Idejas brīvdienām: mazzināmais Saules ūdenskritums un pali Kurzemē
Pašlaik upes Kurzemē ir pilnas kā alus kausi Oktoberfestā. Ūdens mutuļodams plūst, daudzviet pat izkāpjot no krastiem, ja ceļā stājas tā cietās formas. Tāpēc šajās brīvdienās ir īstais brīdis doties uzmeklēt kādu gleznainu ūdenskritumu. Vēl labāk – vairākus. "tv3.lv" iesaka apskatīt daudziem ne tik labi zināmo Saules ūdenskritumu, kā arī vēl dažus pa ceļam. Lūk, vienkāršs, bet interesants brīvdienu maršruts!
Pieturvietas: Sātu baznīca ar skaistu skatu, Saules ūdenskritums, Īvandes ūdenskritumu kaskādes, Līgas dzirnavu ūdenskritums un no krastiem "izkāpusī" Abava pie Pūres.
Ja ar šo ir par maz, izmetot lielāku loku pa Kurzemi, var ērti "pieķert klāt" arī Kuldīgu ar Ventas rumbu, augstāko Latvijas ūdenskritumu uz Alekšupītes un Abavas rumbu.
Sātu baznīca
Aptuveni stundas brauciena attālumā no Rīgas mašīnā jau sākas knosīšanās – skaidrs, ka nepieciešams izlocīt kājas. Uzbraucam Sātu baznīckalnā un dodamies to apskatīt. Kur vien skaties, paveras Purvīša gleznu cienīgi skati ar ziemas sniega pēdējām atskaņām mežmalās un visdažādāko krāsu pelēkumu debesīs.
Pati baznīca ir ievērojama ar vairākām lietām, bet galvenokārt savas lieliskās akustikas un baroka ērģeļu dēļ. Turklāt var teikt, ka no šejienes nākuši arī Latviešu dziesmu svētki, jo te par mācītāju kalpojis pirmo dziesmu svētku virsdiriģents un viens no šo svētku tradīcijas dibinātājiem Jānis Bētiņš. Tomēr skaidrs arī, ka ne vienmēr te bijusi "zeme, kur dzied". Proti, Kurzemes katla laikā, Otrā pasaules kara beigās, baznīctornis izmantots pretinieka novērošanai (pie baznīcas durvīm ir piemiņas akmens kritušajiem zaldātiem). Kinoekrānā šo baznīcu var redzēt Jāņa Streiča filmā "Rūdolfa mantojums".
FOTO: ANDRA BRIEKMANE
Diemžēl mūsu izbrauciena dienā baznīca bija slēgta, bet Bīronu ģerboni virs durvīm gan apskatījām.
Saules ūdenskritums
Tālāk jau ceļš veda uz Saules ūdenskritumu, kura dēļ šis izbrauciens tika uzsākts. Koordinātes kartē ir visai precīzas un ūdenskritumu atrast nav grūti. Pie Zīļu mājām var atstāt auto un gar strautu, ko šajā pusē dēvē par Kasvagaru grāvi, jādodas Imulas upes virzienā. Pēc pārsimt metriem dzirdama ūdens dārdēšana un ūdenskritums paveras skatam. Te redzami gan pieklājīgi, vairākus metrus augsti dolomīta atsegumi, gan paveras skats uz ūdens pārpilno Imulu. Ūdenskritums ir 1,8 metrus augsts un 2,8 līdz 4,2 metrus plats. Pašlaik tas ir ūdens pārpilns.
Šī ūdenskrituma iedvesmoti, nolemjam aizbraukt arī līdz Īvandes ūdenskritumiem ar cerību, ka arī tajos ūdens veidos iespaidīgus skatus. Trīs ūdenskritumu kaskāde uz Īvandes upes pie Rendas nelika vilties un tiešām grieza iespaidīgus virpuļus, pa visām malām steidzoties uz Ventu. Pavasarīgi un iespaidīgi.
Ja jau ūdenskritumi, tad ūdenskritumi, un atceļā piestājam arī pie Līgas dzirnavu ūdenskrituma, kas ar varenu spēku krīt no dzirnavezera un tālāk virpuļo Abavas virzienā. Šis ūdenskritums atrodas vārda tiešā nozīmē zem šosejas, un, lai tam nepabrauktu garām, jāpiebremzē īsi pirms pagrieziena no Kuldīgas šosejas uz Ventspils šoseju, vēl pirms degvielas uzpildes stacijas.
FOTO: ANDRA BRIEKMANE
Pēdējais mūsu ūdeņainā izbrauciena pieturas punkts bija tilts pāri Abavai Pūrē. Šeit upi parasts redzēt drīzāk grāvja vārda cienīgu, bet pašlaik tā kļuvusi iespaidīgi plata, un atliek vien iedomāties, kā te izskatījās pēc ledus laikmeta, kad Abava izgrauza savu senleju, ūdenim savā ceļā aizskalojot it visu.
Kopējais izbraukuma ilgums bija aptuveni piecas stundas.
