No nāves tīklos līdz brīvībai jūrā: bruņurupuču glābšanas stāsts Kenijā

Piejūras pilsētas Vatamu pludmalē ir nepieciešami četri vīrieši, lai ieceltu milzīgo jūras bruņurupuci automašīnas aizmugurē.

Majestātisko bruņurupuci viņi izglāba no makšķernieku tīkliem un nogādāja tuvējā klīnikā, lai pārbaudītu, vai nav gūtas traumas, pēc tam nosvērtu, apzīmētu atlaida atpakaļ jūrā.

Kenijas nevalstiskā organizācija "Local Ocean Conservation" (LOC) šo darbu veic jau gandrīz trīsdesmit gadus un ir veikusi aptuveni 24 000 glābšanas operāciju.

"Katru reizi, kad atlaižu bruņurupuci, man ir liels prieks. Mana motivācija kļūst arvien spēcīgāka," sacīja 47 gadus vecais Fikiri Kiponda, kurš jau 16 gadus ir LOC aptuveni 20 cilvēku lielā kolektīva loceklis.

LOC darbību uzsāka 1997. gadā kā brīvprātīgo grupa, kuriem nepatika redzēt, kā šīs radības tiek apēstas vai mirst tīklos.

Vēl joprojām bruņurupučus malu medībās medī to čaulu, gaļas un eļļas dēļ.

Taču, pateicoties labdarības organizācijas informatīvajām kampaņām skolās un ciematos, "uztvere ir ievērojami mainījusies", sacīja Kiponda.

LOC, kas galvenokārt paļaujas uz ziedojumiem, maksā pensācijas zvejniekiem par ievainoto bruņurupuču atvešanu.

Labdarības organizācija uzsver, ka shēmā piedalās vairāk nekā 1000 zvejnieku, un galvenokārt to dara dabas aizsardzības nolūkos, jo atlīdzība nekompensē zaudētās darba stundas.

Peldošie bruņurupuči

Netālu esošajā NVO klīnikā veselības koordinators 34 gadus vecais Lameks Maita stāsta, ka bruņurupučiem bieži tiek ārstēti kaulu lūzumi un audzēji, ko izraisa slimība, ko sauc par fibropapilomatozi.

Viena no pašreizējām stacionāra pacientēm ir Safari, jauns aptuveni 15 gadus vecs olīvu ridlija bruņurupucis (bruņurupuči var nodzīvot ilgāk par 100 gadiem), kas ar lidmašīnu tika transportēts no tālākas piekrastes.

Viņa ieradās briesmīgā stāvoklī, tik tikko dzīva un ar no pleznas izvirzītu kaulu, kas galu galā bija jāamputē – iespējams, cīņas rezultāts, lai atbrīvotos no zvejnieka tīkla.

Safari labi atveseļojas, un klīnika cer, ka viņa varēs atgriezties jūrā.

Citi bieži veicamie darbi ietver gliemežvāku un pleznu iesūkšanos, vājinot savu saimnieku, izņemšanu.

Taču pieaugošas briesmas rada plastmasas piesārņojums.

Ja bruņurupucis apēd plastmasu, tas var radīt aizsprostojumu, kas savukārt rada gāzes, tad bruņurupucis var tikai peldēt un nespēj nirt.

Šādos gadījumos klīnika dod bruņurupucim caurejas līdzekļus, lai attīrītu tā organismu.

"Mēs redzam arvien vairāk peldošu bruņurupuču, jo okeānā ir tik daudz plastmasas," sacīja Maita.

Izdzīvojušie

LOC strādā arī pie 50 līdz 100 ligzdošanas vietu aizsardzības, kuras apdraud jūras līmeņa celšanās.

Bruņurupuči ceļo tālu un plaši, bet vienmēr dēj olas pludmalē, kur tie ir dzimuši, un Vatamu ir viena no populārākajām vietām.

Ik pēc trim vai četriem gadiem tie dēj simtiem olu, kas tiek dētas vairāku mēnešu laikā un izšķiļas pēc aptuveni 60 dienām.

Labdarības organizācija bieži pārvieto olas, kas ir dētas pārāk tuvu jūrai.

Jūras biologs Džoijs Ngunu, LOC tehniskais vadītājs, vienmēr sauc pirmo, kurš parādās, par Kevinu.

"Un, tiklīdz Kevins iznāks, pārējie sekos," viņš teica ar smaidu, aprakstot lēno, neveiklo gājienu uz ūdeni, vēlams naktī, lai pēc iespējas izvairītos no plēsējiem.

Tikai viens no tūkstoša sasniedz 20–25 gadu vecumu.

"Dzīvot jūrā kā bruņurupucim noteikti ir traki. Tev jāsaskaras ar tik daudzām briesmām, zivīm un malumedniekiem, un tagad arī ar cilvēku spiedienu ar plastmasu un komerciālo zveju," viņš teica.

"Bruņurupuči noteikti ir izdzīvotāji."