Ceļmalas leģenda "Sēnīte" desmitgadēm ritot – arhīva fotogrāfijās

Restorāna "Sēnīte" pirmsākumi sniedzas jau 75 gadu senā pagātnē, vēsta Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. 1948. gadā Vidzemes šosejas malā tika uzbūvēta neliela koka tējnīca, pie kuras bijusi koši krāsota sēnes formas koka lapene. Laika gaitā šī vieta iemantoja lielu popularitāti pa Vidzemes šoseju braucošo auto vadītāju un vietēju Inčukalna ciema iedzīvotāju vidū.

Ēdnīca tikai nodēvēta par "Krustiņiem", skaidro Latvijas nacionālais arhīvs. Mazajai kafejnīcai bija laba slava ēdienu kvalitātes ziņā, taču automašīnu šoferi tur mēdza arī iedzert, raksta "la.lv". Nereti ar alkoholisko dzērienu lietošanu tika pāršauts pār strīpu, kā dēļ lērums auto vadītāju iekļuva satiksmes negadījumos.

Nepilnus 20 gadus vēlāk, 1967. gada 5. decembrī, tur atklāja jaunu arhitekta Linarda Skujas un inženiera Andra Bites projektētu sabiedriskās ēdināšanas kompleksu ar savdabīgas formas restorāna ēku jeb "Sēnīti". Meklējumu process arhitektam prasīja piecus gadus, bet inženieriem čaulu konstrukciju pētījumi vēl ilgāku laiku.

Zināms, ka inženieris Bite savā darbībā iespaidojies no spāņu izcelsmes meksikāņu arhitekta Fēliksa Kandelas (Felix Candela), kas 20. gadsimta 50-to gadu sākumā bija viens no pirmajiem, kas veiksmīgi lietoja plāno čaulu konstrukcijas, kurām bija efektīga hiperboliskā paraboloīda forma.

Rezultātā tika radīta unikāla kupolveida ēka – pirmā sfēriskas dzelzsbetona čaulas konstrukcijas celtne Latvijā, kas balstījās tikai trijos atbalsta punktos, trijstūra malai sasniedzot 24 metrus, bet kupola rādiusam – 20 metrus. Savukārt betona čaula bija 5–10 centimetrus bieza, turklāt tā tika atlieta uz vietas, neizmantojot veidnes.

Novatoriskajā būvē tika izmantotas arī citas savam laikam jaunas tehnoloģijas – Latvijas Zinātņu akadēmijas Neorganiskās ķīmijas institūta speciālists Edgars Lagzdiņš izstrādāja jaunu čaulas hidroizolācijas paņēmienu līdz tam ierastā bitumena vietā: hidroizolācija tika panākta, izsmidzinot uz betona virsmas hidrofobas vielas – FES šķīdumu.

Savukārt griestu iesegums tika veidots, aplīmējot čaulu ar piecus centimetrus biezām putupolistirola plāksnītēm, kas nodrošināja siltumizolāciju un slāpēja skaņu – siltā gaisa pieplūde tika organizēta vienmērīgi pa visu zāles perimetru. Jau tolaik "Sēnītes" stiklojumu hermetizācija tika panākta, lietojot dubultstikla paketes ar sausā gaisa starpslāni.

Pie kompleksa interjera izveides darbojās daudzi mākslinieki. Te bija stikla mākslinieka Arnolda Vilberga veidotie petrolejas lampām līdzīgie dūmstikla gaismas ķermeņi un monumentāls stikla lējuma panelis, kas darbojās kā orķestra fons. Arī Jura Indriksona dekoratīvie metālkalumi, Eduarda un Māras Generu, tolaik vēl Mākslas akadēmijas studentu, keramikas trauki un svečturi, pēc Kurta Fridrihsona meta veidotā ārsiena – terases fons.

Arhitekts Oļģerts Krauklis kā veiksmīgāko novērtējis alus zāles apdari – sarkano ķieģeļu klonu, koka griestus un dekoratīvo apmetumu.

"la.lv" izceļ – "Sēnītes" zieda laikos restorāna aina leģendārajā padomju kinokomēdijā "Briljantu roka", kā arī tur maltīti esot ieturējis izcilais franču komiķis Luijs de Finess.

Pavāres atmiņas par darba gaitām restorānā

Restorānā "Sēnīte" gadu gaitā strādājuši daudzi jo daudzi, un tā kolektīvā gadus desmit aizvadījusi arī šefpavāra Aija Gabrāne, kura sarunā ar ēdiena kultūras pētnieci Astru Spalvēnu atminas savas pavāra profesijas pirmsākumus. "Sēnītē" Aija sāka strādāt 1991. gada 1. jūlija, bet darbu tajā noslēdza 2001. gadā. Šefpavāre atminas, ka kompleksā bija kafetērija, bistro, restorāns, bet lejā alus bārs un "Cimdiņš".

"Man patika šis laiks. Tur bija ļoti daudz praktikantu. Vietējie darbinieki, šefi, katru no mums novērtēja, izvēlējās, kuru uzaicināt palikt. Bija praktikanti, kas visu cauru dienu cepa cepumus un pēc prakses aizgāja. Es paliku – direktore Aija Svikle man piedāvāja darbu. Man "Sēnītē" nostrādātais laiks bija ļoti skaists. Tas ir skaistais manas jaunības laiks, pirmā mīlestība. "Sēnītes" kolektīvs man iedeva pamatu visai dzīvei. Uzņēmums bija ļoti sakārtots, bija skaidra sistēma. Katrs cilvēks bija savā vietā. Tas bija liels uzņēmums, liels kolektīvs, mēs kopā strādājām un kopā arī atpūtāmies. Septiņas dienas bija jāstrādā un tad – septiņas dienas brīvas. Visu, ko uztaisījām, dienas laikā veikalā pārdeva un otrā rītā viss sākās no jauna," Astras Spalvēnas blogā "Latvijas virtuve" pastāsta Aija.

Tolaik cilvēki uz "Sēnīti" braukuši no malu malām. Tā bija vienīgā vieta, kur varēja nopirkt kūpinātās vistas, rolādes. Tāpat konditoreja un lielie kliņģeri bija iecienīti.

Kad Aija sāka strādāt "Sēnītē", tur bija tā saucamie ziedu laiki – restorāns bija pilns ar apmeklētājiem. Bet, sākoties pārmaiņām, "viss juka un bruka. (..) Riņķī apkārt sāka parādīties vēl visādas kafejnīcas. Veidojās arvien lielāka konkurence. Vadība nespēja šajos apstākļos noturēties. Vienā dienā mēs visa maiņa aizgājām no darba. Tagad ēka stāv tukša un, kad braucu garām, man sirds sāp."

Sākotnēji šefpavāre strādāja auksto ēdienu cehā, bet pēcāk silto ēdienu cehā restorānā. Uz vietas tika gatavoti visi ēdieni – kā siltie, tā arī aukstie. "Aukstajam galdam neko nepirkām, visu, ko pasniedzām, gatavojām uz vietas. Arī sēnes marinējām lielajās trīslitru burkās."

Tāpat restorāna pavāri īpaši piedomāja, lai ēdiens tiktu pasniegts tematiski. "Sēnītei" vienmēr bijis kaut kas raksturīgs – cepumi sēnītes formā, kartupeļi sēnītes formā, kotlete Sēnīte, firmas salāti Sēnīte no cūcenēm, olas, sēņu pīrāgi un salāti. Piemēram, Salāti ar meža sēnēm bija izkārtoti uz pusēm pārgrieztā olā un izskatījās kā beciņa. Lai restorāna ēdienu padarītu īpašu, mēs centāmies pēc iespējas izmantot visu, kas saistīts ar sēnēm, jo tas bija raksturīgs tikai mums – sēnīte bija caurviju motīvs," atklāj Aija.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas komplekss vēl kādu laiku darbojās, bet kopš 2004. restorāns un kafetērija ir slēgtas.

Viņa arī pastāsta, ka joprojām pēc "Sēnītes" norieta restorāna bijušie darbinieki turpina saziņu un laiku pa laikam arī rīko salidojumus. "Darbā mēs ļoti satuvinājāmies. (..) Virtuvē bija liels galds, pie tā visa maiņa – ap 30 cilvēku – apsēdās un kopā pavadīja laiku. Vieni uzcepa kotletes, citi kartupeļus, salātu cehs uztaisīja salātus un mēs visi šeit sanācām, paēdām un iedzērām, parunājāmies. (..) Braucām kopā uz sporta sacensībām."

Plāno atjaunot "Sēnītes" spozmi

Vairāku gadu garumā tika diskutēts, vai neparasto ēku nevajadzētu iekļaut aizsargājamo valsts kultūras pieminekļu sarakstā. Galu galā – 2016. gadā – tas beidzot tika izdarīts. Kā toreiz vēstīja TV3 raidījums "900 sekundes", Kultūras mantojuma sarakstā iekļauta tikai "Sēnītes" senākā daļa, proti, sfēriskā dzelzsbetona konstrukcijas celtne.

"Zinām, ka vēlāk gan septiņdesmitajos, gan astoņdesmitajos gados, kamēr tur vēl kaut kas darbojās restorāns un ārā bija kafetērija, bārs, tās jaunākās daļas vairs nav tik nozīmīgas, tās arī nav iekļautas," pastāstīja Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Kultūras mantojuma politikas vadītājs Jānis Asaris.

Iegūstot šo statusu, neparasto ēku aizliegts nojaukt. Tiesa, kopš tā stāv neapdzīvota, ēku komplekss pavisam noplucis – jumts apaudzis ar sūnām, logi aizsisti ar dēļiem, fasāde aprakstīta ar grafiti u. tml.

Taču nu parādījusies cerība ir, ka šo leģendāro restorānu izdosies saglabāt un atjaunot, jo to iegādājies uzņēmums "Latvian Catering Company". Uzņēmuma īpašnieks Rolands Zujevičs iepriekš sacīja, ka iegādātā ēka ir apmierinošā tehniskā stāvoklī un pirmie darbi būs novērst telpu stāvokļa pasliktināšanos, kā arī veikt teritorijas sakopšanu.

"Plānojam atjaunot restorānu "Sēnīte", saglabājot tās kultūrvēsturisko mantojumu," atklāja Zujevičs, piebilstot, ka plašākus komentārus pašlaik nesniegs, "lai darbs pats parāda rezultātus".