Piecas Latvijas dīvainības – no vācietes perspektīvas

Kur pie velna ir pirmais stāvs?!

Ja vēlies ar liftu uzbraukt pirmajā stāvā, kuru pogu nospiest? Protams, to, uz kuras ir "1". Bet, ja to dari Latvijā, tu nokļūsi stāvā, kas ir teju vienā līmenī ar zemi (ground floor – angļu val.).

Tas mani sākumā šeit patiešām mulsināja. Vai es tagad dzīvoju 5. vai 6. stāvā? Kāpēc ir tikai 1. un -1. stāva pogas? Pēc brīža man kļuva skaidrs: latvieši acīmredzot savus stāvus skaita citādāk.

Vācijā pirmajam stāvam nav numura. Tas ir "0", vai arī tur ir burts "E", kas nozīmē "Erdgeschoss" (pirmais stāvs – no vācu val.). Latvijā tas sākas ar "1". Tas ir skaidrs visiem latviešiem. Bet, ja esi tūrists viesnīcā vai tirdzniecības centrā un vēlies nokļūt pirmajā stāvā, jāatceras nospiest pogu "1".

Urzula fon der Leiena, Džo Baidens, Olafs Šolcs, Arnolds Švarcenegers… Kas ir šie cilvēki?

Jāatzīst, ka, pārbaudot ziņas kādā Latvijas ziņu vietnē, man nācās nedaudz pasmaidīt. Tā bija par Eiropas Komisijas priekšsēdētāju, vācu politiķi "Ursula von der Leyen". Vismaz tā mēs Vācijā rakstām viņas vārdu. Līdzīgu pieredzi piedzīvoju arī grāmatnīcā, kad man rokās nonāca "Joe Biden", "Michelle Obama", "Arnold Schwarzenegger" biogrāfijas. Kāpēc tas mani pārsteidza?

Latvijā vārdi tiek pielāgoti valodai – ar rakstību. Tātad tie ir rakstīti tā, lai, tos lasot, varētu izrunāt tieši latviski (daži burti šeit tiek izrunāti citādi vai vispār nepastāv). Un tie ir pielāgoti dzimumam. Atkarībā no tā, vai cilvēks ir vīrietis vai sieviete, vārdam ir citādāka galotne.

Visiem latviešiem, kas lasa šo rakstu, tas nav nekas jauns. Bet man tas šķiet ļoti dīvaini, jo Vācijā mēs darām citādi. Manam brālim, piemēram, arī Vācijā ir uzvārds "Dumpe" – tāpat kā man. Bet šeit, Latvijā, tas, iespējams, mainītos uz "Dumpis". Un vispār: Vācijā mēs uzvārdus rakstām tā, kā tie tiek rakstīti attiecīgajās valodās.

"Tas, starp citu, bija mūsu prezidents" – ietekmīgus politiķus uz ielas parasti nesastop

Pirmajā dienā Rīgā es piedalījos ekskursijā, iepazīstot pilsētu. To varu ieteikt ikvienam, tostarp vietējiem iedzīvotājiem. Bet jo īpaši, ja esi Rīgā ieradies nesen.

Mēs pastaigājāmies pa vecpilsētas bruģi, pa daudzajām skaistajām, mazajām ieliņām. Kad nogriezāmies pie "Galerija Centrs", mūsu gide pēkšņi apstājās. Man likās, ka viņa gaida, kad grupa atkal apvienosies. Tikmēr mums garām gāja četri vai pieci vīrieši uzvalkos. Līdz šim nekas neparasts – es nodomāju, līdz sapratu, KAS iet garām.

Tas bija Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Es biju pārsteigta. Nevaru iedomāties, ka Berlīnē man garām tā vienkārši pastaigātos Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers. Protams, arī Rinkēvičam līdzi bija miesassargi, bet nekāds lielais troksnis par to netika sacelts, viņš vienkārši gāja mums garām un mīļi pasmaidīja.

Kad es par to pastāstīju savam kolēģim TV3, viņš tikai noteica: "Nu, tā mazās valstīs var notikt!"

"Atkāp uz manas kājas", "nesvilpo iekšā" un "izmanto tikai sānu kāpnes" – māņticība nepamet

Man ir latviešu draudzene, un, kad mēs kopā pastaigājamies pa Rīgu, es vienmēr uzzinu ko jaunu – par pilsētu, par cilvēkiem un par latviešu māņticībām. Jā, tu izlasīji pareizi. Latvieši acīmredzot ir ļoti māņticīgi.

Kad draudzene nejauši uzkāpa man uz kājas, viņa lūdza, lai es nekavējoties uzkāpju arī viņai uz kājas – tas "izlīdzina karmu".

Tad mēs gājām garām Latvijas Universitātei. Ja stāvat tās priekšā, centrā redzamas lielās kāpnes, ir arī kāpnes labajā un kreisajā pusē. Mani pārsteidza, ka studenti pārsvarā neizmanto lielās, vidējās kāpnes. Kāpēc tas tā ir? Pavisam vienkārši – tiek uzskatīts, ja izmantosi centrālos pakāpienus pirms esi beidzis augstskolu, tu nesaņemsi grādu.

Vēl kāda lieta – kādu vakaru ar draudzeni pastaigājāmies vecpilsētā, un es svilpoju kādu dziesmu. Mana draudzene pasmējās un teica: "Nekad tā nedari savā dzīvoklī." Es: "Kāpēc?" Viņa: "Latvijā mēs ticam, ka svilpošana mājās nes nelaimi." Kopš tā laika es svilpoju tikai ārā. Mums nevajag riskēt ar savu veiksmi!

Alus vai vīns parkā – Latvijā tas ir stingri aizliegts

Kad pirmie siltie saules stari izlaužas cauri mākoņiem un viss pamazām sāk ziedēt, rīdzinieki iziet ielās un parkos. Tieši tāpat ir arī Ķelnē. Daudzi cilvēki sēž zālienā uz segām, pikniko vai dodas pastaigā. Taču es ievēroju vienu lietu, kas Rīgā noteikti atšķiras no Ķelnes parkiem: cilvēki nelieto alkoholu.

Ķelnē ir diezgan normāli, ka studenti vai draugu grupas labos laika apstākļos pēcpusdienās un brīvdienās tiekas ārā un malko alkoholiskos dzērienus – glāzi vīna piknikā vai alu pastaigas laikā. Mēs to saucam par "Wegbier" – alu, ko dzer pa ceļam. Šeit Latvijā to neredzēsiet, jo tas ir aizliegts. Alkoholu drīkst dzert tikai restorānu, bāru un kafejnīcu terasēs.

Žēl, ka tā, taču tā vietā derēs arī bezalkoholiskais alus.