Latviete Briselē: Dzīvojot Eiropā, saglabāju latvisko identitāti un pārstāvu to pašas darinātā tautastērpā

Ieva Brinkmane, kas vairāk kā 12 gadus dzīvo Briselē, Beļģijā, tautastērpu gājienā neies. Klātienē Ievu tautastērpā redzēsim Dziesmusvētkos, bet tagad viņa dalās pieredzē, kā piepildīja savu sapni par tautastērpu un cik bieži viņa to uzvelk.

"Pirms pieciem gadiem, gatavojoties valsts 100. gadadienai, šeit [Briselē – red.] tika izveidots tautastērpu darināšanas meistarklašu cikls. Tajā iepazinos ar jaukām un radošām Beļģijā dzīvojošām latvietēm, lieliskiem meistariem no Latvijas un sāku šūt savu tautastērpu," stāsta Ieva.

Tā pamazām Ievai tapa brunči, pastalas, krekls, cimdi, zeķes un ņieburs. Viņa iemācījās un izmēģināja arī citas prasmes – kā prievīšu un cellaiņu aušanu, saktu un vainagu darināšanu.

"Šogad radošās latvietes Beļģijā apvienojušās vēl vienā tautastērpu darināšanas ciklā, jo interese par to šeit ir liela. Meistarklasēs piedalās dalībnieces no Beļģijas, Nīderlandes, Vācijas, Lietuvas un Īrijas. Nu jau pati piedalos pie organizēšanas un darinu savus otros tautastērpa brunčus un kreklu," stāsta Ieva.

Dzīvojot ārpus Latvijas, tautastērpu sanāk vilkt diezgan bieži – dažādos svētkos, koncertos un reprezentācijas pasākumos.

"Ar prieku to velku Jāņu svinībās, Latvijas svētkos un godos. Uzvelkot tautastērpu, mugura iztaisnojas, acīs iemirdzas īpašs prieks un lepnums. Tad varu citiem stāstīt, ka esmu no Latvijas, kur tā atrodas un to, kādi esam," stāsta Ieva.

Ieva par tautastērpa izvēli

Ceļš uz savu tērpu var sākties ar dzimtas pētījumiem un bieži cilvēki izvēlas tērpu no savu senču novadiem. Mani senči nāk no Pierīgas (Jūrmalas, Skultes) un Lietuvas robežas (vai pat pašas Lietuvas). Tomēr nevarēju atrast kādu noteiktu novadu vai vietu, ar ko identificēt savus senčus. Atlika meklēt to tērpu, kas iekrīt acīs un pašai būtu prieks valkāt. Kā nekā tautastērps jau ir ļoti nopietns ieguldījums un grūts darbs, ja to darina pats. Tāpēc jāveido vai jāpērk sev tīkamākais.

Izvēlējos taisīt Nīcas tautastērpu un, lai arī sākotnēji tas bija instinktīvs lēmums, vēlāk sapratu, ka šī izvēle nav bijusi nejauša. Toreiz gan svārstījos starp Nīcas un Bārtas tērpiem. Tagad gan zinu, ka nemaz nav jāizvēlas – man būs abi. Pirms pieciem gadiem uzšuvu Nīcas brunčus, bet tagad top Bārtas. Un abiem tērpiem ir daudz kopīgu detaļu (kurpes, vainags, saktas/kniepķens, villaine, u.c.).

Nīcas/Bārtas tērpi savā ziņā ir dažādu stilu, materiālu un pat kultūru sajaukums – ar ietekmi no tuvās Lietuvas un arī pa jūras ceļiem aizsniedzamās Igaunijas, ar materiāliem, kas ievesti no tuvākām un tālākām vietām (pa jūras vai sauszemes ceļiem). Tas lieliski atspoguļo to kultūru sajaukumu, kas ir manās asinīs un sajūtās.

Nīcas un arī Bārtas tērpa darināšana prasa ārkārtīgu pacietību un meistarību, jo tie ir vieni no sarežģītākajiem tērpiem. Tas diezgan precīzi raksturo arī mani, jo nebaidos no izaicinājumiem un man piemīt milzu pacietība un uzmanība. Un vēl, Nīca un Bārta no manas dzimtās pilsētas Rīgas atrodas vistālāk un savā ziņā ir vistuvākā vieta Eiropai. Gluži kā es pati, pēdējos 20 gadus dzīvojot Eiropā (Šveicē, Francijā un tagad Beļģijā), bet ar vienu kāju esot Latvijā, saglabājot latvisko identitāti un pārstāvot to starptautiskā līmenī – nu jau pašas darinātā tautastērpā.

 Pirmo reizi tautastērpā

Pirmo reizi tautastērpu uzvilku 2018. gada 18. novembrī, uz mūsu Briseles ielās rīkoto zibakciju. Ar lielu lepnumu un augsti paceltu galvu gāju pa Briseli pašas darinātā tērpā un ziņkārīgajiem garāmgājējiem un tūristiem stāstīju, ka esmu no Latvijas un šodien mēs svinam valsts 100. gadadienu. Tā patiešām bija ļoti īpaša sajūta, prieks un lepnums.

Šogad pirmo reizi mūžā piedalīšos Dziesmu un deju svētkos. Ar godu tur vilkšu savu pašas darināto tautastērpu. Ar nepacietību gaidu svētku gājienu un kad sevis darinātā tautastērpā stāvēšu Mežaparkā.

Ilzes Strēles bildes ir no topošās grāmatas "Mans tautastērps pasaulē". Šīs un citas bildes ir skatāmas biedrības "Mans Tautastērps" fotogrāfiju un stāstu izstādē no 13. maija Ludzas novadpētniecības muzejā un no 29. jūnija Engures bibliotēkā.