Bez cīņas ienaidniekam neatdot: Daugavpils cietoksnis, kas apturēja Napoleona armijas vīrus

Patiesībā tieši Aleksandrs 1. 1805. un 1807. gadā kopā ar saviem “sabiedrotajiem” austriešiem un prūšiem, iebruka Francijā un abas reizes tika ar kaunu sakauti. Napoleons sagūstītos krievu 7000 karagūstekņus apģērba, apbruņoja un palaida mājās. Viņam karš ar Krieviju vispār nebija vajadzīgs.
1807. gadā Aleksandram I pēc sakāves nācās ar frančiem noslēgt Tilzītes miera līgumu, bučoties ar Napoleonu, piešķirot tam pat Sv. Andreja ordeni! Napoleons priecājās par mieru, jo varēja pievērsties reāliem ienaidniekiem. Savukārt 1808. g. sākumā Aleksandrs I palielināja Krievijas kara budžetu no 63 miljoniem, līdz 118 miljoniem rubļu un gatavoja jaunu armiju, lai dotos uz Franciju. Tā paša gada beigās krievi pievienojās Anglijas kontinentālajai blokādei. Un kad Aleksandrs I trešo reizi taisījās iebrukt Francijā, jau koncentrējot 3 armijas uz valsts robežas, 1810. g. dodot pavēli doties atkal doties uz Franciju, tad Prūsijas karalis pēkšņi vairs negribēja ar krieviem karot pret Napoleonu. Savukārt Napoleons, uzzinot, ka Aleksandrs I sapulcējis 3 armijas, nolēma, ka viņam ir jāpiespiež Aleksandru I ievērot Tilzītes miera līgumu. Tāda doma - “iekarot Krieviju”- viņam nekad nav bijusi. Bet piespiest Aleksandru I ievērot miera līgumu, to sakaujot kaujas laukā, gan. Tad nu Barklajs de Tolli un Francijas nodevējs Bernadots ieteica krievu armijām atkāpties, jo viņi jau nu saprata, ka krievu armijas vienas nav spējīgas stāties pret franču karaspēku. Aleksandrs I bez sabiedroto atbalsta nobijās un aizbēga uz Pēterburgu, norīkojot Kutuzovu uzņemties armijas vadību, kurš deva rīkojumu atkāpties. Krievijas okupētā Polija sagaidīja Napoleonu kā atbrīvotāju, dodot viņa armijai 250 000 karavīrus. Krievijas zemnieki sagaidīja frančus kā jaunos saimniekus, zvērēja tiem uzticību, cerībā, ka tie atnesīs brīvību un kārtību. Pareizticīgie mācītāji aizlūdza par dižo Napoleonu (tieši tāpat kā savulaik gan par mongoļu haniem, gan Hitleru). Pasakas par “1812. g. Tēvijas karu” izdomāja vēlāk cara galma vēsturnieki pēc Nikolaja I pasūtījuma. Un tās joprojām varam lasīt šajā publikācijā.