Neviena atriebība neko labu vēl nav nesusi… Trešais ieraksts

Kāpēc mums ir tik šausmīga tieksme meklēt grēkāžus procesā, kas vienkārši ir dzīve, attīstība, dažādu ceļu izvēle? Vai tāpēc, ka ja reiz vainīgs, tad nopelnījis sodu un mēs gūstam gandarījumu, nospārdot to otru savās un sabiedrības acīs? Savukārt, ja atrodam vainu sevī pašos, sākas nebeidzama matu plūkšana, vaimanāšana un sevis šaustīšana. Kam no tā ir labums? Pasakiet, kam?

Foto

Gan atriebība, gan pašnoniecināšana tikai vairo sāpes un neļauj mums brīvi turpināt savu ceļu.

Mēs turamies pie pagātnes, izmisīgi analizējot un smilkstot, tā vietā lai noskurinātos un pavērstu seju pret gaismu, pret vēju un jaunām iespējām. Neviena atriebība neko labu vēl nav nesusi – pat pašapziņai tas ir tikai mirklīgs uzmundrinājums, kas drīz vien noplok. Turklāt skarba atmaksa uz visiem laikiem var sabojāt gan sirdsapziņu, gan cilvēcīgas attiecības.

Jā, es saprotu, ka sāp, sāp ļoti, bet vislabākais pamats nākotnei, manuprāt, ir cieņa – cieņa pret otru un viņa lēmumiem, cieņa pret sevi. Jo vainīgo nav – ir tikai dzīve, kurā nemitīgi notiek pārmaiņas.