Rudens nomāktība vai nopietnāks signāls. Kā saprast – manam bērnam nepieciešams atbalsts?

Rudenī viena no pirmajām lietām, kas mainās, ir bērna miegs. Pieaug arī ikdienas slodze – mācības, mājasdarbi, kontroldarbi un citi pienākumi. Tas var ietekmēt gan pašsajūtu, gan uzvedību. Šī slodze var radīt nogurumu, nemieru, aizkaitināmību, ilgstošas garastāvokļa svārstības un citas izmaiņas.

Arī emocionāli rudens sākums bērniem var būt ļoti atšķirīgs. Vienam atgriešanās skolā nozīmē prieku par tikšanos ar draugiem, citam – trauksmi, satraukumu vai nomāktību. Tāpēc pati slikta pašsajūta vai nevēlēšanās doties uz skolu vēl nenozīmē, ka bērnam ir nopietna problēma. Ikdienas ritma izmaiņas var parādīties arī fiziskā veidā – galvassāpes, vēdersāpes, slikta dūša, miega traucējumi vai murgi var būt pazīmes, ka bērnam ir grūti tikt galā ar satraukumu.

Lai saprastu, vai bērnam ir vienkārši grūtāks periods vai arī sāk veidoties nopietnākas uzvedības grūtības, svarīgi skatīties uz trim lietām – pārmaiņu ilgumu, intensitāti un to, cik ļoti pārmaiņas ietekmē bērna ikdienu. Īslaicīgs nogurums vai nomāktība parasti ar laiku mazinās, un bērns spēj atgūties, piemēram, brīvdienās vai darot sev patīkamas lietas. Satraucošāk ir tad, ja grūtības turpinās ilgāk, kļūst izteiktākas un sāk ietekmēt skolas gaitas, attiecības ar ģimeni un draugiem vai citas ikdienas aktivitātes. Par nopietnu signālu liecina nevis viena atsevišķa pazīme, bet vairākas pārmaiņas, kas saglabājas un sāk traucēt bērna ikdienas funkcionēšanai.

Bērna grūtības var izpausties ļoti dažādi. Bērns var kļūt noslēgtāks, mazāk sarunāties ar ģimeni, izvairīties no sarunām par skolu vai arvien vairāk laika pavadīt viedierīcēs. Var parādīties arī intensīvas dusmas par ikdienišķām situācijām, grūtības tikt galā ar stresu, raudāšana vai negatīvas domas. Uzmanību vērts pievērst arī tam, vai bērns pārstāj darīt lietas, kas agrāk viņam patika, atsakās no draugiem vai hobijiem un arvien vairāk izolējas.

Īpaši svarīgi rudenī pievērst uzmanību arī tam, kā bērns tiek galā ar pieaugošo stresu. Ja bērnam nav veselīgu veidu, kā regulēt emocijas un mazināt spriedzi, viņš var meklēt ātrākus, bet neveselīgus risinājumus – pārmērīgi izmantot viedierīces, izolēties vai lietot apreibinošas vielas (nikotīnu, alkoholu u.c.). Vielu lietošana var radīt īslaicīgu spriedzes mazināšanās sajūtu, taču ilgtermiņā situāciju tikai pasliktina.

Ko darīt vecākiem?

Pamanot pārmaiņas bērna uzvedībā, svarīgi nekrist panikā, bet arī neizlikties, ka nekas nenotiek. Pārmērīga kontrole, pratināšana, pārmetumi vai bērna mantu pārmeklēšana var palielināt pretestību un veicināt vēl lielāku noslēgšanos. Jo vairāk vecāki pārmērīgi kontrolē, jo vairāk bērns noslēdzas. Svarīgi ir saglabāt patiesu interesi, vienlaikus neatsakoties no nepieciešamajām robežām.

Sarunu ar bērnu ieteicams sākt bez kritikas un vērtējuma. Nevis uzreiz meklēt vainīgo vai prasīt paskaidrojumus, bet mēģināt saprast, kā bērns jūtas un kādu palīdzību viņam vajag. Būtiska ir bērna izjūtu pieņemšana arī tad, ja pieaugušais situāciju redz citādi. Ja bērna grūtības saglabājas un būtiski ietekmē viņa ikdienu, ar ģimenes vai skolas atbalstu var nepietikt. Šādā situācijā iespējams piesaistīt psihologu, psihoterapeitu, psihiatru vai citu atbilstošu speciālistu.

Nav jāgaida, līdz grūtības kļūst ļoti izteiktas – pēc palīdzības var vērsties arī agrāk. Vecākiem un citiem pieaugušajiem svarīgākais ir pamanīt pārmaiņas, saglabāt interesi par bērna pašsajūtu un nebaidīties meklēt palīdzību – pie skolas psihologa, sociālā pedagoga, ģimenes ārsta vai citiem speciālistiem.