Latviete, kura ar savām dziednieces spējām neticīgos nostāda neveiklā situācijā

Tāpat Skaidrīte žēloja mazus kaķēnus un kucēnus — ārstēja, baroja ar pudelīti, auklēja. Viņi bija meitenes labākie draugi, viņai šķita, ka tikai dzīvnieku mazuļi viņu saprot. Īpaši Skaidrīte mīļoja suņus, viņai šķita, ka tie ir eņģelīši, kurus Dieviņš nav pa­ņēmis pie sevis, bet atstājis uz Zemes — cilvēkiem. Un, ja kas nelāgs notika ar kādu dzīvnieciņu, viņa to pārdzīvoja vairāk par cilvēku nelaimēm. Par to Skaidrīte gan nevienam nestāstīja — baidījās, ka nesapratīs. Arī par to, kā nonākusi pie dziedniecības, ar kuru nodarbojas salīdzinoši nesen — četrus gadus, viņa sākumā runā piesardzīgi. Varbūt tāpēc, ka šī stāsta sākums  lī­dzinās daudziem jau dzirdētiem. Saruna ar enerģiju terapeiti Skaidrīti Jankovsku!

2010.gada pavasarī man bija neliela ope­rācija pa sieviešu līniju — tomēr vispārējo narkozi vajadzēja. Ope­rēja mani Siguldas slimnīcā, ārsti bija pazīstami, jo šajā pilsētā esmu uzaugusi un dzīvoju arī tagad, tāpēc uztraukums bija niecīgs. Bet, narkozei sākot iedar­bo­ties, man sākās elpvadu tūska. Pati pēc tam atcerējos tikai sekojošo: liela, spilgti dzelteni oranža saule, no tās atiet liels, resns stars — es sēžu uz tā, labpa­tikā šūpoju kājas un saku: cik šeit viss ir gaišs un mīļš! Dzirdu kaut kādas balsis, redzu eņģelīšus. Un tad mani sāk pliķēt — runā, runā! Daktere pēc tam stāstīja, ka vienubrīd es esot pavērusi plak­stus, teikusi: te ir auksti, man sāp, es gribu atpakaļ un acis atkal aizvērusi. Šajā brīdī ārsti, ne pirmo reizi redzēdami cilvēkus šādā stāvoklī, saskatījušies — tad jau laikam viss. Es arī gāju prom, tikai ne pa tuneli, kā dzirdēts stāstam, bet gaišu ceļu. Un tad izdzirdu balsi, kas teica: augšā tomēr netiksi — tev jāatgriežas, jo neesi paveikusi savu dar­bu! Tad atkal mani sāka pliķēt, lika sajust savu ķer­meni. Jau palātā vīram par piedzīvoto biju stāstījusi gari un plaši, bet viņš klau­sījies tik ar vienu ausi — baidījies, ka es pēc pārdzīvotā varētu būt pali­kusi jocīga. Vakarā, kad attapos vairāk un sajutu sāpes, palūdzu miega zāles, izslēdzu tele­fonam skaņu, pagrie­zos ar seju pret sienu un laidos mierā. Tad kāds man it kā lika pagriezties uz otriem sāniem, un jutu, ka zvana tele­fons. Zvanīja meit­a, kura tolaik bija astotajā grūtniecības mē­nesī — viņa esot atvesta uz slimnīcu. Tajā brīdī aizmirsu, ka man tikko bija operācija, sāpes vairs nejutu — piecēlos, saģērbos un gāju uz dzem­dību nodaļu. Dežūrmāsiņa ma­ni gribēja aizturēt, bet saminstinājās. Laikam jau tāpēc, ka mana sejas iz­teiksme bija pārāk apņēmīga.

Kad atgriezos darbā (mans bizness saistīts ar uzkopšanas ser­visu), nevarēju atgaiņāt uzstā­jīgo domu: kaut kas jā­mā­cās, jādara, jo ne jau tāpat vien mani at­laida atpakaļ uz Zemes! Arvien biežāk at­cerējos savu jaunības sapni studēt medicīnu.

Kāpēc to neīstenoji?

Paklausīju draudzenei, kura brau­ca stāties tirdzniecības tehnikumā un tei­ca: "kam tev medicīna!" Strādājot tirdzniecībā, dabūsim deficīta preces un bū­sim krutās! Tomēr medicīnu neaizmirsu. Kad bērni bija maziņi, aizgāju uz feld­šeru punktu un pieteicos darbā. Nu varēju strā­dāt vakaros, no feldšerītes uzzināt dažādas gudrības, iemācīties špricēt un laist zāles vēnā. Savukārt pirms gadiem 11 izglābu mūsu ģimenes locekli Si­bī­rijas haskiju Konoru. Viņam bija tokso­plazmoze, ārsti ārstēt atteicās. Bet, tā kā manas un manas ģimenes attiecības ar dzīvniekiem ir īpašas, mūsu mājās suņus neviens nesauc par su­ņiem, bet tikai vārdā, tad Konors slimī­bas laikā no manis saņēma tādu pat aprūpi, kā­du būtu saņēmis ikviens no ģimenes. Visu laiku, arī naktīs, biju līdzās viņam, mīļoju, glaudīju, teicu labus vār­dus. Un notika brīnums, Konors tika uz kājām! Tātad kaut kāds dziedinā­šanas aizmetnis manī bijis visu laiku.

Un kā tad ar tirdzniecību?

Ilgu laiku strādāju vadošos ama­tos vairumtirdzniecības kompānijās. To­mēr šo darbu nejutu kā savu aicinā­jumu, pa starpu tiešajiem pienākumiem braucu gan uz dzīvnieku patversmēm, gan bērnu namiem. Manī visu laiku dzī­va bija vēlme kaut ko no sevis dot tiem, kuriem vajadzīga palīdzība. Tikai nesa­pratu, ko īsti viņiem varu dot. Pēc ope­rā­cijas šī iekšējā jautājuma risināšanai bei­dzot pievērsos nopietni, tomēr īstā atbilde nāca it kā nejauši (nejauši gan nenotiek nekas!). Kolēģe žēlojās par galvassāpēm, un es, neko īpaši nedo­mā­dama, piegāju pie viņas no mugur­puses, pieliku galvai rokas. Atskanēja kliedziens — ārprāts, ko tu ar mani da­ri! Izrādās, kolēģei no galvas līdz papēžiem bija izgājis cauri kaut kas tāds, ko viņa vārdos īsti nemācēja izstāstīt. Tad arī sapratu, kam sevī jāpievēršas nopietnāk — jāizzina, kāda enerģija nāk no manām rokām, kā tā iedarbojas un ko spēj. Lēni, ar kolēģes piekrišanu, pa­strādāju gan ar viņas sāpošo galvu, gan ar muguru, un — viņai sāpes pārgāja. Tomēr uz šo gadījumu vien nepaļāvos, nākamie manu dziednieces spēju eks­perimentu dalībnieki bija manas ģime­nes locekļi. Mazliet vēlāk uzdrošinājos palīdzēt arī draugiem, bet viņi ziņu par manām spējām jau padeva saviem draugiem. Īpaši pastrādāju ar vienu savu draudzeni. Tikai pēc tam uzzināju, ka viņai bijušas tik lielas cistas un mio­mas, ka ārsti kā vienīgo risinājumu ie­teikuši operāciju, bet pēc ļaušanās ma­nām rokām tās pazudušas. To aplie­ci­nāja visas analīzes un caurskates. Tagad ar viņu turpinu strādāt profilaktiski.

Tāds tad īsumā ir ceļš, kas tagad ma­ni atvedis jau pie nopietnākas uzdrīk­stēšanās dziedināt. Tam nedēļā veltu 2-3 pilnas dienas.

Kāda ir tava darba metode?

Esmu izstrādājusi savu tehniku, bet nemāku pateikt, no kurienes tā pie ma­nis atnāca. Sākumā domāju, ka strā­­­dā­šu tikai ar cilvēka 7 enerģētis­ka­jiem centriem jeb čakrām, bet būtībā, kā teikts senos un gudros rakstos, tādu ir 88 tūkstoši — teju katra ķermeņa vietiņa saistīta ar enerģiju, svarīgākās no tām atrodas pēdās, plaukstās, liesas rajonā (kreisajā paribē) un sprandā. Manas rokas ceļu uz vajadzīgajiem pun­ktiem atrod pašas.

Foto

Tava stiprā puse esot ginekolo­ģisko problēmu risināšana.

Ginekoloģija tiešām ir mana stiprā puse, bet pie manis nāk cilvēki arī ar citām problēmām. Piemēram, vienai klien­tei cistas bija nierēs. Nu vairs nav. Jo, kā pati saku, sakārtojot enerģiju cen­trus, mēs varam mainīt savu dzīvi un uz­labot veselību. Katrs cilvēks, katra rei­ze, kad strādāju, man ir īpaša, jo atklāju arvien jaunas izjūtas, un dažkārt no dar­ba piekūstu ne tikai es, bet arī mani klien­ti, jo enerģijas apmaiņa ir abpusēja. Sākot dziedināt, ļoti baidījos no tā, ka es klientu problēmas varētu paņemt se­vī, bet tad tās pārvarēju — pēc darba ar cilvēkiem pastrādāju arī ar sevi, no­tīru no sevis lieko.

Ko par tavu pievēršanos dzied­niecībai teica tavs vīrs, bērni?

Vīrs, kā jau jurists, uz  šīs pasaules lie­tām skatās ļoti skeptiski. Jo viss taču jāpamato, jāpierāda. Tomēr tam, ka ir cilvēki, kuriem piemīt spējas dziedināt ar enerģijām, viņš tic. Dažkārt pats uz­prasās, lai es ar viņu pastrādāju — tātad tic arī manējām. Ar bērniem, meitu un abiem dēliem, ir gluži tāpat. Visi sa­pra­tuši arī manu stāstu par miskasti. Proti — ja no mājas vai katru dienu iznesam miskastes maisu ar lieko, sastāvējušos, ener­ģē­tiskai tās attīrīšanai dedzinām sve­ces, tad pret savu ķermeni attieksmei jābūt tieši tādai pašai. Un pret signāliem, ko pauž fiziskais ķermenis, jāizturas ar lielu nopietnību. Jo katra sāpe, saslim­šana brīdina par to, ka kaut ko esam salaiduši greizi. Tāpēc vēl jo svarīgāk ir iemācīties sadzirdēt savu ķermeni, pirms tas sig­nalizē jau ar sāpēm.

Lai saprastu, kāda miskaste uz­­krājusies klientā, pirms dziedinā­šanas laikam kārtīgi jāaprunājas.

Pirms dziedināšanas mazāk — lai klients nesāktu sevi noskaņot uz tādu problēmu, kādas viņam varbūt nav.

Kas ir galvenais, kas cilvēkos blo­ķē dabas doto intuīciju, traucē ener­ģiju brīvajai plūsmai, liedz sajust sevi?

Vispirms bailes. Tad naids, dus­mas, īgnums, apspiestas jūtas, aiz­vai­nojumi, nepiedošana u.c. Tomēr vis­iz­nīci­nošākās ir bailes — tieši tās mūs ne­pārtraukti no kaut kā attur, aiztur, tātad nobloķē mūsos sevi, mēs sevi vairs nedzirdam. Šobrīd man ir lielais la­sīšanas laiks, lasu visu pieejamo litera­tūru par enerģijām, dziedināšanu, patie­so pasaules uzbūvi, domu spēku utt. Un tiešām pieņemu, ka, ja līdz 2000. ga­dam bija tā sauktais Zivju laikmets, kad viss nāca tikai caur grūtībām, tad tagad, Ūdensvīra laikmetā, visu var sa­sniegt tikai caur Mīlestību. Diemžēl vai­rums cilvēku to vēl nav apjautuši, un tas arī nav viegli — mainīt sevi, savus ieradumus, domāšanu. Turklāt tas ne­maz nevar notikt vienā mirklī. Darbs ar sevi ir grūts un laikietilpīgs.

Tomēr pēc saviem klientiem redzu, ka pārmaiņas cilvēkos lēni, bet notiek. Tiešām arvien vairāk ir to, kuri saprot, ka veselības problēmu cēloņi meklējami galvā. Piemēram — atnāk pie manis sie­viete, kuru pazīstu jau trīs gadus, un saka — kuņģis sāp. Skatos uz viņu un redzu, ka viņa jau pati nojauš, ka šīs sāpes izraisa mokoša nespēja pie­ņemt lēmumu, izšķirties par kaut kādu rīcību un gaida tam manu apstiprinā­jumu. Savukārt galvassāpes signalizē par to, ka kaut ko darām nepareizi: strā­dājam bez brīvdienām (bet organismam ir vajadzīga atpūta), uztu­ram liekulīgas attiecības ar kādu cilvēku, nenovērtējam paši sevi. Bet pārāk sa­kāpināta vēlme vienmēr un visur būt labākajiem jau noved pie migrēnas lēk­mēm. Klepus vēsta par to, ka nespējam pateikt to, ko domājam, liekuļojam, vai kādu pā­rāk nosodām. Iesnu gadījumā būtībā raud mūsu zemapziņa — tā izvadot laukā apspiestas jūtas, pārdzīvo­jumus, apvainojumu. Arī fiziskas trau­mas ne­gadās tāpat vien — tās ir mūsu pašu izsauktas. Ja kāds cilvēku nevar ap­stādināt savādāk, tad rīkojas šādi.

Ko ne tā sadarījušas sievietes, kurām ir  cistas, miomas, fibromiomas u.c. sieviešu problēmas?

Šo jautājumu esmu pārrunājusi arī ar ginekologiem, bet viennozīmīgas atbildes nav. Es, un ne tikai es, uzskatu, ka arī daļa no tām ir domu, emociju sabiezējumi. Olnīcu problēmas rodas, ja sievietei ir grūtības realizēt savu sieviš­ķo pasauli (olnīcas ir sievietes radošais centrs!), viņa pat bloķē domas par sevi kā par sievieti un attiecīgi — par vīriešiem. Un to veicina ne tikai seksa ne­esamība, bet arī nekvalitatīvs sekss jeb sekss bez mīlestības. Miomas liecina, ka sievietē perinās aizvainojums uz vī­rie­ti, nepiedošana. Varbūt tas jau sen no­likts zemapziņas dziļākajā stūrītī, bet tomēr joprojām ir dzīvs. Un, kad darba gaitā mēs to paceļam gaismā, sieviete attopas — tas taču bija tik sen, bet lai­kam tiešām viņam līdz galam, patiesi neesmu piedevusi. Tomēr galvenais ir izdarīts — cēlonis atrasts, un tad, lai atbrīvotos no miomas, svarīgākais ir mainīt domāšanu, ticēt, ka tas palīdzēs. Un darbā ar savām domām būt godī­gai. Nu, ir šis vīrietis jāatlaiž, jo viņš nav tev radīts un lemts. Pasarg’ Dievs, vēl mē­ģināt vīrieti pieburt — tā taču sev var pieburt arī kaut ko citu! Pat fibro­miomas ir aizvainojums par drauga, vīra pāridarījumiem un stāsta par to, ka sievietē iemājojis naids pret visiem vīrie­šiem. Tāpēc uzsveru — kamēr sievietes nemācēs valdīt pār savām domām un jūtām, tās izanalizēt un liekās no sevis izmest, tikmēr gine­kologi viņas nebeigs pārsteigt, sa­kot: piedodiet, jums jāope­rē mioma. On­koloģijai gan klāt ķerties vēl neuz­dro­šinos.

Tev arī bija ginekoloģiskas pro­blē­mas. Tātad arī pati pirms operācijas kaut ko sevī nebiji atrisinājusi…

Arī man vajadzēja pamainīt savu domāšanu un attieksmi. Proti, no pirmā vīra izšķīros pēc pieciem laulībā nodzīvotiem gadiem. Visi trīs bērni dzima šajā kopdzīvē, bet kaut kas tajā tomēr nebija tā, kā tam jābūt. Es to jutu, bet bērnu dēļ nolēmu ar šādu dzīvi samierināties. Bet tā darīt nedrīkst! Ja nav mīlestības, cil­vēkiem, agrāk vai vēlāk, bet rodas pro­blēmas. Kad beidzot uzdrošinājos no vīra aiziet, viņš nekādi nespēja sa­prast manas rīcības motīvus un man piedot. Esmu pārliecināta, ka tieši šie emo­cionālie pārdzīvojumi manī atstāja savas pēdas. Tomēr ar dziļu pateicību uztveru visu, kas ar mani noticis, un uz­skatu, ka man to operāciju bija jā­pie­dzīvo — lai es beidzot atklātu savu sūtī­bu. Kā saku — es visu daru caur sevi. Kopumā gan dzīve mani lolojusi un sargājusi. Un ļoti paveicies ar otro vīru – tieši viņš ir mans liktenīgais vīrietis. Problemātiski periodi gadās ik­vie­­nam, bet dzīvē viss saliekas savās vietās.

Savā darbā izmanto tikai rokas?

Arī sveces. Gatavoju tās no bišu un sojas vaska, un gatavoju pati — zinot klienta vajadzības, katram indi­viduāli. Ja nepieciešams, vaskam pie­vienoju kādu ēterisko eļļu — lai tā ar savu iedarbību (viena attīrīs enerģiju un domas, cita stiprinās auru utt.) veicina vēlamo pro­cesu. Gatavojot sveci, ņemu vērā arī klien­ta horoskopu (papildus apgūstu arī astroloģiju). Būtībā tas ir vesels rituāls, sveču maģija, un esmu pārliecināta, ka tas viss tiešām darbojas. Un nesen dzie­dināšanā sāku pielietot arī attiecīgos da­tumos savākto dzīvo un mirušo ūdeni. Tomēr uzskatu, ka dzie­dināt spēj ik­viens ūdens — tikai cilvē­kam tajā ar gaišām domām jāierunā gaiši vārdi. Pa­­­­vi­sam brīnišķīgi, ja tām klāt pieliek arī iz­tēli — domformu.

Pie tevis pēc palīdzības griežas tikai sievietes?

Nāk arī vīrieši ar savām vīrišķajām problēmām — viņiem nez kāpēc seksu negriboties, nekas nesanākot. Bet vi­ņus atvērt atklātai sarunai ir daudz grū­tāk. Turklāt katrs otrais sākumā pama­nās pie­bilst, ka viņš šādai dziedināšanai netic. Es diskusijās neielaižos, tikai pasa­ku, ka ne­ticība ir lieks šķērslis vēlamā rezultāta ātrākai sasniegšanai, un uzreiz sāku strā­dāt. Un pēc seansa neticīgie jūtas diez­gan neveikli — jā, kaut kas viņos tomēr sakustējies! Mani novērojumi liecina, ka vīrišķās problē­mas pārsvarā rada ne jau fiziska, bet emo­cionāla rakstura problēmas — vī­rie­šiem iestājies kaut kāds apnikums, no kura viņi nemāk izkāpt.

Kāds ir lielākais gandarījums, ko tev sniedz cilvēku izdziedināšana?

Ja viņi atnāk un parāda analīžu rezultātus, kas apstiprina, ka mana dar­ba rezultātā cista, mioma pazudusi! Tas man ir kā medusmaize, un, redzot, ka cilvēks ir laimīgs, laimīga esmu arī es.