Britu mākslinieks Vilards Vigans ievieto trīs karaļus adatas acī

"Kad es mācījos skolā, es atcerējos stāstu par trim ķēniņiem, zvaigzni un Kristus piedzimšanu, un tas rezonēja manā galvā," skaidro Vigans. "Kad kļuvu vecāks un kļuvu radošāks savā darbā, es nodomāju, ziniet ko, es esmu uztaisījis Pēdējo vakariņu, man vajag uztaisīt arī šo."

Tālāk izklāstot savu motivāciju, viņš piebilst: "Es gribēju, lai tas stāsta stāstu pēc iespējas mazākā, bet lielākajā veidā. Dažreiz maza lieta var pateikt daudz vairāk nekā kaut kas liels. Ja es varu izdarīt kaut ko tādu, kas cilvēkiem sagādā mazliet prieka, laimes un brīnuma, tas ir brīnišķīgi."

Ar rokām veidotā mikroskopiskā skulptūra tika rūpīgi radīta un salīmēta kopā zem spēcīga mikroskopa simtiem stundu aptuveni mēneša laikā.

Patiesībā māksliniekam pret saviem darbiem jāizturas tik rūpīgi, ka viņam jāstrādā starp sirdspukstiem, jo pat vismazākā trīce var sabojāt viņa darbu.

"Strādājot molekulārā līmenī, kļūdas ir nepiedodamas," viņš skaidro un piebilst: "Tā kā tas ir mikroskopisks, jūs saņemat visus šos ārējos spēkus, piemēram, statisko elektrību, kas lēkā visur. Jums ir jābūt ļoti mierīgam, jāaiztur elpa un jāstrādā starp sirdsdarbības sitieniem."

Kamieļi un karaļi ir mikroskopiski neilona fragmenti, bet zvaigzne ir veidota no mikro fragmentiņiem, lai tā spīdētu, un kronīšiem tika izmantoti sīki 24 karātu zelta fragmenti. Darbs ir tik niecīgs, ka Vigans uzgleznoja mikroskulptūru, izmantojot savu skropstu kā otu.

Sarežģītākā darba daļa, kuru bija visgrūtākā, bija svina karaļa pirksts, kuru Vigans bija apņēmības pilns panākt, lai tas būtu vērsts uz zvaigzni. Viņš no akupunktūras adatas izgatavoja sīku pincetīti, kas bija plānāka par cilvēka matiem, un stundām ilgi to pozicionēja, līdz tas beidzot bija pareizajā pozīcijā.

"Visgrūtāk bija ar pirkstu," viņš saka. "Ja jūs tikai zinātu. Lai to pirkstu ievirzītu, es gandrīz zaudēju veselo saprātu. Tas ir tāpat kā mēģināt iebāzt adatu balonā, lai tas nepārsprāgtu. Man vajadzēja nogriezt vissmalkāko, mikroskopisko pavedienu. Mazāk par četriem neilona mikroniem."

Arī viņa stāsts ir neticams. Būdams skolnieks, Vigans atklāja, ka lasīšana un rakstīšana viņam nav pašsaprotama lieta. Tajā laikā, 60. un 70. gados, Lielbritānijā viņa autisms, disleksija un mācīšanās atšķirības netika atzītas. Skolotāji viņam teica, ka viņš nekam nederēs, tāpēc viņš mierinājumu atrada griešanā un darināšanā.

Skolas laika sajūtas mākslinieks apraksta kā strupceļu un viņš jutās kā smilšu graudiņš, "jo tas, kas man tika teikts, mani nomāca. Bet, kad es atklāju, kas es esmu, tas bija kā sēklas iesēšana zemē."

Mātes mudināts, Vulverhemptonas puisis turpināja veidot mazākas skulptūras – un kļuva par vietējo sensāciju Birmingemā. No turienes viņa sarežģītās skulptūras ieguva pasaules uzmanību un ietekmīgus atbalstītājus, tostarp bijušo tenisa zvaigzni un fitnesa magnātu Deividu Loidu.

Viņš ir radījis daudzas neticamas skulptūras, tostarp vairākas Ziemassvētku vai reliģiskas tematikas skulptūras, piemēram, "Pēdējais vakarēdiens". Mākslinieks ir radījis pat mazu Vulverhemptonas iedzīvotāja (un Ziemassvētku leģendas) Nodija Holdera (Noddy Holder) versiju.

Atbilstoši Bībeles sakāmvārdam viņš ir ielicis arī 14 mazus zelta kamieļus, burtiski – adatas aci.

Viņa jaunākā izstāde "Izzūdošā pasaule" bija skatāma Woollaton Hall Notingemā. Viņš ir nodibinājis arī savu bezpeļņas organizāciju The Wigan Foundation, kas veicina jauniešu iesaistīšanos mākslā.