Ko darīt ar bērnu atbrīvojumiem no mācību priekšmeta "Sports un veselība"?
Sākot ar 2023./2024. mācību gadu pastāvošo praksi par izglītojamo atbrīvošanu no sporta vai cita mācību priekšmeta apguves mācību gadā, kas bija nostiprināta arī noteikumos Nr. 913, nosakot, ka, ja izglītojamais ir atbrīvots no sporta vai cita mācību priekšmeta apguves, attiecīgajā ailē ieraksta "atbrīvots" vai "atbrīvota" tiek atcelta, nosakot vērtējuma obligātuma principu – skolēnam jāiegūst vērtējums visos attiecīgās izglītības programmas mācību priekšmetos un valsts pārbaudījumos, ko paredz MK noteikumi Nr. 274.
Tā kā jautājums daudziem ir ļoti aktuāls, sazinājāmies ar Carnikavas pamatskolas "Sporta un veselības" mācības skolotāju Kristapu Odziņu, sporta ārstu Jāni Kaupi un Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītāju Nilu Saksu Konstantinovu.
Sporta un veselības mācības skolotājs Kristaps Odziņš:
,,Noslēdzoties mācību gadam, atkal esmu pārdomās, kā turpmāk labāk veidot mācību procesu sporta un veselības stundās. Minustru kabineta noteikumi Nr. 274 paredz, ka ikvienam 9. un 12. klašu skolēnam, neatkarīgi no viņa veselības stāvokļa vai fiziskajām spējām ir jāsaņem vērtējums mācību priekšmetā "Sports un veselība", kā arī paredz obligātu sporta stundu apmeklējumu, un sporta skolotājam jāpielāgo individuāla programma skolēniem ar dažādām spējām un iespējām.
Izklausās labi, un šķiet, tas ir arī solis pareizajā virzienā, jo tikai fiziski aktīvs cilvēks ir vesels cilvēks. Bet vai tiešām sporta un veselības skolotājs ir tiesīgs pieņemt lēmumu, vai viņam ir jābūt atbildīgam par skolēnu, kuram ir nopietnas veselības problēmas? Ne jau velti ārsts ir devis atbrīvojuma zīmi no sporta nodarbībām…
"Sporta un veselības" mācības skolotājam ir sporta pedagoga izglītība, nevis medicīnas. Sporta skolotājs seko, lai skolēns ievērotu ārsta norādījumus, bet klasē ir 20 un vairāk skolēnu, nereti kādam skolēnam ir noteikti ierobežojumi, bet viņš pats tos neievēro. Var būt situācija, ka sporta skolotāju aizvieto kolēģis, kuram nav informācijas par skolēnu. Kā rīkoties?
Mazā lauku skolā, kur visi cits citu pazīst, tas varētu strādāt, bet ko darīt lielajās Latvijas skolās, kur ir 2000 un vairāk audzēkņu? Iespējams, šādā situācijā ir jāpiesaista skolas medicīnas māsa (ārsta palīgs), kurš sniedz rekomendācijas stundas laikā un pārzina katra skolēna konkrēto situāciju. Man rodas jautājums – vai tas ietilpst skolas medicīnas māsas darba pienākumos? Kurā brīdī un kādu informāciju drīkst izpaust par skolēna veselības stāvokli ģimenes ārsts? Ko nosaka datu aizsardzības regula? Vai ģimenes ārsts ir tiesīgs izpaust informāciju par savu pacientu sporta skolotājam, piemēram, telefona sarunā? Vai šādā gadījumā netiek pārkāpta datu aizsardzība? Pieņemot, ka skolēnam atkārtoti var rasties veselības problēmas sporta un veselības mācību stundu apmeklēšanas rezultātā, kurš iepriekšminētajā gadījumā ir atbildīgs? Ārsts, sporta un veselības skolotājs vai skolas direktors?
Būsim reāli – ne vienmēr audzēknis ievēro norādījumus. It īpaši, ja skolēnam ir sportisks raksturs, kad jebkurā sportiskā situācijā tiks atdoti visi spēki, lai cīnītos par uzvaru, neraugoties ne uz sāpēm, ne ārstu/skolotāju/treneru norādījumiem. Daudziem uzvara ir ļoti svarīga. Ko darīt sporta un veselības skolotājam ar šādu audzēkni? Bez apstājas aizrādīt – tu nedrīksti darīt to un to? Tad kāda jēga un motivācija audzēknim ir sportot? Ja viss, ko viņš sporta stundā dzird, ir – nedrīkst darīt kaut ko pilnīgi normālu un pašsaprotamu, nedrīkst darīt to, ko viņš ir darījis līdz šim, pirms radās veselības problēmas.
Protams, katra situācija ir atšķirīga. Realitātē aizrādīt skolēnam pie katra viņam noteiktā ārsta ierobežojuma pārkāpšanas nesanāks. Var, bet praktiski to izdarīt ir ļoti sarežģīti, jo skolotājs strādā ar visu klasi, visiem skolēniem ir jārāda, jāskaidro jaunā viela, jālabo kļūdas. Un reti kad sporta zālē stunda ir tikai vienai klasei. Sliktos laika apstākļos mūsu pamatskolas sporta zālē vienlaikus sporto divas un pat trīs klases, un katrai klasei ir sava tēma. Troksnis ir pamatīgs. Piemēram, citi driblē basketbola bumbu, citi lec ar lecamauklu, bet citiem ir stafetes, kur katrs skolēns jūt līdzi un atbalsta savu komandu.
Ārstu zīmēs reti kad ir precizēts, ko audzēknis drīkst un ko nedrīkst darīt sporta stundās, vai kāds ir attaisnojuma iemesls. Bieži var lasīt – saslimšana vai trauma… Manā praksē ir situācijas, kad izskaidroju, ka no šī mācību gada katram ir jāiegūst vērtējums mācību priekšmetā sports un veselība. Tādēļ, lūdzu, skolēnam kopā ar vecākiem atkārtoti apmeklēt savu ārstējošo ārstu, lai ārsts precizētu un norādītu, ko un kādā veidā skolēns drīkst darīt. Ir reizes, kad ārsta zīmē rakstīts – sportot var, bet nedrīkst skolēnu vērtēt. Kā šādam skolēnam izlikt vērtējumu?
Balstoties, uz manu vairāk nekā desmit gadu pieredzi, varu apgalvot, ka lielākoties mani skolēni vēlas sportot, neraugoties uz ārstu atbrīvojumiem. Skolēnus, kuri nedrīkst aktīvi piedalīties nodarbībās, nākas nemitīgi "piebremzēt", jo gandrīz katrs vēlas iemest basketbolu bumbu grozā vai uzspēlēt volejbolu ar klasesbiedriem. Protams, ir arī gadījumi, kad skolēns kategoriski nevēlas piedalīties sporta un veselības mācību stundā.
Uzskatu, ka mācību priekšmetā sports un veselība nevajadzētu skolēnus vērtēt ballēs. Būtu jāvērtē skolēna attieksme, vēlme piedalīties un mācīties, nevis sportiskais rezultāts. Vērtējumi "i" un "ni", konkrēti kritēriji kā iegūt vienu vai otru vērtējumu. Un, ja nav vērtējuma ballēs, tad ārsts varētu pieņemt lēmumu, vai skolēnam ir vai nav nepieciešams aktīvi piedalīties stundā. Varbūt kādam ir lietderīgāka 40 minūšu pastaiga svaigā gaisā stadionā, nevis aktīva dalība sporta stundā ar ārsta noteiktiem ierobežojumiem, kad nedrīkst pilnvērtīgi sportot. Spriežot pēc sevis – es noteikti nevēlētos sportot ar striktiem ierobežojumiem, jo vai nu es daru to pilnvērtīgi, vai nedaru nemaz. Pat nespēju iztēloties, kā ir spēlēt jebkuru sporta spēli, ja, piemēram, nedrīkst skriet vai lēkt. Vai tas ir jēgpilni?
Kāds varētu būt risinājums?
Katrā skolā varētu būt fizioterapeits, kurš ar šiem ārstu atbrīvotajiem bērniem varētu jēgpilni darboties. Ja skolā ir atbalsta personāls, piemēram, logopēds, tad kādēļ nevarētu būt arī fizioterapeits? Visi būtu ļoti lieli ieguvēji…"
Sporta ārsts Jānis Kaupe:
,,Sporta stundu atbrīvojumu jautājums ir ļoti komplicēts un individualizēts katrā konkrētā gadījumā. Tik sarežģītām problēmām būs grūti atrast risinājumu, kurš būs saprotams, realizējams un pieņemams visām pusēm. Velkot paralēles ar citiem mācību priekšmetiem, vērtējuma izlikšana sporta un veselības mācībā šķiet pašsaprotama un loģiska. Garīga pārslodze var izraisīt tikpat nozīmīgas veselības problēmas kā neadekvāta fiziska slodze. Tikai šinī gadījumā tās būs ne mazāk svarīgās garīgās veselības problēmas, kuras daudz grūtāk ir pamanīt un attiecīgi grūtāk ir atrast "vainīgo" kā piemēram sporta skolotāju, kurš bērnam licis veikt ārsta aizliegtus vingrinājumus.
Ģimenes ārsti izvērtē un katrā konkrētā gadījumā nozīmē atbilstošu atbrīvojumu no sporta. Īsti nebūtu godīgi ģimenes ārstiem uzlikt vēl smalku sporta specifikas pārzināšanu, tāpēc iespējamais risinājums ir sporta ārsta apmeklējums ar pavisam konkrētu jautājumu par to, ko bērns drīkst vai nedrīkst darīt pie esošā veselības stāvokļa. Kā obligātu prasību to gan nevajadzētu ieviest, bet ja vecākiem vai pašam jaunietim interesē sava veselība un tās attīstība, tad šāda konsultācija būtu ļoti lietderīga.
Skolai piesaistīts fizioterapeits potenciāli varētu būt labs risinājums individuālu nodarbību organizēšanai bērniem ar hroniskām veselības problēmām. Jo tieši hroniskās veselības novirzes no normas ir tās, kurām bieži tiek izrakstīti ilgstoši atbrīvojumi no sporta nodarbībām. Un nākotnē bērna organismam sporta un fizisko aktivitāšu neveikšana rada būtiskākas veselības problēmas kā pati slimība, kuras dēļ sākotnēji tika nozīmēts atbrīvojums no sporta. Medicīniski ir ļoti maz slimību, kurām fiziskas aktivitātes būtu pilnībā aizliegtas. Tāpēc visiem iesaistītajiem speciālistiem un skolotājiem būtu jācīnās par katra bērna maksimāli lielu iesaisti jebkurā iespējamā fiziskā aktivitātē, kuras augošajam bērna organismam veido veselīgu pamatu pieaugušo dzīvei."
Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovs:
,,Īstais jautājums ir, kāpēc mēs bērniem vispār mācām "Sportu un veselību"? Lai viņiem iemācītu mest bumbiņu vai lēkt pār barjeru, atbilstoši kādiem kritērijiem un tad ielikt atzīmi? Vai tāpēc, ka mēs gribam uzaudzināt jauniešus ar izpratni par savu ķermeni, prasmēm par to parūpēties un dzīvot veselīgu dzīvesveidu.
Ja mēs vēlamies, lai jauniešiem ir izpratne par savu ķermeni un veselīgu dzīvesveidu, tad šis priekšmets attiecas uz pilnīgi visiem – gan aktīvam sportistam, gan bērnam ratiņkrēslā ir jāapgūst viņiem piemēroti veidi, kā iekļaut kustības savā ikdienā, ēst veselīgi, rūpēties par savu ķermeni un veselību.
Jāatzīst, ka gan no pašas skolas un pedagogu puses ne vienmēr ir skaidrība, kāds tieši ir šī priekšmeta mērķis. Un arī ārsti Latvijā parasti nav informēti par skolas realitāti – patiesībā, ārstam būtu jākonsultējas ar pedagogiem un kopīgi jāveido risinājums, jo tikai uz vietas skolā speciālisti var redzēt un saprast, kas tieši bērnam sagādā problēmas un tās ir pedagoģiskā kompetence pielāgot nodarbības bērna iespējām. Citādi veidojas situācija, kur tie, kam sportu visvairāk vajadzētu, tiek arī biežāk no tā atbrīvoti. Un Latvijas skarbā situācija ar bērnu svara pieaugumu un diabēta rādītājiem skaidri parāda – šim priekšmetam var būt izšķirīgākā nozīme bērnu nākotnē."
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
