13 dienas Eiropas grūtākajā pārgājienu takā jeb 204 kilometru odiseja pāri Korsikas kalniem

Par GR20 pirmoreiz dzirdēju pirms diviem gadiem, kad savā "Instagram" profilā vaicāju pēc ieteikumiem nākamajam izaicinājumam. Toreiz kolēģe (sveiciens, Laura!) ieteica tieši šo taku, bet ar piebildi, ka man viņa jāņem līdzi… "Spoiler alert" – es aizbraucu viena.

Kā vēlāk noskaidroju, jau esot takā, patiesībā par tās eksistenci lielākoties zina paši franči, kuriem tā gandrīz ir goda lieta savas dzīves laikā vismaz vienreiz to noiet. Ārvalstnieki tikmēr par tās esību īsti nenojauš. To arī piedzīvoju uz savas ādas – rupji rēķinot, vienlaikus ar mani GR20 gāja 90% franču un 10% citzemnieku.

Ņemot vērā, ka teju visi "Google" meklētāja rezultāti par taku bija ar atslēgvārdiem "grūtākā Eiropā", pirmajā mirklī neticēju, ka varu to izdarīt viena. Tāpēc vispirms devos uz Skotiju, kur viena sešās dienās nogāju "West Highland Way", kas pretēji solītajam vieglajam gājienam izrādījās negaidīti ellīgs pārgājiens.

Taču doma par GR20 mani nelaida vaļā, un tā šī gada februārī nolēmu – es braukšu! Lai nebūtu atkāpšanās ceļa, nopirku lidojumu biļetes turp, bet vairāk neko citu.

Tā dzīvoju līdz aprīlim, kad sāku runāt ar mākslīgo intelektu par iespējamajiem iešanas scenārijiem. Proti, taka oficiāli ir sadalīta 16 posmos, un, ņemot vērā tās grūtības pakāpi, "parastie mirstīgie" to visbiežāk iet 16 dienas – pa posmam dienā. Bet es taču neesmu parasta mirstīgā! Sākumā domāju, ka plānošu gājienu 11 dienām, bet nācu pie prāta un vienojos ar sevi, ka mācīšos nesteigties, tāpēc iešu 13 dienas.

Oficiāli tie ir 180 kilometri, bet tie viegli var pārvērsties arī 200 kilometros. Sākuma punkts ir Kalenzanē, bet beigu – Konkā. Kopā ar mākslīgo intelektu izplānojām manu maršrutu, tostarp nometnes, kurās palikšu, un balstoties šajā plānā, rezervēju sev telts vietas.

Te jāpiebilst, ka GR20 maršrutā nav atļauta brīva nakšņošana dabā – to drīkst darīt tikai nometnēs. Ja nāc ar savu telti, vietu var arī nerezervēt iepriekš, jo tās, visticamāk, pietiks, bet tas ir lētāk – internetā tie ir 12 eiro, bet uz vietas 20 eiro. Ir arī iespēja nenest līdzi savu māju, bet rezervēt jau uzslietu telti vai gulēt iekštelpās. Tās gan es ieteiktu rezervēt iepriekš, jo, lai arī vismaz viena brīva guļvieta vai gatava telts nometnēs parasti atrodas, nevajag lieki riskēt tomēr palikt bez pajumtes, it īpaši naktī, kad sola pērkona negaisu ar vēja brāzmām virs 100 km/h. Un arī šādu guļvietu gadījumā rezervācijas internetā ir lētākas nekā uz vietas.

Aptuveni mēnesi pirms piedzīvojuma nopirku lidojuma biļetes atpakaļ uz Latviju. Divas nedēļas pirms sāku beidzot palasīt vairāk par pašu taku un paskatīties kādus foto vai video, kas rezultējās ar to, ka sāku šaubīties, vai nebūšu uzņēmusies par daudz.

Nedēļu pirms sagādāju pēdējo nepieciešamo, lai varētu būt vairāk vai mazāk pašpietiekama teju divas nedēļas. Un tad jau bija pienācis 12. augusts, kad aizvedu "komandējumā" savu kaķi, 13. augustā skatījos pēdējos "Youtube" video ar gājēju pieredzēm un krāmēju somu, bet 14. augustā lidoju uz Korsiku.

Karstums, franču valoda un saplīsis autobuss jeb ierašanās Korsikā

Izkāpjot no lidmašīnas Bastijas lidostā, sagaida pirmais "kultūršoks" – ārā ir +35 grādi. Tev nekas nav jādara, tu tāpat sāc "kust".

Tieku pie savas bagāžas, un sākas pirmais pārbaudījums – man jātiek līdz "autoostai", no kuras tālāk nepilnas trīs stundas būs jābrauc uz Kalenzanu, kas ir GR20 ziemeļu sākumpunkts. Tas nav īpaši viegli, jo, pirmkārt, lidostas transfērs nav nekā nomarķēts, bet izskatās pēc parasta nomas autobusa, uz kuru nav nekādu norāžu, un, otrkārt, franči, tostarp korsikāņi, ne visi runā angļu valodā.

Līdz nepieciešamajam starppilsētu autobusam tieku, taču tas aptuveni pusceļā saplīst, un mums nākas gaidīt aizvietotāju. Tas manu ierašanos Kalenzanā aizkavēja par vismaz stundu. Par laimi, sieviete, pie kuras nakšņoju, bija ļoti atsaucīga un platu smaidu mani sagaidīja arī vakara stundās.

Vēl pirms piedzīvojuma sākuma ieskatos gaidāmajā laika prognozē. Man kā par (ne)laimi katru dienu ap dienas vidu tiek solītas lokālās vētras – tās visbiežāk nav ilgas, bet var būt ļoti spēcīgas. Bet temperatūras ziņā sola nemainīgus +35. Karstumu nepanesu, un es labprāt vismaz vienā pārgājienā iztiktu bez lietus, bet mainīt neko nevaru – pieņemu un eju gulēt.

Pirmā – iepazīšanās – diena

Pirmās dienas gājiens sākas vēl pirms oficiālā takas sākumpunkta, jo pati Kalenzana ir kalnaina. Pulkstens ir ap 6.30, bet ārā jau ir vismaz +22 grādi, kas jau netieši norāda – diena būs karsta.

Kopumā šo varētu raksturot kā GR20 iepazīstināšanas dienu – taka sagādāja priekšstatu par gaidāmajiem kāpumiem augšup, akmeņaino reljefu, klintīs iestrādātajiem dzelzs ķēžu posmiem, kas vēlāk laiku pa laikam parādīsies, karstumu, citiem gājējiem un ceļā redzamajiem skatiem, kas liek elpai aizrauties un mudina palikt.

Neliegšos, pirmie kāpieni bija grūti un pēc katra stāvā kāpuma pie sevis lūdzos, lai tas būtu dienas pēdējais. Kādā brīdī, kāpjot pa kārtējo akmens krāvumu, pilnīgā nekurienē ieraudzīju guļam un gremojam govi. Ejot tālāk, pārliecināšos, ka tas nav nekas neparasts, taču tobrīd pie sevis nodomāju – kā tu vispār šeit nokļuvi?!

Aptuveni trīs, četrus kilometrus no pirmās nometnes virs galvas sāka savilkties negaisa mākoņi, un tālumā dzirdēju ducinām pērkonu. Tas bija signāls, ka jāpieliek solis. Atlikušo posmu fizisko sajūtu ziņā noskrēju. Sameklēju nometnes sargu, paziņoju par ierašanos un steidzu būvēt telti.

Savu māju paguvu uzbūvēt līdz ar negaisa sākumu. Tas uznāca pēkšņi un spēji – gan ar lietus gāzēm, gan krusu. Kamēr citi steidza patverties zem nojumes, es pat izbaudīju lietus sagādāto veldzi, jo atgādinu – Korsikā tobrīd dienas vidū termometra stabiņš uzkāpa līdz +35 grādiem. Pēc aptuveni pusstundas beidza līt.

Tālāk meklēju, kur pagatavot līdzpaņemto dehidrēto pārtiku. Te varu iestarpināt, ka katrā nometnē bija gan "veikaliņš", kurā var pieteikties uz vietas pagatavotām maltītēm vai iegādāties dažādus pārtikas produktus un sadzīvē noderīgas lietas, piemēram, tualetes papīru, superlīmi vai pārgājienu nūjas, gan ir ierīkotas virtuves tiem, kuri gatavo paši. Visur pieejama gāzes plīts, vajag tikai savus sērkociņus vai šķiltavas. Daudzviet bija pieejami arī katli un pannas koplietošanai.

Mans ēšanas plāns bija sekojošs – līdzi 8 brokastis un 8 vakariņas, pusdienas iegādājos nometnē katrai nākamajai dienai, bet pret pārgājiena beigām pieteicu arī brokastis un vakariņas.

Kādas ir cenas? Brokastis maksāja vidēji 10 eiro. Tajās ietilpst pāris sausiņi vai bagete, džems, sviests vai nutella, trīsvienā kafija vai tēja pēc izvēles, ābolu biezenis, cepumi, suliņa un musli batoniņš. Pusdienas maksāja vidēji 12 eiro – visbiežāk tas bija kuskuss, ābolu biezenis un musli batoniņš. Savukārt vakariņas atšķīrās no nometnes uz nometni, piemēram, vienā no tām par 20 eiro tiku pie uzkodas (bagete + dažāda veida gaļa), spageti ar tomātu mērci un saldajā, protams, ābolu biezenis, bet citā jau pasūtīju burgerus ar fri par 12 eiro vai picu par 15 eiro.

Vēl varu pieminēt, ka 50g "Snickers" batoniņš maksāja 2,50 eiro, bet 330 ml "Coca-Cola" bundžiņa – 4 eiro. Šos divus našķus šeit patērēju tā, kā nekad dzīvē to neesmu darījusi. Bet pārgājienu nūjas varēja nopirkt par 20 eiro.

Jāuzsver gan, ka visiem norēķiniem jāizmanto skaidra nauda, tāpēc ar to jānodrošinās pietiekami. Patiesībā viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc gājēji pamet GR20, jo viņiem beidzas nauda. Man katram gadījumam bija līdzi ap 600 eiro 5, 10, 20 un 50 eiro banknotēs un monētās.

Atgriežoties pie pirmās dienas vakariņām… Atrodot āra virtuvi, tur sastapu divus amerikāņus, no kuriem viens nesen bijis visu triju Baltijas valstu galvaspilsētās un kurš par Rīgu zina vairāk nekā es. Tobrīd vēl nenojautu, ka viņi šajā gājienā spēlēs neatsveramu lomu.

Pēc tam tiku dušā. GR20 patiesībā ir ļoti civilizēta – katrā nometnē ir pieejamas dušas, visbiežāk gan aukstas, pat ledainas, bet ir. Kā arī ir sausās tualetes ar savdabīgu "ūdens nolaišanas" mehānismu, kuru iedarbina, ar kāju minot pedāli. Tāpat ir izlietnes, kurās izmazgāt savu apģērbu. Tā ir lieta, kas man absolūti nepietrūkst – katras dienas beigās ar ziepēm berzt zeķes, šortus, t-kreklu, apakšbikses un sporta krūšturi.

Šajā dušā arī atstāju savu līdzpaņemto dušas želeju, kā dēļ līdz pat finišam man nebija iespējas izmazgāt matus. Bet ne velti man līdzi bija cepure.

Brīdi pasēdēju uz akmens krāvumiem, pierakstīju pirmās dienas iespaidus un gāju gulēt.

Dienas bilance: 12,98 kilometri, 6 stundas.

Otrā diena jeb viena soļa attālumā ne tikai no ziņu rakstīšanas, bet arī no kļūšanas par ziņām

Otro dienu sāku ap pulksten 5.30. Vēl tumsā pabrokastoju, novācu savu māju, bet, jau saulei austot, devos ceļā. Šī diena arvien vairāk atklāja to, kāda ir GR20 ziemeļu īstā seja. Tie ir akmeņu krāvumi, slīpas klintis, kur pirmšķietami nav vispār sajēgas, kā tā var būt taka un kā tiem var tikt pāri. Bet tu uzticies visur apkārt redzamajam takas marķējumam – baltam un sarkanam karodziņam – un ej.

Ik pa brīdim gan prātā iešaujas internetos klejojoša joku frāze: "one step away from not just writing the news but also becoming the news" jeb "viena soļa attālumā ne tikai no ziņu rakstīšanas, bet arī kļūšanas par ziņām". Šajā takā cilvēki patiešām dažkārt mirst neuzmanības vai pārgalvības dēļ.

Kādā brīdī telefons beidzot atkal noķēra zonu (jā, ar to jārēķinās, ka šeit daudzviet var palikt bez sakariem ar civilizāciju), un aizrakstu mammai: "Dzīva." Savukārt kāpiena galā paveras tāds skats, ka nespēj noticēt savām acīm.

Tuvojoties nākamajai nometnei, atkal sastopu amerikāņus. Tālāko ceļu turpinām kopā, runājot par visu un neko, sākot no sliktākajām vietām, kur nodarboties ar seksu, un beidzot ar to, cik daudz cilvēku Latvijā vēl atbalsta Putinu un gribētu, lai viņš mūs "atbrīvo".

Lai sasniegtu nometni, jānokāpj arī lejā. Pie šīs fiziskās slodzes mans ķermenis vēl nebija pieradis, tāpēc vienubrīd kājas no muskuļu pārslodzes nekontrolējami trīcēja. Bija drausmīgi karsti, viss riebās, gāju, cik ātri vien varēju.

Pēc iečekošanās nometnē ierastā kārtība – telts būvniecība, vakariņas, duša. Sēžot pie galdiņa un rakstot dienasgrāmatā, man pievienojas amerikāņi, kas pēc kārtējām pļāpām mudina nedaudz paieties, lai nopeldētos upē. Vien ceļā uz to attopamies, ka nezinām viens otra vārdus. Tagad zinu – amerikāņus sauc Omārs un Tims. Pelde veldzē un kalpo par izcilu dienas noslēgumu.

Dienas bilance: 9,53 kilometri, 6 stundas un 21 minūte.

Trešā diena jeb dzīvotgribas pārbaudījums

Trešā diena ir tiktāl īsākā, bet visizaicinošākā. Pēc piekaramā tilta pāriešanas tālāk seko kārtējais stāvais kāpums, kur jāizmanto ķēdes, lai nepaslīdētu un nenokristu. Atpūšos ik pa brītiņam, un kādā no tiem man garām iet ceļā vairākkārt sastapts franču pāris, kas nosaka: "Ir ļoti grūti!". Viņi pēc šī posma ceļu vairs neturpināja.

Aptuveni pusceļā ikvienam nākas, tā teikt, apiet klintij ap stūri, taču ir kāds āķis – tas jādara uz ieslīpas, ļoti stāvas un augstas klints malas, kur nav nevienas ķēdes un ērtas virsmas, pie kuras pieturēties drošībai. Šis posms ir ne vairāk kā trīs metrus garš, taču ne vienam vien lika dūšai nodrebēt un izjust nepārvaramu vēlmi turpināt dzīvot.

Tieši šeit man pa priekšu gāja vēl kāds franču pāris, kuru vēlāk iepazinu. Līgavainis bīstamo posmu pārgāja acis nepamirkšķinādams, taču līgava bija pārbijusies. Viņai nebija nekas jāsaka, bet viņas domu process par to, cik ļoti viņa nevēlas izdarīt nepareizu soli un nokrist nāvē, bija fiziski redzams. Tas man pašai lika aizdomāties, cik svarīgi ir uzticēties sev un neļaut nevajadzīgām domām sevi pārņemt. Viss, protams, visiem beidzās laimīgi.

Pirms dienas kāpiena lejā atkal satiku amerikāņus. Ceļu līdz nometnei turpinājām kopā, spēlējot spēles un mācot izrunāt vārdu "termoelektrostacija". Nometne izrādījās bijušais slēpošanas kūrorts, kādēļ tur bija pieejamas siltas dušas, normāla tualete, pat restorāns.

Dienas bilance: 6,44 kilometri, 5 stundas un 25 minūtes.

Ceturtā diena un "Latvijas Nacionālā klinšu kāpēju komandas" dibināšana

Iepriekšējās dienās amerikāņi mani tincināja par to, ka sāku iet, vien gaismai austot. Zinot, ka šī būs grūtākā diena, nolēmu sākt iet vēl tumsā un ar lukturīti uz pieres man pat izdevās abas balamutes panākt. Šīs dienas uzdevums – burtiski pāriet pāri kalnam jeb uzkāpt 1250 metrus un aptuveni tikpat daudz nokāpt.

Visu ceļu augšup skatījos uz taku un domāju – tas nevar būt pa īstam. Maršruta loģika apmēram sekojoša – tu aizbrauc uz, piemēram, Itāliju, ieraugi kalnu, kas tevi kaut kāda iemesla dēļ uzrunā, apstājies viņa pakājē un vienkārši sāc kāpt. Mēs burtiski kāpām augšā pa akmens, pa klints sienu. Brīžam tikt augšā palīdzēja dzelzs ķēdes.

Šeit arī tapa "Latvijas Nacionālā klinšu kāpēju komanda", kuras sastāvā biju es, amerikāņi Tims un Omārs, kā arī nīderlandiete Emi, kas bija pievienojusies mūsu kompānijai.

Pilnīgā neticībā, ka tā tiešām ir taka, sasniedzām kalnu pāreju, kur kādu brīdi pasēdējām, atvilkām elpu, ko apēdām un iepazināmies ar citiem gājējiem, kur interesantākie šķita divi izraēļu jaunieši – viņiem bija atvaļinājums no armijas, kuru izvēlējušies pavadīt, noejot GR20 ziemeļu posmu.

Gājiens lejup ilga mūžību. Patiesībā iet lejā ir grūtāk un nepatīkamāk, nekā iet augšā. Man tiešām likās, ka šis ceļš nekad nebeigsies. Un dažiem no mums tas izrādās gandrīz liktenīgs – Omārs nometni sasniedz klibodams un ar sāpēm celī. Savukārt nometnes sargs vakariņās aicina pret kalniem izturēties ar cieņu un brīdina par vētru, kas gaidāma pēc pāris dienām.

Dienas bilance: 10,09 kilometri, 7 stundas un 42 minūtes.

Piektā un atslodzes diena

Piektā ir pirmā diena, kuru "Latvijas Nacionālā klinšu kāpēju komanda" pieveic kopā no sākuma līdz beigām. Šo varētu saukt par atslodzes dienu. Maršruts nav pārāk garš, ceļā nav ne ļoti augsti kāpumi, ne arī kritumi.

Ejam nesteidzīgi, runājam par attiecībām, sapņu mājām, mūs raksturojošām personību iezīmēm, citiem piedzīvojumiem, nodarbošanām un visu citu. Kā izrādās, ja ārzemniekiem pasaki, ka strādā televīzijā, tu automātiski kļūsti par slavenību. Pusdienu pauzē uz mirkli atgriezos mājās, jaunajiem draugiem rādot raidījuma "900 sekundes" ierakstu, kurā var redzēt mani, un priecājos par viņu sajūsmu.

Šajā dienā bija daudz jākāpj pa klintīm – tā, kā to dara kalnu kazas. Tā bija mana mīļākā daļa. Jutos kā bērnībā, kur pilnai laimei pietika ar rāpšanos kaut kur augšā. Vienlaikus tā prasīja arī radošumu, lai atrastu vietu nākamajam solim, un apdomību, lai lieki neriskētu.

Nometnē satikām vēl divus amerikāņus, aizvadījām "ģimenes vakariņas" – spageti ar tomātu pastu –, kuras gatavoja Omārs, un runājām par amerikāņu "kultūru".

Dienas bilance: 8,22 kilometri, 5 stundas un 26 minūtes.

Kazu gane, izdeguši lauki un sāpošs celis jeb sestā diena

Nākamo dienu atkal sākām tumsā, jo priekšā bija līdz šim garākā distance – 26 kilometri. Drīz vien gan pašķīrāmies, jo Omāra satraumētais celis aizvien bija jūtams ne tikai viņam, bet visai grupai – iešanas temps bija ļoti lēns. Ironiskā kārtā ap piekto kilometru arī man sāka sāpēt kreisais celis – brīžam tā, ka sāpēs jāsakož zobi.

Taka ved gar vienu no tā saucamajām ganu būdām (bergerie – franču val.), kas kalnos nav nekas neparasts. Šajā bija iekārtota arī kūts diviem ponijiem un desmitiem kazu, kuras uzraudzīja divi suņi. Man par pārsteigumu uz brīdi kļuvu par šo kazu ganu – ejot garām, tās pēkšņi sāka man sekot. Diemžēl gan šis prieks bija īss.

Daļa takas veda pa nosacīti līdzeniem mežiem, kur sastapu korsikāni, kurš pastaigājās pa akmens krāvumiem ar savu zirgu, un pasaulē pieklājīgāko govi – redzēdama, ka eju ātrāk par viņu, govs pakāpās malā no takas, lai mani palaistu pa priekšu.

Savukārt, iznākot ārā uz patiešām līdzena zemes ceļa, jutos kā uz pannas. Tā kā tā bija ieplaka, vēja tur nebija gandrīz nemaz, bet gaisa temperatūra joprojām bija ap +35. Tur arī bija redzami izdeguši zemes pleķi. Korsika bija viena no tām, kurā šovasar plosījās savvaļas ugunsgrēki. Patiesībā jūlija vidū ap 200 gājēju tika evakuēti no GR20, bet divi takas posmi slēgti ugunsgrēku dēļ – vien augusta sākumā tos atkal atvēra iešanai.

Nometni sasniedzu pārgurusi un ar tik ļoti sāpošu celi, ka bez pretsāpju līdzekļiem nevarēja iztikt. Te arī uzzināju, ka nākamajā dienā sola vētru, kuras dēļ, visticamāk, nebūs iespējams ceļu turpināt. Tā iemesla dēļ poļu gājēji nolemj iet vēl uz nākamo nometni un atdod man vienu no savām gultasvietām iekšā nometnē.

Ar nīderlandieti Emi jau teju atmetām cerību vēl kādreiz satikt amerikāņus, bet neilgi pirms pulksten 20 viņi beidzot ierodas. Man bija prieks viņus redzēt.

Ar bažām ejam gulēt un ceram, ka vētras prognoze nepiepildīsies.

Dienas bilance: 26,44 kilometri, 8 stundas un 26 minūtes.

"Depresijas" jeb septītā diena

Pamostamies ap pulksten 6. Korsikā izsludināts augstas bīstamības pakāpes brīdinājums par pērkona negaisu, takās aizliegts iet no pulksten 6 līdz 10. Ir nomācies, auksts, pūš brāzmains vējš.

Mani naktī ārā atstātie pārgājiena zābaki ir pielijuši ar ūdeni tā, ka es no tiem izleju vismaz krūzi. Tos nav kur izžāvēt. Atceros, ka man somā ir izdrukāta apdrošināšana un naktsmītņu rezervāciju apstiprinājumi, un izmantoju šo papīru, lai vismaz daļēji atbrīvotos no mitruma.

Mums nav sakaru. Mēs esam iesprostoti. Skaitām stundas un ceram, ka laikapstākļi uzlabosies. Tas nenotiek. Ir gājēji, kas nolemj riskēt un iet. Ir tādi, kas iet atpakaļ un meklē sabiedrisko transportu tālākam ceļam.

Es ieslīgu zināmā depresijā. Biju dusmīga, ka viss nenotiek pēc mana plāna. Pret pēcpusdienu, kad bija skaidrs, ka šajā dienā tiešām nekur neaiziesim, Tims un Omārs piedāvāja uzspēlēt kārtis. Spēlējām "Citronu", bet itāļu puika mums iemācīja savu mīļāko kāršu spēli "President", kurā es paliku neuzvarēta. Un dzērām 10 eiro vīnu.

Iespēt nokavēto jeb astotā diena

Tā kā iepriekšējā dienā esam sēdējuši, astotajā jāiespēj divi takas posmi. Mostamies vēl pirms pulksten 5, atkal sākam iet tumsā. Drīz vien atklājas, kāpēc bija labi neriskēt iet vētrā – ceļš ved gar ūdens tērcītēm, kas iepriekšējā dienā bija lielākas un grūti pārvaramas, bet akmeņi jau sausi ir slideni.

Priekšā vēl viens kāpiens uz kalnu pāreju, uz kuru skatoties, pie sevis domā: "Kā tur vispār var uzkāpt?" Ceļabiedri gan te ātri atgriež realitātē, sakot, ka visi kāpieni izskatās tieši tāpat, bet ceļu tāpat vienmēr atrodam. Nav viegli, bet, sasniedzot augšu, tiekam aplaimoti ar pasakainu saullēktu.

Pēc aptuveni četrām stundām sasniedzam nākamo nometni. Paēdam pusdienas un atvelkam elpu. Tālāk uz nākamo nometni es izvēlos iet pa alternatīvu maršrutu – tas joprojām ir iezīmēts, bet ved augšup, nevis lejup kā oriģinālais GR20 posms.

Un tas ir mans labākais lēmums tiktāl, jo skatam paveras tādas ainavas, ka gribas tur klints korē un akmeņos apmesties uz dzīvi. Tāpat priecājos beidzot pabūt pilnīgi viena – šis posms tobrīd piederēja tikai man. Nometnē ierados nogurusi un ar joprojām sāpošu celi, bet laimīga.

Dienas bilance: 17,53 kilometri, 8 stundas un 51 minūte.

Atā, ziemeļi, un esiet sveicināti, dienvidi! Jeb devītā diena

Devīto dienu sāku pirmo reizi viena pilnīgā tumsā. Gājiens atkal sākas ar tūlītēju kāpienu augšup, bet jau drīz atklājas, kāpēc to vērts darīt tik agri – sāk aust saule. Ainava tāda, ka ik pēc piecām minūtēm apstājos un uzņemu jaunu foto. Līdz beidzot saullēkts sasniedz kulmināciju, kuras priekšā stāvu asarām acīs un pateicībā par to, ka daru to, ko daru, un varu to piedzīvot.

Šajā dienā atkal jānoiet divi posmi, pirmais beidzas ar gājienu cauri parkam, kuru pastaigām iemīļojuši vietējie iedzīvotāji. Tas šķita nepareizi – kādā sakarā man pretī nāk cilvēki, kas smaržo pēc svaigas veļas? Un tas arī nedaudz radīja vēlmi beigt iet un atgriezties civilizācijā, bet līdz tam vēl jāpagaida.

Jānorāda, ka šis arī bija pēdējais ziemeļu posms, tālāk jau nāca dienvidi. Ainavas nomainījās diezgan strauji un krasi – klinšu un akmeņu vietā priekšā bija meži. Tas gan nenozīmē, ka arī kļuva vieglāk.

Diena mani tā izsūca, ka nometnē, kas arī kādreiz bija slēpošanas kūrorts, rindā uz dušu nespēju nostāvēt kājās, bet sēdēju uz zemes. To redzēdams, kāds kungs mani palaida rindā pa priekšu.

Dienas bilance: 26,29 kilometri, 10 stundas un 29 minūtes.

Zaglis zirgs un vēja brāzmas ar vairāk nekā 100 km/h jeb desmitā diena

Desmito dienu nesarunājusi atkal iesāku kopā ar Omāru un Timu. Šajā rītā aizsākas saruna par to, ka visa gājiena laikā dzīvojam piespiedu kaloriju deficītā, jo nav fiziski iespējams apēst tik daudz, cik mēs dienas laikā iztērējam. Varu jau te atklāt, ka pēc atgriešanās mājās es gandrīz trīs pilnas nedēļas nespēju beigt ēst – apetīte bija neremdināma.

Kādā brīdī atkal pašķiramies, jo mans solis cauri visam nogurumam joprojām ir raitāks. Diena atkal pilna stāvu kāpumu, pārdomu par to, kāpēc man šo vajag, bet tāpat neko nemainītu pret šo pieredzi.

Nometnē uzsleju un iekārtoju telti, kā parasti vienas "durvis" atstājot vaļā vēdināšanai, un aizeju nomazgāties. Dušā domāju par to, kā ēdīšu iepriekšējā nometnē iegādātos cepumus. Pēc mazgāšanās atgriežos pie telts un redzu, ka ārā no tās mētājas plastmasas maisiņš, kurā iekšā ir dažādas saites. Pie sevis vēl nodomāju, ka dīvaini, varbūt vējš izpūtis, bet tas arī tik spēji nepūš. Bet tad es sapratu, kas patiesībā noticis!

Manas prombūtnes laikā teltī bija mēģinājis ieiet viens no nometnē mītošajiem zirgiem. Smiltis ap to bija pakavu izbradātas, tās bija arī sanestas manā teltī. Zirgs bija apēdis manu nākamās dienas pusdienu maizi – ar šķiņķi un mocarellu, kas bija ietīta plastmasas plēvē. Tāpat viņš izēda visu cepumu paku. Bija mēģinājis atrast vēl ko, bet aplauzās, ka maisiņš ar elastīgo saiti un teipiem nav ēdams.

Es gan nebiju vienīgais upuris. Vēlāk zirgi devās sirot pa citām teltīm, un nometnes sargs tos gaiņāja prom ar koka nūjām.

Pret vakaru parādījās spēcīgs vējš. Nometnes sargs apstaigāja teltis un teica – ja paliek sliktāk, droši var nakšņot iekštelpās. Vējš tikai pieņēmās spēkā, un es negaidīju nakti. Omārs un Tims man palīdzēja novākt telti un pārvākties uz iekštelpām.

Vēja brāzmas, kas naktī sasniedza virs 100 km/h, bija tik spēcīgas, ka atsevišķas teltis tās nepārdzīvoja. Un naktī, grozoties no vieniem sāniem uz otriem, man pēkšņi uzradās gultas biedri.

Dienas bilance: 19,7 kilometri, 7 stundas un 1 minūte.

Miglas rīts un zemā morāle jeb 11. diena

Atkal mostamies bez modinātāja. Joprojām plosās vējš, ir bieza migla, ik pa laikam līst. Situācija nav ideāla, bet vēl ilgāk neviens nevēlas uzkavēties, tāpēc ejam. Ceļabiedriem sasniedzot ne vairāk kā 30 metru attālumu no manis, viņi skatam pazūd.

Vējš pūš visu šīs dienas takas posmu, laiku pa laikam aizpūšot mākoņus un atsedzot pasakainas ainavas. Aptuveni ceļa pusē migla pazūd, bet tas situāciju daudz neuzlabo.

Mentāli šī visiem ir vissmagākā diena. Fiziski tā nebija pārāk grūta, taču 11. dienā nogurums jau ir pamatīgi sakrājies, un priekšā ir vēl aptuveni 50 kilometri līdz finišam. Dažbrīd liekas, ka pietiek iet, varam arī šo visu te un tagad beigt.

Nometnē diskutējam par to, kā iet tālāk. Es nākamajā dienā gribu iet trīs takas posmus, bet Tims to nesaredz par iespējamu. Viņš vairākkārt man pārprasa, vai es tiešām saprotu, ka man tad būs jāiet 15 stundas un aptuveni 40 kilometri. Tā vismaz teikts nākamo takas posmu aprakstā. Es viņu dzirdu.

Dienas bilance: 11,6 kilometri, 5 stundas un 27 minūtes.

Vai vienā dienā iespējams noiet trīs takas posmus? 12. diena

Ir pirmspēdējā diena. Naktī aizvadīts vislabākais miegs līdz šim. Pulksten 3.30 skan modinātājs. To atspiežu uzreiz pēc pirmā signāla. Iepriekšējās dienās amerikāņi par manu spēju tik ātri atspiest modinātāju uzjautrinājās, bet šodien noteikti neapzināti priecājās, jo mostos es pirmā.

Ar vāji ieslēgtu galvas lukturi ātri salasu mantas un pametu guļvietas. Pagatavoju brokastis, sagatavojos iešanai, un ap pulksten 4.25 pametu nometni. Nevienu neesmu brīdinājusi, ka iešu tik agri. Aizeju neatvadījusies. Nedaudz sajūta kā pēc viena nakts sakara, kur pamosties pirms cilvēka, kurš laipni tevi uzņēmis savās mājās, klusiņām sataisies un, neko neteikdams, nozūdi.

Dienas plāns – trīs takas posmi. Sāku iet pilnīgā tumsā, bet par laimi takas marķējumi labi ieraugāmi arī luktura gaismā, kā arī palīdz līdz šim uzkrātā pieredze par to, kur, visticamāk, maršruts turpināsies, ja uzreiz acis neierauga baltsarkano karodziņu. Uzkāpjot augstā, tālumā redzama pilsēta, kas peld saullēktā un mākoņos. Patiesībā visapkārt starp kalniem redzamas vairākas nelielas pilsētu oāzes, kuras izgaismo laternu gaismas.

Pēc aptuveni stundas mans lukturis paliek tumšāks – neesmu pilnvērtīgi to uzlādējusi, bet par laimi diena sāk mosties, un līdz ar to arī gaisma.

Šajā dienā skatam paveras pavisam jaunas ainavas. Citādāki meži, klajāki lauki, paparžu biezokņi, upītes. Ir arī pa kādam dzīvniekam – sastopu gan ziņkārīgus ēzeļus, gan cūkas.

Eju raiti, bet arī atpūšos katru reizi, kad jūtu vajadzību. Līdz pulksten 12 esmu nogājusi jau divus takas posmus, uzkāpusi pēdējā takas lielajā virsotnē un sasniegusi nometni, kurā pārnakšņot plāno amerikāņi. Paēdu pusdienas – atkal makaronus ar tomātu pastu un olīvām. Man negaršo olīvas, bet te garšoja. Spēks ir atgūts, atgriezies arī azarts pieveikt iecerēto.

Turpinu iet, un ceļā nepārtraukti samainos ar franču pāri, kuru iepazinām ceļā – tos pašus, kura līgavai trešās dienas klints korē bija eksistenciālas bailes. Viņi uzteic manu iešanas ātrumu un joko, ka, tā turpinot, jau šodien varētu sasniegt galamērķi. Tobrīd vēl pašai šķita, ka tas pat varētu būt iespējams.

Taču ap desmito iešanas stundu entuziasms sāka noplakt. Atkal bija nejēgā karsti, turpinās stāvi kāpumi, šīs un visu iepriekšējo dienu nogurums turpina tikai pieaugt. Pēdējo stundu taktika ir galvenais neapstāties – lēnām, bet tomēr kustēties uz priekšu, jo kustība nozīmē virzību.

Skatoties kartē, redzu, ka tepat jau jābūt nākamajai nometnei, bet pilnīgi nekas neliecina par tās esību. Liekas, ka tas būs apmāns, līdz beidzot to ieraugu.

Nometnes darbiniekiem saku, ka man ir rezervācija pašas teltij, bet vaicāju, vai nav pieejama kāda viņu telts vai gultasvieta. Man veicas – ir jau gatava telts. Viņi gan vaicā, kāpēc gribu mainīt rezervāciju – vai mana telts saplīsusi? Atbildu: "Es esmu pārāk nogurusi, lai būvētu savu." Man prasa, no kurienes es nāku, bet diena bijusi tik gara, ka vairs neatceros.

Es šajā dienā nogāju 38 kilometrus un ceļā pavadīju nepilnas 13 stundas. Esmu tiešām pārgurusi, neticības un vienlaikus lepnuma pilna, ka man tiešām tas izdevās – trīs takas posmi vienā dienā.

Nomazgājos, paēdu vakariņas, eju gulēt. Pēdas beidz pulsēt ap pusnakti.

Dienas bilance: 38,24 kilometri, 12 stundas un 44 minūtes.

Odisejas beigas jeb 13. diena

Trīspadsmitā un noslēdzošā diena. Mostos ap pulksten 6.30 – ārā jau ir +25 grādi, bet dienas vidū sola līdz pat +40.

Gājiena sākumā esmu uz saviļņojuma viļņa, jo kā tas var būt, ka šīs tiešām ir beigas?! Baudu katru soli, līdz nonāku aptuveni pusceļā, kur turpmākais ceļš ved pa bezvēju un atklātu sauli. Vizuāli interesanti un skaisti – liels takas posms ved gar pašu klints malu, taču sajūta kā uz pannas. Pie sevis nodomāju, ka tagad zinu, kā jūtas brokastu bekons.

Beidzot nonāku uz asfaltēta ceļa un saprotu – tās ir beigas. Priekšā atlikuši aptuveni 500 metri līdz GR20 finišam. Apsēžos uz tur ierīkotā soliņa un labu brīdi minstinos turpināt ceļu – vienlaikus gribu un negribu, lai tas beidzas. Bet palikt tur nevaru, tāpēc ceļos un eju.

Un te nu tās ir – GR20 beigas. Tās ir parasts bārs, uz kura sienas piestiprināta plāksne, kas sveic katru atnācēju, sakot "vous voici au terme de vôtre odysée" jeb "tu esi sasniedzis savas odisejas galamērķi".

Ieeju bārā, pasūtu pusdienas un svētku alu, iegādājos piemiņas nozīmīti un aizrakstu mājiniekiem, ka esmu galā. Sēžu izmirkusi sviedros, netīra, nogurusi un vēl nespēdama aptvert, kas palicis aiz muguras. Bet laimīga. Cik tomēr ir skaisti varēt izvēlēties savu "grūti"!

Dienas bilance: 13,73 kilometri, 4 stundas un 17 minūtes.

Pēcvārds

Manas lielās somas sākuma svars bija 15,4 kilogrami. Tam papildus ceļā vēl bija divi litri ūdens un mazā somiņa, kurai pirmo pusi vieta lielajā nepietika. Attiecīgi kopsvars varētu sasniegt pat 19 kilogramus. Lidojot atpakaļ, lielā soma svēra 12 kilogramus.

Pēc tam, kad draugu satikšanās vakarā izstāstīju, kā man gāja, dzirdēju: "Pēc tā, kā tu stāsti, izklausās, ka nebija grūti." Tā ir. Fiziski tas neapšaubāmi bija grūtākais, ko jebkad dzīvē esmu darījusi (sešas nedēļas pēc tam ārstēju ceļu problēmas). Bet vienlīdz ir sajūta, ka tas bija vieglākais, ko esmu darījusi. Es to nespēju izskaidrot, tas tā vienkārši ir. Varbūt tās līdzpastāv, jo man jau "nekas" nebija jādara – tikai jāiet.

Šo ceļu visvairāk raksturo divi vārdi – pateicība un uzticēšanās. Pateicība sev, ka es biju un darīju. Pateicība savam ķermenim, ka tas spēja to paveikt. Pateicība, ka ķermenī esmu ieguldījusi darbu, kas ļāva to izdarīt bez lielākām grūtībām. Savukārt uzticēšanās ir gan sev, gan citiem. Sev par to, ka es varēšu un zināšu, kā tikt galā. Bet citiem, sākot no spējas atstāt visas vērtīgās mantas bez pieskatīšanas un beidzot ar pārliecību, ka jebkurš, kas ir ceļā ar mani, parūpēsies par mani un palīdzēs savu spēju robežās, ja man to vajadzēs. Un nekur citur uzticēšanās man nav nākusi tik viegli.

Esmu domājusi par to, ka varbūt tomēr vajadzēja atvadīties no ceļā satiktajiem cīņubiedriem. Man vajadzēja ceļu turpināt vienai, jo bija sajūta, ka attālinos no sākotnējā mērķa – iet viena, bet šis ceļš bez viņiem nebūtu bijis tāds, kāds tas bija. Vienlaikus man labpatīk domāt, ka tas nozīmē tikai vienu – mēs vēl tiksimies! Paldies Omāram un Timam, viņi ne reizi vien mani šajā ceļā izglāba, paši to nemaz neapzinoties.

Kopējā bilance: 13 dienas takā, 12 ejot, aptuveni 91 stundā noieti nepilni 204 kilometri, kopā visās virsotnēs uzkāpts ap 13 000 metru un tikpat daudz nokāpts. Vismaz 265 tūkstoši soļu un nodedzināti 27 tūkstoši kaloriju.

Es ietu vēlreiz. Tu ietu?