Cik daudz vispār drīkst atdot, cik pieprasīt no otra?

Iemīlēšanās trakumā ļoti daudz ko palaižam garām, bet, sākoties kopdzīvei, agrāk vai vēlāk saredzam viens otru izgaismotu. Šīs gaismas mēdz būt nežēlīgas un reizēm atklāj ko tādu, par ko neesam pat nojautuši arī mūsos pašos. Un tad ir jāpieņem lēmums – vai gribam un vai vispār varam pieņemt otru tādu, kāds viņš ir. Un cik daudz šī pieņemšana prasīs no mums. Nereti nākas ne tikai piekāpties, bet arī kaut ko mainīt sevī, lai pielāgotos. Vai, izmainot kaut ko savā personībā, mēs paliekam tie paši, kas bijām, vai arī neglābjami pazaudējam sevi un kļūstam par tik atšķirīgiem cilvēkiem, ka pat jāsāk iepazīt sevi no jauna? Cik daudz vispār drīkst atdot, cik pieprasīt no otra? Kurā brīdī upuris kļūst tik liels, ka par to jāsāk maksāt – skarbi un postoši?

Kāpēc šķiršanos mēdzam uztvert tik sāpīgi, ka bieži vien gribas atvadīties no dzīves, – izmest to miskastē un neturpināties? Pēc idejas tas ir jauns sākums, vēlreizēja piedzimšana, jauna brīvība un neizdibinātas, aizraujošas takas.

Mēs taču atbrīvojamies no tā, kas pēdējā laikā ir bijis tik ievainojošs, tik slikts, tik nomācošs. Manuprāt, par tādām iespējām būtu jāpriecājas, jāatmet sevis vai otra vainošana, jāpasaka paldies par kopā noieto ceļu un jādzīvo tālāk. Bet nē – mēs pieķeramies tam, kas bijis, ar tādu degsmi it kā pēdējā laika ciešanas nebūtu eksistējušas, un par visām varītēm gribam saglābt to, kas jau sen miris.

Pēkšņi esošās situācijas saglabāšana kļuvusi par dzīvības un nāves jautājumu. Iestiguši dubļos līdz kaklam, mēs par visu vairāk baidāmies, ka tiksim no šiem dubļiem izvilkti, nomazgāti un palaisti jaunā dzīvē. Vai patiešām brīvība ir tik biedējoša, ka ērtāk ir izvēlēties nāvi?

Video: noskaties seriāla Šķiršanās formula II epizodi