju galerija par militāro parādi Viļņā, jo NATO karavīri un tehnika tajā izskatījušies pārāk iespaidīgi. "Fotogrāfijas bija pārāk skaistas," viņš sacīja.

Propagandas vajadzībām bija jāizveido priekšstats par Baltijas valstu armijām kā vājām, slikti sagatavotām un smieklīgām. Šim mērķim izmantots arī kadrs, kurā vīrietis parādē skrien ar putuplasta lidmašīnu. To varēja pasniegt kā pierādījumu tam, ka Baltijas valstis daudz runā par aizsardzību, bet patiesībā neko nespēj.

Savukārt Latvijas leģionāru piemiņas pasākumi propagandas sižetos tikuši samontēti kopā ar vēsturiskiem kadriem par ebreju slepkavībām. Atsevišķi attēli un notikumi tiek salikti vienā stāstā, un skatītājam nav vajadzīgs papildu komentārs, lai saprastu, kāds secinājums no tā jāizdara.

Kad Maskavai rāda vēlamo

Kasems uzskata, ka Krievijas varas struktūras bieži mēģina vadībai parādīt nevis to, kas notiek patiesībā, bet to, ko augstākā vadība, tostarp diktators Vladimirs Putins, vēlas dzirdēt. Kā piemēru viņš minēja 2022. gada notikumus Rīgā pēc padomju armijai veltītā pieminekļa demontāžas Pārdaugavā. Krievijas propagandas struktūrās sagatavotajos pārskatos esot rakstīts, ka aptuveni puse Rīgas iedzīvotāju iebilst pret pieminekļa nojaukšanu, savukārt ielās viņi neejot protestēt tikai tādēļ, ka baidās no Latvijas policijas un specdienestiem.

Vēl viens skaidrojums bijis – latviešiem esot "ziemeļnieku raksturs", tādēļ viņi neesot gatavi demolēt apkārtni. Kasems stāstīja, ka redakcijas darbinieki skatījušies video no notikumu vietas un redzējuši, ka protestētāju bijis aptuveni 30 vai 40. Gandrīz visi bijuši labi zināmi politiskie aktīvisti. Redakcija ziņojuma autoriem norādījusi uz neatbilstībām, taču pārskats uz augšu, visticamāk, nosūtīts gandrīz nemainīts.

Pēc aptuveni divām nedēļām redakcija saņēmusi naratīvu, kurā šis pats skaidrojums bija jāizplata jau kā gatava versija par notikušo.

Līdzīgi izmantoti arī stāsti par pieminekļu nojaukšanu Tallinā. Atšķirīgi notikumi un gadi tika salikti vienā shēmā, lai radītu priekšstatu, ka Baltijas valstis sistemātiski vēršas pret krievvalodīgajiem un mēģina iznīcināt padomju vēsturi.

Šādā sistēmā neprecīza atskaite apzināti var kļūt par pamatu nākamajam sižetam, pēc tam par citātu televīzijā, bet vēlāk – par "pierādījumu", ka Krievijas sākotnējais stāsts bijis patiess.

Divas dienas bez norādēm

Propagandas sistēmas darbība īpaši labi redzama brīžos, kad notiek kaut kas neparedzēts. Laikā, kad neatkarīga redakcija un īsti žurnālisti mēģina pārbaudīt vairākas versijas, propagandas redakcijai vispirms jānoskaidro, kura versija būs politiski droša. Kasems atcerējās 2020. gada protestus Baltkrievijā pēc prezidenta vēlēšanām. Toreiz Minskā bija traucēts internets un elektrības padeve, tāpēc "Sputnik Lietuva" pārņēma "Sputnik Baltkrievija" mājaslapu un redakcijas darbu.

Divas dienas darbinieki tikai aprakstījuši notiekošo. Ja kāds cilvēks bija nošauts, tika rakstīts, ka cilvēks ir nošauts. Bez skaidrojuma par to, kurš ir vainīgs un kā šis notikums jāvērtē. Norāžu no Maskavas neesot bijis, jo Kremlis gaidīja, kā attīstīsies situācija un vai Aleksandrs Lukašenko saglabās varu. Pirms vēlēšanām Lukašenko bija centies demonstrēt lielāku neatkarību no Krievijas, tādēļ nebija skaidrs, vai Maskava viņu turpinās atbalstīt.

"Divas dienas mēs gaidījām. Bija ļoti nervozi, jo nezinājām, kuru vēstījumu drīkst izmantot," stāstīja Kasems.

Kad kļuva skaidrs, ka Lukašenko režīms noturēsies, skaidrojums tika atrasts. Protestētāji kļuva par Rietumu aģentiem, bet Krievija – par valsti, kas palīdzējusi Baltkrievijai "atjaunot kārtību".

Solovjovs saprot, Zaharova tic

Kasems uzskata, ka Krievijas propagandas redzamās sejas nav vienādi pārliecinātas par to, ko stāsta. Daļa ļoti labi saprot, ka pilda politisku uzdevumu, bet citi paustajiem naratīviem tic arī paši. Odiozais propagandists Vladimirs Solovjovs neesot muļķis un ļoti labi saprotot Krievijas politisko sistēmu. Kasems vairākas reizes esot bijis Solovjova raidījumos un redzējis, ka šis propagandists apzinās savu lomu. Solovjovs arī saprotot, ko drīkst teikt Krievijas valsts televīzijā un ko var atļauties "YouTube" vai "Telegram". Televīzijas raidījumā viņš var klusēt par uzbrukumiem Krievijas naftas rūpnīcām, bet sociālajos medijos par tiem drīkst runāt, lai jaunākai un kritiskākai auditorijai radītu iespaidu, ka nekas netiek slēpts.

Tā nav pretruna, kas rodas nejauši. Televīzijas skatītājs pārsvarā ir vecāks un lojālāks Putinam, bet "YouTube" un "Telegram" auditorija ir jaunāka, kritiskāka un vairāk gatava apšaubīt Kremļa versiju.

Arī Dmitrijs Kiseļovs, pēc Kasema stāstītā, ļoti labi saprot, kā darbojas šī sistēma. Kiseļovs esot dzīvojis Skandināvijā un perfekti pārvaldot norvēģu valodu, tādēļ viņš labi zinot, kas notiek ārpus Krievijas informatīvās telpas. Kasems sacīja, ka Kiseļovs savu viedokli mēģina aizstāvēt arī Krievijas prezidenta administrācijā.

Par Krievijas Ārlietu ministrijas runassievu Mariju Zaharovu Kasemam gan bijis cits vērtējums. Viņš apgalvoja, ka Zaharova paustajiem propagandas vēstījumiem tic gandrīz pilnībā. Viņš stāstīja, ka iepriekš ar Zaharovu runājis arī privāti un viņas kontakts joprojām ir saglabāts "WhatsApp". Pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Zaharova neesot ticējusi, ka karš sāksies. Kasems sacīja, ka to redzējis, jo tajā laikā kopā ar viņu veidojis raidījumu.

Pēc kara sākuma Zaharova kļuvusi par vienu no skaļākajām Krievijas oficiālā vēstījuma paudējām. Tikmēr par Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu Kasems tikpat pārliecinoši spriest nevarot, jo nav skaidrs, vai Lavrovs pats tic tam, ko saka.

Radikāļi ir daļa no scenārija

Krievijas propagandas pretrunas, pēc Kasema domām, nav nejaušs juceklis. Vienā vēsturiskajā stāstā var līdzās pastāvēt Krievijas impērijas karogs, Padomju Savienības simbolika un mūsdienu Krievijas trīskrāsu karogs. Viņš minēja Sanktpēterburgas Lakhta centra apkārtni, kur dažādos pasākumos līdzās novietoti trīs karogi. Vienā stāstā tiek apvienoti cars Ivans Bargais, Pēteris Pirmais, Staļins, Padomju Savienība un pareizticība.

Tāpēc, viņaprāt, Krievijas skatītājam nav jāšķiet, ka ir dīvaini, ja Komunistiskās partijas līderis Genādijs Zjuganovs Lieldienās stāv baznīcā ar sveci un pārmet krustu. Dažādās ideoloģijas tiek pārklātas ar vienu kopīgu vēstījumu par Krievijas vēsturisko varenību.

Līdzīgi sadalītas ir arī propagandistu lomas. Kamēr Putins ārēji var saglabāt piesardzīgāka politiķa tēlu, televīzijas vadītāji un eksperti izsaka daudz agresīvākus draudus. Piemēram, Sergeja Karaganova aicinājums "noslaucīt no zemes virsas" Londonu un Berlīni, kā arī Vladimira Solovjova izteikums par Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Šādu cilvēku un izteikumu uzdevums, pēc Kasema skaidrojuma, ir parādīt, ka Krievijā pastāv spēki, kas ir vēl radikālāki par prezidentu. Putins tādējādi var mēģināt izskatīties mērenāks un radīt iespaidu, ka ar viņu, atšķirībā no "vanagiem", vēl var sarunāties.

Iepriekš šādu lomu pildījis nu jau mirušais politiķis Vladimirs Žirinovskis, bet tagad to daļēji uzņēmies kādreizējais Krievijas prezidents un premjers Dmitrijs Medvedevs, uzskata Kasems.

"Ir vēl viena partija, kuru vajag slavēt"

Kasems atcerējās konkrētu epizodi, kad redakcijai tika pārmests, ka tā nepietiekami stāsta par Tatjanas Ždanokas vadīto politisko spēku – Latvijas Krievu savienību. Pirms Covid-19 pandēmijas Ždanoka kādā pasākumā esot satikusi "Sputnik" vadītāju Dmitriju Kiseļovu. Viņa Kiseļovam sacījusi, ka "Sputnik" strādā slikti, jo pārāk daudz reklamē "Saskaņas centru", bet par Ždanokas partiju stāsta pārāk maz. Pēc šīs sarunas Kiseļovs esot izsaucis vairākus redakcijas darbiniekus, tostarp Kasemu, un viņus sabāris par to, ka "Sputnik" nepietiekami atbalsta citu politisko spēku. "Bija vēl viena partija, kuru vajag slavēt," Kasems atcerējās Kiseļova norādi.

Šādas prasības neesot saņemtas katru nedēļu, jo redakcijas darbinieki jau paši sapratuši, kuri politiķi Krievijas propagandas sistēmai konkrētajā brīdī ir noderīgi. Sākumā tas bijis "Saskaņas centrs", vēlāk – Ždanoka un Aleksejs Rosļikovs. Tagad, vērojot prokremlisko kanālu publikāciju skaitu un saturu, Kasems līdzīgu uzmanību saskata par "Suverēno varu". Viņš uzsvēra, ka nav redzējis oficiālu dokumentu ar Latvijas partiju sarakstu. Tomēr šādu secinājumu viņš varot izdarīt pēc tā, kā prokremliskie mediji un kanāli atspoguļo konkrētus spēkus.

Tikmēr Aināru Šleseru (LPV) vairāk popularizē propagandas kanāli Baltkrievijā. Kasema ieskatā, Aleksandra Lukašenko režīms Šleseru varētu uzskatīt par piemērotu cilvēku iespējamām sarunām ar Eiropas Savienību pēc kara beigām. Šajā kontekstā interesantāks kļūst uz Baltkrieviju aizbēgušā Rosļikova, kurš uzdodas par tiltu starp Latviju un Baltkrieviju, un Šlesera partiju publiskais strīds.

Slepenie kabineti pie "Sputnik" radio

"Telegram" kanālu autori ne vienmēr strādājuši no mājām un darbojušies kā neatkarīgi blogeri. Kasems stāstīja, ka daļa no viņiem bija izvietota atsevišķā ēkā, kurā atradās "Sputnik" radio telpas.

Tur bijuši trīs vai četri kabineti, bet kanālu autori sēdējuši vienā vai divās telpās. Viņu klātbūtni centās turēt noslēpumā — citiem kolēģiem nedrīkstēja stāstīt, ka šie cilvēki atrodas "Sputnik" ēkā un strādā ar kanāliem par Baltijas valstīm.

No malas šie kanāli izskatījās pēc neatkarīgiem Latvijas vai Baltijas komentētājiem. Patiesībā to autori atradās Krievijas valsts mediju infrastruktūrā, izmantoja kopīgus darba čatus un saņēma uzdevumus no tās pašas sistēmas.

Atsevišķā čatā sazinājušies kanāli, kas raksta par Baltijas valstīm, bet citā — par Balkāniem. Kad noticis propagandai izdevīgs notikums, čatā parādījies konkrēts lūgums ar materiālu dalīties.

Lielākajiem kanāliem bijuši līgumi, kuros noteikts, cik publikāciju mēnesī jāizplata. Par to maksājusi "Sputnik" aģentūra. Kasems minēja arī Krievijas blogeri Dmitriju Pučkovu jeb Goblinu, kuram esot maksāts par konkrētu pārpublicējamo materiālu skaitu.

"Tur bija līgumi, rēķini un čeki," sacīja Kasems. "Tas nenotika haotiski. Tas notika pēc plāna un pēc apmaksas."

Pēc "Sputnik" zīmola ierobežošanas tika radīti jauni kanāli, kuru nosaukumos nebija redzama saistība ar Krievijas valsts mediju. Kasems minēja "Šproti trimdā", "Baltijas sveicienus" un citus projektus ar šķietami vietēju identitāti.

Lai konti izskatītos vietēji, propagandas darbiniekiem vajadzējis arī iegādāties Latvijas SIM kartes. Mērķis bija radīt iespaidu, ka saturs top Latvijā vai to veido vietējie autori, nevis Krievijas valsts mediju sistēma.

LETA jau vairākkārt pētījusi šo "Telegram" vidi. Rakstos analizēts, kā krievvalodīgajos kanālos tiek veidots negatīvs Latvijas tēls, izmantotas deportāciju un vēlēšanu tēmas, kā arī izplatīti vēstījumi par palīdzību Ukrainai. LETA analizētajos datos regulāri parādās "Baltnews", "Латвийская кочка", "Šproti trimdā", Aleksejs Stefanovs un citi kanāli, starp kuriem redzama savstarpēja satura pārpublicēšana un vienādu vēstījumu izplatīšana.

Kasema stāstītais šeit dod jaunu līmeni – viņš apgalvo, ka vismaz daļa šo ārēji neatkarīgo kanālu patiesībā bijusi sasaistīta ar "Sputnik" infrastruktūru, kopīgiem čatiem un apmaksātiem uzdevumiem.

Žurnālistus aizved uz Krieviju

Propagandas tīkls darbojas arī ārpus redakcijām. Kasems minēja fondus, kas aicina ārvalstu žurnālistus uz Krieviju, apmaksā ceļu, viesnīcu, ekskursijas un kultūras pasākumus. Viņš īpaši izcēla "Gorčakova fondu", kas rīkojot braucienus un lekcijas par to, kā atspoguļot starptautiskos notikumus. "Sputnik" darbiniekiem bijis jāatrod žurnālisti, kas nav vecāki par 40 gadiem un būtu gatavi doties šādā braucienā. Vēlāk meklēti arī influenceri un blogeri. Viņiem vairs nebija nepieciešama žurnālista apliecība, un pietika ar aktīvu, vismaz 5000 sekotāju auditoriju sociālajos medijos.

Kasems minēja arī fondus, kas darbojas ar "Krievu pasaules" ideju, kā arī fondu, kurš apmaksājot advokātus Eiropā aizturētiem Krievijas pilsoņiem.

Tikmēr projektu "Baltijas antifašisti" Kasems raksturoja kā Krievijas specdienestu projektu, kas, viņa ieskatā, izveidots pēc Federālā drošības dienesta pasūtījuma.

Arī Latvijas Valsts drošības dienests (VDD) šo grupējumu jau vairākus gadus vērtē kā apdraudējumu valsts drošībai. VDD 2022. gada novembrī sāka kriminālprocesu par "Baltijas antifašistu" aktivitātēm, bet vēlāk to kvalificēja kā noziedzīgu organizāciju. 2023. gadā dienests rosināja kriminālvajāšanu pret sešiem organizācjas izveidotājiem, tostarp par informācijas vākšanu nodošanai Krievijas specdienestiem. Ar organizāciju saistītas arī vairākas spiegošanas lietas.

Publisku dokumentu, kas saistību ar Federālo drošības dienestu pierādītu, Kasemam neesot. Viņš atsaucās uz projekta vadītāja publiskiem izteikumiem par atskaišu gatavošanu specdienestiem un sarakstiem ar cilvēkiem, kuri nav lojāli Krievijai. Kasems pats esot atteicies kļūt par šāda projekta ekspertu, kad uzzinājis par iespējamām saistībām ar specdienestiem.

Eksperts tiek ierakstīts datubāzē

Propagandas medijiem ir ekspertu datubāze. Tajā glabājas cilvēku tālruņu numuri, amati un piezīmes par viņu nostāju – vai cilvēks ir "adekvāts", ko viņš parasti saka un vai viņu var izmantot konkrētam raidījumam. Datubāzē bijuši arī cilvēki, kuri gatavi televīzijā tēlot nacistus vai ekstrēmistus. Šādi viesi ļauj uzbūvēt iepriekš sagatavotu stāstu par Ukrainu vai Baltijas valstīm, pat ja skatītājam tiek radīts iespaids, ka viņš redz spontānu diskusiju.

Īpaša uzmanība pievērsta cilvēkiem, kuri no Latvijas vai citām Baltijas valstīm pārcēlušies uz Krieviju vai Baltkrieviju. Viņi propagandas raidījumos var parādīties jau nedēļu vai divas pēc aizbraukšanas. Kasems minēja Alekseju Stefanovu, kurš rakstot par cilvēkiem, kas aizbrauc uz Krieviju, un Romanu Samuļu, kurš stāstot par tiem, kas nonāk Baltkrievijā.

Viņš aprakstīja arī gadījumu ar Latvijas pensionāriem, kurus pie robežas sagaidīja Pleskavas apgabala gubernators Mihails Vedernikovs. Divus vai trīs cilvēkus svinīgi iesēdināja automašīnā, aizveda uz viesnīcu Pleskavā un izmantoja sižetā par to, ka Krievija "savējos nepamet".

Tā bija ne tikai intervija. Pēc Kasema teiktā, pasākumam bija savs scenārijs – kas cilvēkus sagaida, kur viņus nogādā un kādu vēstījumu viņi nodod kamerai.

LETA iepriekš pētījusi arī "Telegram" stāstus par cilvēkiem un ģimenēm, kas no Latvijas pārcēlušies uz Krieviju vai Baltkrieviju. Analīzē redzams modelis, kas atkārtojas, – aizbraukšana no "briesmīgās Latvijas", sagaidīšana, mājoklis, darbs, pase un palīdzība jaunajā valstī tiek pārvērsti propagandas sižetos, kas pēc tam izplatās vairākos kanālos. Starp aktīvākajiem šo stāstu veidotājiem un izplatītājiem parādās Aleksejs Stefanovs, kurš koncentrējas uz Krieviju, un Romans Samuļs – uz Baltkrieviju.

Ne visi jaunie propagandas varoņi sistēmā paliek, skaidro Kasems. Ja kāds sāk kritizēt Krievijas armiju vai runāt ārpus noteiktā rāmja, viņu var ātri atlaist. Kasems kā piemēru minēja kara blogeri Kirilu Fjodorovu, kurš, pēc viņa teiktā, televīzijas raidījumā kritizējis armiju un drīz pēc tam zaudējis vietu šajā platformā.

Labāk der cilvēks, kuram vajadzīga nauda

Septiņu gadu laikā Kasems esot piedalījies vairāk nekā 250 darba intervijās. Kandidātus darbam propagandas sistēmā pārbaudīja drošības dienests, kas skatījās viņu sociālo mediju ierakstus un vērtēja, vai viņi nav pārāk patriotiski vai kritiski noskaņoti pret Krievijas varu. Kādu kandidāti drošībnieki neieteica ņemt darbā, jo viņa bijusi "ultrapatriotiska". Pastāvēja risks, ka, paliekot vienai dežūrā, viņa "Sputnik" mājaslapā varētu publicēt materiālus, kurus redakcija nav saskaņojusi.

Savukārt cilvēks, kurš pasaka, ka propagandā strādā naudas dēļ, varot būt ļoti piemērots. Viņam nav jābūt pārliecinātam par Krievijas vēstījumiem. Sistēmai pietiek ar to, ka viņam ir kredīts vai citas saistības, kuru dēļ viņš nevar atļauties zaudēt darbu. Kasems kā piemēru minēja kādu darbinieci ar astoņiem kaķiem, diviem suņiem un kredītu par dzīvokli. Tieši šāds cilvēks, pēc viņa vārdiem, "nekur neaizbēgs" un izdarīs to, ko liek. "Viņam nav jābūt ieinteresētam politikā. Viņam tikai jāizdara tas, ko liek," sacīja Kasems.

Vienlaikus viņš uzsvēra, ka redakcijas darbinieku privātās sarunas reizēm bijušas daudz kritiskākas par to, ko viņi gatavoja ēteram. Smēķētavā izskanējuši ļoti skarbi viedokļi par Putina režīmu, un daļa darbinieku labi sapratuši, kurp Krievijas valsts virzās.

Taču darba dienas beigās viņi devušies mājās un mēģinājuši aizmirst, ko bija darījuši. Sistēmai nav nepieciešams, lai katrs darbinieks būtu fanātisks Putina atbalstītājs. Pietiek, ja viņš ir gatavs izpildīt uzdevumu, uzsvēra Kasems.

"Man tas būs jālabo līdz mūža beigām"

Kasems apzinās, ka viena intervija, kurā viņš atmasko sistēmu, nevar izdzēst viņa iepriekšējo darbu. Viņš pats ilgstoši strādājis šajā sistēmā, kuru tagad kritizē, un uzskata, ka cilvēkiem ir tiesības viņam neuzticēties. "Es domāju, ka līdz dzīves beigām man vajadzēs labot tās kļūdas, ko izdarīju," viņš sacīja.

Pēc Kasema domām, nostājas maiņu var pierādīt tikai nākamā biogrāfija – nevis viens ieraksts sociālajos medijos, bet tas, ko cilvēks dara pēc vairākiem gadiem.

Viņa stāstītais Kremļa propagandu parāda kā darba vidi ar priekšniekiem, atskaitēm, e-pastiem, datubāzēm, slepeniem kabinetiem, apmaksātiem pārpublicējumiem un politiskiem mērķiem, kur pēc rūpīgas puzles likšanas skatītājs beigās redz tikai gatavu sižetu.

Kasema intervijā izteiktie apgalvojumi par konkrētu personu, organizāciju un politisko spēku saistību ar Kremļa propagandu šajā publikācijā nav neatkarīgi pārbaudīti.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2026

Par šī materiāla saturu atbild informācijas aģentūra LETA.