Eksperts: Kukurūzas lauki veicina brūno lāču populācijas pieaugumu Igaunijā

"Varētu teikt, ka [Igaunijas lācis] nekad vēsturē nav dzīvojis tik labi — tā skaits ir lielāks nekā jebkad agrāk," radio programmā "Ökoskoop" sacīja Mānils.

Eirāzijas brūnais lācis uzrāda ļoti spēcīgus augšanas rādītājus. Tās izplatības areāls paplašinās, un, balstoties uz lāčiem no Igaunijas, Latvijā ir parādījusies ievērojama brūno lāču populācija. Piemēram, LVM purva tiešsaistes kamerā pie klinšu ērgļu ligzdas 12. jūnijā iemūžināja, kā purvu šķērso brūno lāču mamma ar trīs šogad dzimušiem lācēniem:

Saskaņā ar Vides aģentūras jūnijā publicēto ziņojumu Igaunijā bija 112 dažādas lāču ģimenes ar viena vecuma mazuļiem. Pamatojoties uz pagājušās vasaras datiem, kopējā populācija sasniedza vismaz 1000 īpatņu.

Šogad lāču medību sezona, kas parasti sākas augustā, tiesas strīda dēļ tika uz laiku pārtraukta. Savvaļas dzīvnieku pētnieka ieskatā, medību sākuma atlikšana no augusta uz septembri nav liela problēma ne lāčiem, ne medniekiem.

"Šie daži lāči tiks nomedīti mēnesi agrāk vai vēlāk — no lāča viedokļa tam nav lielas atšķirības," skaidroja Mānils un piebilda, "medniekiem septembra medības varētu būt pat labākas, jo dzīvnieku kažokādas tad ir biezākas un vērtīgākas."

Tomēr ilgāka pauze ļauj lāčiem nodarīt lielāku kaitējumu laukiem.

Paradoksāli, bet Mānils sacīja, ka lielais lāču skaits lielā mērā ir lauksaimniecības attīstības rezultāts, īpaši kukurūzas audzēšanas paplašināšanās. Agrāk lāčus piesaistīja auzas, bet mūsdienās galvenais vilinājums ir kukurūza ar tās augsto cukura saturu. "Lācim tā ir lieliska nobarošanas barība rudenī, kad sāk nogatavoties vālītes," skaidroja Mānils.

Lauki kalpo kā galvenās pulcēšanās vietas, kur pat lāči, kas parasti dzīvo tālāk, ierodas, lai uzkrātu tauku rezerves ziemas guļai. Bagātīgā barība arī padara dzīvniekus stiprākus, ļaujot mātītēm dzemdēt un izaudzināt lielākus metienus. Vienlaikus lāči rada ievērojamus lauksaimniecības zaudējumus. Mānils atzīmēja, ka valsts pašlaik kompensē lāču radītos zaudējumus bišu stropiem, skābbarības ķīpām un mājlopiem.

Tomēr šie pasākumi neattiecas uz labības laukiem. Kopumā šie zaudējumi varētu pārsniegt pašlaik kompensēto zaudējumu kategorijas. "Nav laba pārskata par šo ražas zaudējumu apmēru. Lāči īpaši intensīvi izmanto kukurūzas laukus, un zemes gabali, ko tie nomīda un apēd, var būt diezgan lieli," piebilda Mānils.

Lauksaimnieki un mednieki cenšas novērst šādus zaudējumus, izmantojot dažādus atbaidīšanas līdzekļus, piemēram, biedēšanas ierīces un trokšņa celšanu. Praksē to ietekme bieži vien ir īslaicīga. "Dzīvnieki ātri saprot, ka reālu briesmu nav," sacīja Mānils. Viņaprāt, aizsarginfrastruktūras, piemēram, elektriskā žoga, izbūve ap lieliem labības laukiem būtu ekonomiski nepamatota.

Jo blīvāka kļūst lāču populācija, jo lielāka iespēja, ka cilvēki ar tiem sastapsies. Mānils uzsvēra, ka nav jābaidās doties mežā, taču tur jāievēro piesardzība. Bīstamas situācijas parasti rodas negaidīti un nelielā attālumā, īpaši ar lāču māti un viņas mazuļiem, kuri var uzbrukt pašaizsardzības nolūkos. "Jo lielāks populācijas blīvums, jo lielāka iespēja, ka šādi incidenti notiks," brīdināja Mānils.

Kopš 2000. gada Igaunijā ir reģistrēti seši lāču uzbrukumi, kuros cilvēki ir ievainoti. Neviens no tiem nav bijis letāls.

Liels populācijas blīvums piespiež jaunos lāčus meklēt dzīvotni tuvāk cilvēku apmetnēm, kur ir mazāk dominējošo tēviņu.

"Lācis uztver pieaugušu tēviņu kā daudz lielāku draudu nekā cilvēks. Kad blīvums kļūst augsts, tieši šie jaunie lāči, pametot savas mātes, apzināti pārvietojas cilvēku tuvumā, jo šīs vietas viņiem ir drošākas," skaidroja eksperts. Tas savukārt palielina konfliktu risku.

Pašlaik lāču blīvums ir vislielākais Igaunijas austrumu un centrālajā daļā, īpaši Ida-Viru, Lēne-Viru un Tartu apriņķos.

Tomēr, pēc Mānila teiktā, to skaits ir strauji pieaudzis arī Raplas un Viljandi apriņķos. Lāči joprojām ir reti sastopami Igaunijas dienvidos, piemēram, Veru apriņķī, kā arī Igaunijas rietumos un salās.

Valkā dzīvnieku barotavā negaidīti nofilmē brūno lāci: