Maija Rozīte par grāmatu "Simbolu slepenā valoda" un to nozīmi mūsdienas

Maija neslēpj, ka šī ir apjomīga un interesanta grāmata. To lasīt ir ļoti viegli. Tā ir tāda kā retrospekcija vai kā tāda simbolu, ko mēs varam atrast vēsturē daudzos, daudzos mākslas darbos, kas ir tapuši vēl pirms mūsu ēras, dažādās kultūrās, dažādos pasaules punktos, enciklopēdija.

"Grāmata ir izmantojama gandrīz kā tāda mākslas enciklopēdija, protams, ka tai būtu iespēja būt vēl plašākai, bet šajā grāmata stāsta par ikonoloģiju vai simbolu nozīmi, kas vēlāk ir arī iesakņojusies mūsu ikdienā," skaidro Maija.

Par ļoti daudzām lietām, ko mēs šodien uztveram, kā kaut kādu simbolu lietu, kas kaut ko simbolizē vai par kaut ko runā, to izcelsmi un arī neviennozīmīgo dabu šajā grāmatā ir apskatījis Metjū Vilsons .

"Ieraugot grāmatu, kāds, iespējams, ne pārāk raits lasītājs, varētu nedaudz sabīties, jo tā ir paprāva, bieza, smaga, biezos, cietos vākos, bet es nomierināšu: tur ir arī ļoti daudz ilustrāciju un uzskates materiālu, jo citādāk, runājot par mākslas darbiem, arī par pasaulē ļoti slaveniem mākslas darbiem, simboliem, kas tajos paslēpušies, bez ilustrācijām būtu sarežģīti," stāsta Maija.

Grāmata ir vairāk kā 240 ilustrācijas. Grāmata ir viegli lasāma, jo katram simbolam ir veltīta viena nodaļa vai paragrāfs. Tās nav garas un pietiekami kodolīgas un viegli saprotamas.

Maija izvēlas vairāk pastāstīt tieši par to, kāpēc mēs Valantīndienā dāvinām sarkanas rozes?

Maija citē autoru: "Senajā Grieķijā rozes bija cieši saistītas ar seksa un skaistuma dievieti Afrodīti. Samtainos, kuplziedainos un smaržīgos ziedus guldīja uz ziedokļiem pielūdzot viņu tāpat kā vēlāk Venēru, viņas pēcteci romiešu kultūrā. Mīlas dievietei veltītajos svētkos notikti neiztika bez rožu vītnēm, īpaši pavasara sākuma festivālos. Tāpēc, kad labi izglītots romietis aplūkoja rožu ziedlapu ciešo vijumus, viņa botāniķa prieku visticamāk papildināja kulturālas asociācijas ar Venēras pārvaldīto erotisko iekāri un dzīvnieciskām kaislībām. Rozes, gluži tāpat kā pērles, bija viena no lielākajām romiešu apsēstībām. Tās audzēja visās impērijas teritorijās, kur dabas apstākļi to vien pieļāva. Pompējos saglabājušās freskas liecina, cik stipri rozes ietekmējušas romiešu iztēli. To audzēšana bija plaša un ienesīga nozare, kas remdināja romiešu globālo kāri pēc smaržām, krāšņiem dārziem un rotājumiem. Pēc Rietumu Romas impērijas izjukšanas 5. gadsimtā, rožu popularitāte mazinājās un to simboliskā vara mākslā pagaisa gandrīz uz tūkstošs gadiem. Vairs nebija tik plašas infrastruktūras, lai ziedu audzēšanu uzturētu agrākajā līmenī. Turklāt rozes bija ieguvušas negatīvas asociācijas ar Romas šķietamo dekadenci."

Turpinot stāstīt par rozēm Maija teic: "Un tad attīstās, attīstās, attīstās šis rožu mūžā gājums līdz Baroka laikmetā, pēc reformācijas un asiņainajiem reliģiskajiem kariem katoļu un protestantu starpā, rožu simbolikai piejaucas tumšāka nokrāsa. Un sarkanās rozes, kas atgādināja par Kristus cilvēces labā nesto upuri, gleznās kļuva arvien pamanāmākas. Šajā periodā Nīderlandes republikā attīstījās klusās dabas žanrs. Un rozēm tajā bieži bija Vanitas simbola loma, tāpat kā galvaskausiem, burbuļiem un notecējušām svecēm, kas atgādināja par pasaulīgo prieku nepastāvību un dzīves īslaicību."

Par augu simbolisko nozīmi. Arī par mīlestības rozi Viktorijas laikmeta publikai vēstīja vairākas grāmatas ar nosaukumu "Ziedu valoda". Daudzi mākslinieki rozi attēloja kā kaislību simbolu abās izpausmēs sakrālajā un seksuālajā.

"Bet stāsts par Valentīndienas rožu pušķi sasaista antīko mitoloģiju, kristiešu mācību, viduslaiku literatūru un holandiešu klusās dabas. Dažādās paaudžu paaudzēs mantotās asociācijas liecina, ka roze nav tikai vienkāršs mīlestības apliecinājums. Tā pauž daudz vairāk – erotiku, dekadenci, svētumu un pat slimīgumu, lai cik tas izklausītos savādi. Taču, lai 14. februāri tas jums neattur dāvināt sarkanas rozes," autors raksta grāmata.

Tā par katru, katru simbolu. "Ne viss ir tūlīt saprotami un viennozīmīgi kā mums dažbrīd šķiet. Katram simbolam var atrast vairākas šķautnes. Par tām tad arī šajā grāmatā," stāsta Maija.

Metju Vilsons "Simbolu slepenā valoda"

Kāpēc mēs Valentīna dienā dāvinām sarkanas rozes? Kur pūce ieguvusi gudra putna reputāciju? Kāpēc nekad nevajadzētu uzticēties lapsai? Šajā vizuālajā ceļojumā cauri mākslas vēsturei Metjū Vilsons atklāj mums mākslā ieslēpto globālo vizuālo valodu – simbolus.

Simboli attēliem piesātinātajā 21. gadsimtā ir pamatīgi nostiprinājuši savas pozīcijas, un tiem bijusi milzīga ietekme jau tūkstošiem gadu. No valstu ģerboņiem līdz uzņēmumu logotipiem un emocijzīmēm, mūsu ikdienā netrūkst ikonu, kuru saknes meklējamas senā pagātnē. Zinošais mākslas vēsturnieks Metjū Vilsons iezīmē nereti pārsteidzošas trajektorijas, pa kurām simboli ceļojuši vēsturē – no sākotnējās cilmes līdz modernajai nozīmei, identificējot kopīgas tēmas, kas saista šķietami atšķirīgas kultūras. Piekūns bijis autoritātes simbols kā Senās Ēģiptes faraoniem, tā viduslaiku aristokrātiem; suns bijis uzticams pavadonis kopš antīkās senatnes līdz pat renesansei; bet teiksmainais fēnikss kā sievišķā spēka un varas simbols saista Anglijas karalieni un Ķīnas dievieti. Tāpat netrūkst arī radikālu pavērsienu un izmaiņu: svastika no pozitīva cerību simbola pārtapusi par naida zīmi.

Vilsons droši vada mūs cauri simbolu pasaulei no paleolīta alu zīmējumiem līdz mūsdienu instalācijām, demonstrējot to nerimstošo spēju paust varu, cerību, bailes un ticību, radīt identitātes un vēstīt par tām, vienojot – vai šķeļot cilvēkus, kuri tos radījuši.

Metjū Vilsons ir mākslas vēsturnieks un darbojas izglītības jomā. Viņš rakstījis vairākiem izdevumiem, to skaitā "The Economist" un "BBC". Sērijā "Mākslas pamati" izdotās grāmatas "Simboli mākslā" autors.
Tulkojusi Renāte Punka.

Radio "Star FM" ētera cilvēki un "tv3.lv" redaktori sadarbībā ar  "Jānis Roze" apgādu turpmāk lasīs grāmatas un stāstīs par izlasīto citiem. Visu izlasīto grāmatu apskatus varēsi atrast sadaļā "Lasītāju klubiņš".

Klausies online

Šobrīd ēterā

Autopilots

Oskars Lepers

Klausies online