Ceļā uz Kailaša kalnu. Jo augstāk kalnos, jo dārgāks ēdiens un sliktākas naktsmītnes

Četrās Kailaša kalna pusēs ir četras lielāko Āzijas upju iztekas. No šo upju ūdens ir atkarīgs milzīgs iedzīvotāju skaits. Tās ir Inda, Bramaputra, Sutlej un Karnali – Gangas pieteka.

Izbraucam no Lhatse pilsētas 4200 m.v.j.l, lai 340 km un septiņu stundu braucienā sasniegtu Sagu 4500 m.v.j.l. Pirms brauciena gan baudām hoteļa cenā iekļautās brokastis, un pirmoreiz pamēģinām tibetiešu tradicionālo miežu ēdienu rtsam-pa jeb zanba, kas izgatavots no grauzdētiem miežiem. Tie ir samalti mieži, ko turpat bļodiņā sajauc ar ūdeni un cukuru, un ēd. Gids saka – baudot šo, katrs atceras savu dzimteni. Tibetiešiem tas ir ļoti svarīgs ēdiens.

Tad dodamies! Šodien jāpievar piecas kalnu pārejas, augstākas kā 7000 m.v.j.l. Mums saka – jo augstāk kalnos, jo dārgāks ēdiens un sliktākas naktsmītnes. Ceļš ir ilgs, mācāmies tibetiešu vārdus – piemēram, "jā" ir "o" un "nē" ir "me". Piestājam pie ezeriem. Tagad ezeru nosaukumi kartē parādās ķīniešu valodā. Starp citu, tibetieši Everestu sauc par Chomolungma un Kailašu par Gang Rinpoche.

Pa ceļam ir dažas vientuļas stupas, bet katrā no tām atrodoties relikvijas. Drīz pļavās parādās tibetiešu klejotāji, kas milzīga ganāmpulka vidū uzcēluši teltis. Tie siltākos mēnešus dzīvo pa kalniem, bet ziemā dodas lejā uz ciemu, kur savus zvērus piesien. Tiem teltis ir citādas kā mongoļiem, nav apaļas, bet vairākiem stūriem – drīzāk atgādina cirka teltis. Tibetieši savas teltis sauc par sbra-nag (burtiski: "telts melna"). Tās taisītas no jaka spalvas. Vietējie nogriež garās spalvas, kas karājas jaka sānos, savērpj tās diegos un auž stellēs. Pēc tam viņi sašuj šīs loksnes, lai izveidotu telti.

Un teltīm apkārt tik daudz jaku! Jaku sauc par plato laivu, jo tas vietējiem ir ļoti vērtīgs zvērs, un, gluži kā laiva ūdenī, tas pāri augstākajiem kalniem uz muguras var pārnest visu, ko tam tajā liek. Jā, tibetieši jaku ēd, bet tas dod arī pienu, spalvu un palīdz lauku darbos. Tie ir lielākie dzīvnieki reģionā un nozīmīgākie vietējiem iedzīvotājiem.

Neskatoties uz to, ka savvaļas jaks ir mājas jaku sencis, tas ir atzīts par atsevišķu sugu. Viņi ir lielāki nekā viņu mājas radinieki. Pieaugušie tēviņi sver iespaidīgus 800–1200 kg. Savvaļas jaki ir otrā lielākā liellopu suga, un lielākais zīdītājs Tibetā. Tiem ir lielāka sirds un plaušu kapacitāte, salīdzinājumā ar citiem liellopiem.

Un jakiem ir lielāks sarkano asins šūnu skaits. Tas viss ļauj šiem zvēriem elpot dziļi, un efektīvāk absorbēt skābekli. Viņu biezie un garie mati uztur tos siltus aukstajā klimatā. Turklāt, tā kā jakiem ir ļoti maz sviedru dziedzeru, tie, atšķirībā no vairuma citu dzīvnieku, jūtas neērti, kad kļūst silts.

Gan mājas, gan savvaļas jaki ir sabiedriski dzīvnieki. Ja laiks ir ļoti auksts vai ir sniega vētra, jaki turas kopā, turot mazākos centrā. Tibetas vilki, sniega leopardi un brūnie lāči jakus medī. Ja tiek apdraudēti, arī tad jaki pulcējas kopā. Jaki lielāko daļu laika gan pavada barības meklējumos.

Viņi ēd zāles un garšaugus, krūmus, ziedus un ķērpjus, un var apēst 18-25 kg dienā. Ziemā tiem dažkārt kādu laiku nākas badoties. Par laimi, viņiem uz muguras ir kupris tauku uzglabāšanai, kas palīdz viņiem izdzīvot šajos periodos. Savvaļas jaku dzīves ilgums ir aptuveni 25 gadi.

Dodamies pāri kalnu pārejām, uz kurām vienmēr sakarināti lūgšanu karodziņi, lai mantras izplatās tālāk. Ik pa laikam ir jaunuzcelti ciemi, kuros visas mājeles vienādas. Tās celtas nesen un piešķirtas tiem pašiem klejotājiem. Kad pēdējais ciems klāt, jāiet nopirkt roltonu, lai varētu piknokot kaut kur starp kalniem. Mēs uz ķīniešu veikalu, mūsu gids un šoferis – uz tibetiešu. Pie ķīniešiem vienkārši varam iegādāties to, ko ēdam. Tibetiešiem veikaliņi nedaudz atšķiras.

Vietējie ciemā, protams, par mums ir pārsteigti. Un, mums aizbraucot, tie cītīgi māj. Tad sākas "nekurienes brauciens". Tikai mēs četri, ceļš starp kalniem un jaku ganāmpulki. Ir ceļa posms, kurā apstājamies palīdzēt auto, kas nobrucis, tieši pēc mūsu sarunas par to, ka palīdzība šādos gadījumos jāgaida veselas deviņas stundas. Auto ir divi francūži ar tibetiešu šoferi. Pārsista bremžu trose, tie saka. Abiem šoferiem, saliekot galvas un rokas kopā, izdodas ko pasākt, bet tāpat – bīstami tā palikt šajos kalnos, turklāt bez bremzēm!

Pusdienas varētu ieturēt kādā skaistā skatpunktā, bet Tibeta ir šaušalīgi vējaina. Slēpjamies aiz kādas sienas vienā no ciemiem ar piecām mājām un vienu iedzīvotāju. Mēs un gids ēdam nūdeles, šoferis mūs sacienā ar tibetiešu maizēm, kas pildītas ar jaka sieru, tās gatavo viņa sieva. Ķīniešu nūdeles vīrs neēd. Mums īpaši nepatīk siera garša, bet iespējami daudz tradicionālā jāpamēģina.

Ceļi arī uz nomaļajām pilsētām ir ļoti labi, tikai astoņus gadus veci. Un top vēl jaunāki. Ilgi iet tāpēc, ka jālīkumo, turklāt, tā kā šajā TAR reģionā, kurā atrodamies, nav dzelzceļa, visas preces pārvadā kravas auto, un tiem uz kalnu pārejām iet lēnu.

Saga ir pilsēta, kurā apstājamies. Šī ir maza pilsētiņa Rietumtibetā, kur mēs pārnakšņosim pirms Kailaša un tad vēlreiz ceļā uz Everestu. Pilsētelē pašā ir tikai pāris ielas, kas sākušās nupat beidzas, bet atkal nedaudz vajag atklimatizēties. Esam vēl vienu kilometru augstāk! Vēl diena brauciena, un tad kājām ap svēto kalnu. Dosimies ceļā kopā!

Sarežģītā Ķīna! Pirms došanās uz Ķīnu vajag sagatavoties – to pierādīja mūsu pirmā reize šeit, kad vienkārši bijām priecīgi izbraukt Tagad esam "paaugušies" un gudrāki – zinām, kā mūsu foršā Ķīna strādā. Ieskaties Laines un Arča ceļojuma piezīmēs "Facebook", "YouTube" un "Instagram". Un vasarā būs viņu grāmatiņa par Ķīnu "Sarkanā pūķa zemē. Piedzīvojumi un atklājumi mūsdienu Ķīnā".