Šimpanzes Ugandā ir iesaistījušās "pilsoņu karā", un pētnieki nezina, kā tas beigsies

Tālumā varēja dzirdēt vēl vairāk šimpanzu, bet tas nebija nekas neparasts. Vismaz divu desmitgažu garumā Ngogo šimpanzes bija veidojušas ievērojami lielu kopienu, kuras augstākajā punktā harmonijā kopā dzīvoja vairāk nekā 200 īpatņi.

Taču, kad Sandels ieraudzīja, ka parādās vēl vairāk šimpanzu, neapvienojās savā ierastajā veidā – ar skaļiem kliedzieniem, uzsitieniem uz muguras un roku saspiešanu. Tā vietā daži šimpanzes metās bēgt, atstājot Sandelu un viņa kolēģi pētnieku Džonu Mitani neizpratnē. Kādreiz tik saliedētā šimpanzu grupa pēkšņi sāka izturēties viena pret otru kā pret svešiniekiem.

"Atceros, ka jautāju Džonam: "Kas notiek?’ Viņš atbildēja: "Es nezinu,’" atcerējās Sandels.

Ārons Sandels

"Un tas man palika prātā, jo viņš ir viens no pasaules vadošajiem šimpanžu ekspertiem. Viņš bija pētījis šos šimpanzes divdesmit gadus. Bet mēs redzējām kaut ko jaunu."

Sandels uzskata, ka tieši šī diena bija šķelšanās sākums, kad lielā grupa sāka sadalīties divās frakcijās, kas tagad pazīstamas, kā rietumu un centrālās šimpanzes. "Es domāju, ka tas iedēstīja polarizācijas sēklas, kas noveda pie grupas sabrukuma," teica Sandels, kurš ir arī antropoloģijas asociētais profesors Teksasas Universitātē Ostinā.

Kopš tā laika vardarbība starp abām grupām ir pieaugusi, un vairākas reizes gadā notiek uzbrukumi, kuru rezultātā tiek nogalināti pieaugušie un mazuļi. Tagad jauns pētījums dokumentē to, ko pētnieki uzskata par šimpanžu "pilsoņu karu" – retu parādību, kas, pēc aplēsēm, notiek reizi 500 gados un iepriekš ir novērota tikai vienu reizi.

Pētījuma rezultāti, kas 9. aprīlī tika publicēti žurnālā "Science", sniedz unikālu ieskatu tajā, kā mainīgās sociālās saites var izraisīt nesaskaņas dzīvnieku grupās, kas nav cilvēki — tas ir grūti novērojams fenomens savvaļā, taču, kā norāda pētnieki, tas varētu izgaismot starppersonu attiecību nozīmi cilvēku konfliktos.

"Pilsoņu karš" primātu vidū

Šimpanzēm piemīt dabiska teritorālā uzvedība. Parasti vairāki īpatņi — galvenokārt tēviņi — pulcējas kopā un veic patruļas, lai pārbaudītu, vai pie robežām nav sastopami konkurējošās grupas locekļi. Ja viņi atrod kādu svešinieku, viņi uzbrūk un dažkārt nogalina otru šimpanzi.

"Ngogo šimpanzu projektu" 1995. gadā līdzdibināja Džons Mitani, kurš šobrīd ir Mičiganas Universitātes antropoloģijas emeritētais profesors. Jau no paša sākuma eksperti ir debatējuši par to, vai šī neparasti lielā šimpanžu grupa sadalīsies. Sākumā pētnieki tam neticēja, jo tajā laikā nebija nekādu pazīmju, kas liecinātu par sadalīšanos. Mežs arī bija labi aprīkots, lai uzturētu lielu grupu, jo aizsargātajā teritorijā, ko tie apdzīvoja, bija bagātīgi pārtikas resursi un koki, teica galvenais autors Sandels.

Bet pēc tās dienas 2015. gadā šimpanzes ātri sadalījās Rietumu un Centrālajā grupā, kuras nosauktas pēc teritorijām, kurās šimpanzes ir sadalījušās. Tagad tās patrulē, lai cita citu atturētu.

Rietumu šimpanzes ir agresīvākas nekā Centrālās šimpanzes; saskaņā ar pētījumu, laika posmā no 2018. līdz 2024. gadam šī grupa ik pēc četriem mēnešiem organizēja līdz pat 15 patruļām un vidēji katru gadu nogalināja vienu pieaugušo un divus mazuļus no Centrālās grupas. Rietumu šimpanzēm, šķiet, ir priekšrocības salīdzinājumā ar Centrālajām šimpanzēm, visticamāk, pateicoties to agrīnajai saliedētībai, teica Sandels.

Pirmais nāvējošais uzbrukums notika 2018. gadā, un tā upuris bija jauns pieaugušais tēviņš vārdā Errols. Šimpanzei uzbruka pieci pieauguši rietumu grupas tēviņi, kuri bija barojušies pie vīģu koka Ngogo teritorijas vidusdaļā. Kad Sandels 2012. gadā pievienojās projektam, Errols bija apmēram 10 gadus vecs un bija viņa disertācijas pētījuma objekts.

Pirms sadalīšanās šimpanzes varēja šķērsot visu teritoriju, bet tagad to teritorija ir sadalīta divās daļās, ar robežu tuvu centram, teica Sandels. Robeža pastāvīgi mainās, viņš piebilda, un šķiet, ka rietumu šimpanzēm pašlaik izdodas to virzīt tālāk uz austrumiem.

Otrais nāvējošais uzbrukums notika 2019. gadā, kad Sandels un citi pētnieki novēroja vairākas šimpanzes, kas barojās liela koka zaros. Grupa rietumu šimpanzu ielauzās un pārsteidza tos, izraisot haosu.

Centrālās šimpanzes izklīda, kamēr rietumu šimpanzes uzkāpa kokā. Pētnieki, neapzinoties, ka grupa tajā brīdī bija galīgi sadalījusies, vēroja, kā trīs pieauguši tēviņi ielenca vienu šimpanzi no centrālās grupas un sāka tai uzbrukt. Sandels uzreiz atpazina upuri kā Basiju, 33 gadus vecu Ngogo grupas locekli.

Kad šimpanzes uzkāpa viņam virsū, pieaugusi šimpanžu mātīte Aretha mēģināja pasargāt Basiju no uzbrucējiem, taču viņu ātri padzina. Kad šimpanzes beidzot atlaidās, Basiju mājās pavadīja vairāk nekā 50 gadus vecs šimpanzes tēviņš vārdā BF, kurš, šķiet, gadu gaitā bija izveidojis ciešas attiecības ar Basiju. Basijs nomira nākamajā dienā.

Saskaņā ar pētījumu, līdz šim no Centrālajā grupā ir gājuši bojā septiņi pieauguši un 17 šimpanžu mazuļi, turklāt pazudušas vēl 14 šimpanzes, kas, iespējams, arī ir kļuvušas par letālu uzbrukumu upuriem.

"Ir noteikti skumji redzēt, kā šīs šimpanzes nogalina viens otru, jo īpaši redzot, kā tiek nogalināti šimpanzes, kurus es pazīstu tik labi. Dažreiz jūtos kā kara korespondents," teica Sandels. Viņš piebilda, ka, lai gan pētnieki pašlaik pēta vardarbības aktus, viņiem ir arī iespēja pētīt citas šimpanžu emocijas, piemēram, empātiju, kā arī varonības un draudzības izpausmes.

Ārons Sandels

"Man šķiet, ka mēs pieskaramies kaut kam, kas patiesi ir šimpanzes būtības pamatā. Redzot, kā šīs attiecības mainās tik dramatiski, mēs iegūstam izpratni par šimpanzēm, kādu parasti nevaram gūt, vienkārši tās novērojot, un iespēju ieskatīties to prātā un emocijās."

Ko šimpanzes var mums iemācīt par karu?

Primatoloģe Džeina Gudola 1970. gados, veicot pētījumus par šimpanzēm Tanzānijas Gombes nacionālajā parkā, novēroja pirmo zināmo šimpanžu "pilsoņu karu". Pēkšņi šimpanzes, kas bija augušas kopā, sadalījās grupās un sāka nogalināt viena otru tajā, ko Gudola un viņas kolēģi nodēvēja par "Četru gadu karu" un kas bija tumšākais periods Gombes vēsturē.

Lai gan Ngogo pētnieki nevar ar drošību apgalvot, kāpēc šajā grupā sākās karš, viņiem ir vairākas teorijas. Līdzīgi kā Gudolas šimpanžu grupā, arī šajā kopienā bija notikušas izmaiņas dominances hierarhijā, kas, šķiet, nekavējoties ietekmēja to, kā šimpanzes mijiedarbojās cita ar citu, teica Sandels. Ngogo pētnieki izvirza hipotēzi, ka vairāku šimpanžu nāve nezināmu iemeslu dēļ 2014. gadā, alfa tēviņa maiņa 2015. gadā un elpceļu epidēmija 2017. gadā noveda pie sociālo saišu vājināšanās un grupas sadalīšanās.

"Šī retā notikuma rūpīga dokumentēšana, izmantojot gadiem ilgi vāktus datus, sniedz neatsveramu ieskatu grupu savstarpējos konfliktos," sacīja salīdzinošā psiholoģe un Jorkas Universitātes (Apvienotā Karaliste) psiholoģijas profesore Ketija Slokomba. Slokomba šajā jaunajā pētījumā nepiedalījās.

"Tā bija lielākā zināmā šimpanžu kopiena, tāpēc efektīvu attiecību uzturēšana ar tik daudziem indivīdiem varēja kļūt par izaicinājumu kopienas locekļiem," teica Slokombe e-pastā. Viņa piebilda, ka šī jaunā informācija par šimpanžu grupu varētu papildināt mūsu izpratni par to, kā starppersonu attiecības un citi vides faktori ietekmē cilvēku konfliktus.

Pētījuma autori apgalvoja, ka, tā kā šimpanzēm nav tādu kultūras rādītāju, kurus parasti uzskata par cilvēku karu cēloņiem, piemēram, reliģija vai etniskā piederība, šimpanžu pētīšana varētu palīdzēt labāk izprast mūsu pašu sugas un attiecību dinamikas lomu cilvēku karadarbībā, teica Sandels.

Ir divas iespējamās versijas par to, kā karš beigsies, piebilda Sandels. Pirmā ir tāda, ka Centrālā grupa organizēsies tā, lai labāk varētu aizstāvēt savu teritoriju un robežu pret Rietumu grupu un nāvējošie uzbrukumi kļūs retāki. Otrā iespēja ir līdzīga tai, ko Goodall novēroja Gombē: spēcīgākā grupa nogalinās visus vājākās grupas locekļus.

"Ir vēl trešais variants, kas šķiet ārkārtīgi mazticams, taču varbūt abas grupas tomēr atkal apvienosies," teica Sandels. "Ņemot vērā visu, ko es zinu par šimpanžu uzvedību, es neredzu, kā tas būtu iespējams, taču es par šimpanzēm zinu pietiekami daudz, lai nekad nebūtu pārsteigts par to, uz ko tās spējīgas."