Pasakaini skaisti skati šajās dienās redzami Beļģijas mežos. Tur zemi noklājis zilu savvaļas hiacinšu paklājs. Briselē dzīvojošā latviete Ieva Brinkmane portālam "tv3.lv" padalījās ar savām bildēm. Ieva neslēpj, ka viņa katru gadu dodas uz Halles mežu (Hallerbos). "Viena no manām mīļākajām vietām šajā pasaulē," stāsta Ieva.
"Katru gadu man ir jābrauc uz turieni. Lai piedzīvotu burvību! Un katru gadu tā mani pārsteidz atkal un atkal! Katru gadu tā izskatās mazliet citādāka – dažādos zilās, violetās un zaļās krāsas toņos. Šogad tas izskatījās zaļāks, vairāk spilgti zaļu toņu," tā savās sajūtas dalās Ieva Brinkmane. Tās nav Sibīrijas zilsniedzītes, kas aug Latvijā, piemēram, Lielajos kapos.
Mežs ir aptuveni pusstundas brauciena attālumā ar mašīnu no Briseles un aptver 542 hektāru lielu teritoriju. Kopš 1983. gada mežs ir sadalīts starp Beļģijas reģioniem: 511 hektāri ir Flandrijā, bet 48 hektāri – Valonijā.
Katru gadu aprīlī daļa Beļģijas mežu pulcē prāvu skaitu apmeklētāju. Lai pievilinātu tūristus, nekas nav jādara, par visu jau parūpējusies daba. Valsts centrālajā daļā mežus klāj iespaidīgs zilo zvaniņu jeb meža hiacinšu (Hyacinthoides non-scripta) paklājs.
Mežs šiem ziediem ir ļoti pateicīga vide, jo tiem nepieciešami īpaši apstākļi. Tā lai nav ne pārāk karsti, ne auksti. Mežkopji stāsta, ka zilos zvaniņus neviens te nav stādījis, tie laika gaitā iesējušies un pavairojušies paši. Bet šis konkrētais mežs gan ir cilvēku roku darbs, jo Pirmā pasaule skara laikā to nolīdzināja. Vēlāk vietējie kopīgiem spēkiem kokus sastādīja atkal.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Ziedēšana turpināsies, līdz kokiem uzplauks lapas, aptuveni aprīļa beigām un tad meža hiacinšu sezona būs galā. Cik iecienīti ir zilie zvaniņi? Vislabākā atbilde tam būs, ka dienā meža taku izstaigā līdz pat desmit tūkstošiem cilvēku.
