Rudenī parādās neparasti pelēkzili kailgliemeži. Vai dārzniekiem ir pamats uztraukties?

LRT.lt jautāja Viļņas Universitātes zooloģei Dr. Gritai Skujienei, kāda veida gliemezis ir redzams sociālajos tīklos izplatītajās fotogrāfijās. Pēc zinātnieces teiktā, tas ir melngalvas gliemezis, kas latīņu valodā pazīstams kā Krynickillus melanocephalus.

Tas pieder pie citas gliemežu dzimtas nekā invazīvais Spānijas kailgliemezis (Arion vulgaris).

Šos gliemežus var atšķirt pēc to krāsas – tie parasti ir pelēki vai pelēcīgi zili.

Kailgliemezis ar melnu galvu ir samērā neliels (3,5–5 cm garš), pelēcīgs gliemezis, kura galva ir melna.

G. Skujiene stāsta, ka Spānijas kailgliemezis ir pavasara un vasaras kailgliemezis. Tas ir aktīvs, kad sākas augu veģetācija, tāpēc tā galvenais barības avots ir zaļie augi. Kailgliemezis, izdējis olas, iet bojā.

To nomaina melngalvas kailgliemezis. Pēc ekspertes teiktā, tas ir veikls, prot slēpties un ir izturīgāks pret aukstumu, jo ir ziemeļu suga, tāpēc tas nenosalst, kad termometra stabiņš nokrīt. G. Skujiene stāsta, ka daudzus no šiem kailgliemežiem varēs redzēt, apmeklējot kapus novembra sākumā.

Pēc zinātnieces domām, melngalvas kailgliemezis ir svešzemju kailgliemezis. Tās ir sugas, kas nejauši iekļuvušas jaunā teritorijā cilvēka darbības dēļ, izplatījušās no vietām, kur tās tika ievestas, vai no citām teritorijām.

Dabiskais izplatības areāls aptver Kaukāza reģionu, Krimu, Turcijas ziemeļaustrumus un Irānas ziemeļus, taču kopš pagājušā gadsimta beigām tas ir sācis izplatīties Eiropā, pirmo reizi Lietuvā tika novērots 2017. gadā, bet Latvijā tas pirmo reizi tika konstatēts jau 1997. gadā. Eiropas valstīs tas ir atzīts par svešzemju sugu, bet Latvijā – par invazīvu sugu.

Lietuvas zinātniece G. Skujiene saka, ka "svešzemju sugas mums nav vajadzīgas – tām šeit nevajadzētu būt, bet, ja tās netiek pasludinātas par "invazīvām", cilvēkiem nav pienākuma tās iznīcināt."

Ja Latvijā melngalvas gliemeži ir atzīti par invazīvu sugu, tad, pēc G. Skujienes teiktā, Lietuvā melngalvas gliemeži nav iekļauti invazīvo sugu sarakstā, jo tie ir detritofāgi (barojas ar augu atliekām – atkritumiem, puvi), un tāpēc nerada lielu kaitējumu. Turklāt pēc zinātnieces teiktā tie pat ir labvēlīgi.

"Būtībā detritofāgi ir labvēlīgi, jo, piemēram, ja tie sadala visus augu atkritumus, puvi utt., tie tos sadala minerālvielās un pēc tam izvada caur savām zarnām. Tie praktiski rada augsni," saka zinātniece.

Tomēr viņa atzīst, ka dažreiz, kad nav ierastā ēdiena, melngalvas gliemeži var ēst arī salātus, ziemas graudaugus, rapsi un citas rudens-ziemas kultūras, tāpēc to ietekme ir jāuzrauga un jānovērtē.

G. Skujiene uzskaitīja arī citus svešzemju gliemežus: tīģergliemezi jeb lielo gliemezi (Limax maximus), Arion distinctus, Arion fasciatus, kas izplatījies Kauņas botāniskajā dārzā, un mazo Arion owenii, kas sastopams Kuršu kāpā.

"Tie visi ir tie, kas tiek uzskatīti par kaitēkļiem. Un, piemēram, Kauņā Arion distinctus absolūti iznīcināja ūdensrožu gumus. (…) Ja svešzemju gliemežu ir daudzums, tie ir mūsu konkurenti, tie noēd mūsu pārtikas augus. Mēs cenšamies audzēt monokultūru, viņi atrod to un ir laimīgi," sacīja zinātniece.

Zinātniece G. Skujiene atbildēja, ka šīs sugas pētījumi un novērojumi Lietuvā nav veikti.

"Skaitīšana jāveic vairākus gadus pēc kārtas vienlaikus vienās un tajās pašās vietās līdzīgos apstākļos, bet es veicu Spāņu gliemežu skaitīšanu Jurbarkas rajonā un redzu lielu skaitu melngalvas gliemežu ap cilvēku saimniecībām un viņu saimniecībās," sacīja zinātniece.

G. Skujiene saka, ka šos gliemežus ieteicams iznīcināt tikai tad, kad tie kļūst daudz un sāk traucēt cilvēkiem.

Šim nolūkam var izmantot gan bioloģiskos, gan ķīmiskos līdzekļus. Runājot par bioloģiskajiem līdzekļiem, intervijas dalībniece iesaka palaist ganībās vistas, pīles un citus putnus, lai tie apēstu gliemežus.

Pēc zinātnieces teiktā, arī citās valstīs kā bioloģisko līdzekli izmanto mazus tārpus – nematodes, taču Lietuvas klimats tām nav piemērots.

Tie, kurus interesē ķīmiskie līdzekļi, var izmantot tos pašus moluscicīdus, ko vasarā iesaka Spānijas kailgliemežu apkarošanai.

"Šie moluscicīdi ir paredzēti visiem gliemežiem, tie nav īpaši paredzēti vienai vai otrai sugai," saka G. Skujiene.

Viņa saka, ka dārzniekiem paredzētajiem moluscicīdiem ir zemāka aktīvās vielas koncentrācija nekā tiem, kas paredzēti lauksaimniekiem. Tomēr tie var būt arī indīgi, ja nejauši tiek norīti, tāpēc ir svarīgi šīs ķīmiskās vielas lietot pareizi.

Ir svarīgi arī novērtēt galveno aktīvo vielu moluscicīdā. Piemēram, zinātniece iesaka izvairīties no ķīmiskām vielām, kas satur metaldehīdu.

"Spānijas gliemeži ir liela problēma tur, kur daudz audzē augus un tiem ļoti patīk mazdārziņi, tas ir, Anglijā un Dānijā. Un tie visi pie mums daļēji nonāk no Dānijas. Tur viņi izmantoja moluscicīdu, kas ir diezgan efektīvs. Tā kā cilvēki to dažreiz lieto pēc savas patikas, tas sāka parādīties dzeramajā ūdenī, un izrādījās, ka tas ir toksisks. Mēs runājam tieši par aktīvo vielu metaldehīdu," saka Dr. G. Skujiene.

Gan Dānija, gan Anglija ir aizliegusi moluscicīdu ar metaldehīdu. Tomēr pēc zinātnieka teiktā tos joprojām pārdod Lietuvā.

"Es tagad braucu pa Jurbarku un redzu, ka tos joprojām pārdod Lietuvā. Un es vienmēr saku cilvēkiem, lai paskatās, ko jūs pērkat."

Dārzniekiem zinātniece iesaka izvēlēties uz dzelzs bāzes veidotu moluscicīdu, kas ieteicams arī bioloģiskajām saimniecībām. Tiesa, jāpievērš uzmanība aktīvās vielas koncentrācijai.

Pēc zinātnieka teiktā, vislabāk ir izvēlēties vielas, kas satur 2–2,5 procentus dzelzs fosfāta.

Turklāt arī zoologi atgādina, ka moluscicīdi ir visefektīvākie pret jauniem gliemežiem.

"Vislabāk to lietot vēlā rudenī un ļoti agri pavasarī, un tad jābūt gudram, un laikā, kad tie vairojas, jāizvērtē situācija konkrētajā vietā. (…) Piemēram, ja kādam nepatīk, ka gliemeži ir kapsētās, viņi tos likvidēs. (…) Taču, piemēram, nav pienākuma tos iznīcināt, jo mēs neredzam tik reālu draudu kā Spānijas ariona vīruss," secina zinātniece.