Sandra Kļaviņa: Skatuve man palīdzēja saprast sevi

Stāstot par dīvaināko lietu lomā, kas pa šiem 30 gadiem uz skatuves ir bijis jādara, viņa atminas Vladislava Nastavševa iestudētos "Peldošie-ceļojošie".

Sandra Kļaviņa

"Izrādē "Peldošie-ceļojošie" un 2. cēliena sākumā mēs trīs cilvēki gulējām aizvērtos flīģeļos. Un tad es pirmo reizi sapratu, ko nozīmē panikas lēkmes. Tur, pirmkārt, ir maz vietas, otrkārt tā sajūta tumsā ir īpatnēja. Izrādi spēlēja kādas 30 reizes. (..) Ar to vēl viss nebeidzās. Pēc tam tos flīģeļus pacēla vertikāli, un tad augstpapēžu kurpēs bija jāuzkāpj augšā uz maza kvadrātiņa un ar rokām jāiekaras lustrā. Tas bija pārbaudījums…"

Par "klikšķi", kad Sandra saprata, ka vēlas būt aktrise, viņa sāk ar bērnību un neslēpj, ka viņa ļoti vēlu sāka sevi apzināties.

Sandra Kļaviņa

"Vidusskolas klasēs, kad man sāka interesēt dzeja, padevās sacerējumu rakstīšana, es atļāvos fantazēt un parādīt savas domas. Tas bija padomju laiks. Man patika Elsberga [dzejnieks Klāvs Elsbers – red.] dzeja. Bet par aktrisi es pat neiedomājos."

Viss mainījās tad, kad Sandra netika fizmatu fakultātē, paliekot pirmā aiz strīpas, kur bija 19 cilvēki uz vienu vietu. Sandra domāja, ka nākamajā gadā viņa stāsies vēlreiz, lai būtu budžetā, un aizgāja strādāt uz "Lauku Avīzi" par mašīnrakstītāju.

"Es ievadīju tekstus, un tur bija reklāma, ka uzņem kinoaktieru studijā. Man bija brīvs vakars, un es pāri VEF tiltam aizgāju uz kino aktieru studiju kā joku. Man patīk pamēģināt. Es tiku studijā, tad es sāku interesēties par aktiermākslu," atceras Sandra, kas paralēli iestājās aktieru kursos, un Juris Rijnieks uzņēma savā kursā.

Sandra Kļaviņa

"Vienkārši bija interesanti. Tas drīzāk bija sevis analīzes un apzināšanās process. Man nebija svarīgi sevi kaut kā eksponēt uz skatuves, drīzāk izprast, kā es jūtu, kā es varu komunicēt ar cilvēkiem. Es biju diezgan intraverta. Es joprojām esmu tāda."

Sandrai pirmā, kā viņa pati saka, "pilnasinīgā" loma bija Jura Rijnieka režisētā viņas diplomdarba izrāde "Apsolīta zeme", kurā viņai bija meitenes dienasgrāmatas stāsts.

Sandra Kļaviņa

"Lomā emocionālā amplitūda bija ļoti liela. Tas ļāva pilnvērtīgi izpausties. Pēc kuras arī mani Alvis Hermanis uzaicināja savā trupā."

Sandra pati lomas vairs neskaita, bet vēl pavisam nesen žurnāliste bija saskaitījusi, ka teātra lomas ir ap 70, 80 un tad vēl ir kino lomas, kas ir mazāk.

Ja ir nospēlētas gandrīz 100 lomas, tad noteikti ir kāda, ar kuru Sandru atceras ļoti spilgti un atpazīst arī uz ielas.

Sandra Kļaviņa

"No seriāla "Saldais pārītis" Simona. Turklāt pirmā sezona bija graujoša, jo mani sāka atpazīt cilvēki uz ielas. "Positivus" festivālā policists man ieknieba dibenā pie ieejas un teica: "Simona!" Jēziņ! Es vēl biju kopā ar bijušo vīru."

JRT zāle vienmēr ir izpārdota. Vai aktieris no skatuves var redzēt skatītāju, viņa emocijas. Sandra atklāj, ka var redzēt, varbūt ne pēdējās rindās, bet pirmās sešas rindas noteikti no skatuves ir labi redzamas.

Sandra Kļaviņa

"Pēc cilvēka pozas var saprast vai viņš garlaikojas vai nē. Bieži mēdz būt tā, ka tie nabaga vīrieši, kurus sievas ir atvedušas, kurš pats nejūtas baigais teātra mīlis, viņam nabagam ir tik grūti, piemēram, kaut kādā svētdienā, kad nākamā dienā ir darbs. Uz miegu velk un klanās."

Sandra teātri salīdzina ar arēnu. "Tā jau kaut kādā ziņā ir arēna, kurā tu izej un saproti, ka tev ar to ir jātiek galā. Mēdz būt tādi, kas iet ārā. Un iet ārā tādās ļoti klusinātās ainās. Viņi iet skaļi cērt durvis. Viņi parāda savu attieksmi. Protams, ka mēs to pamanām, bet tur ir arī pārējie cilvēki. Kaut kā ar to ir jāstrādā. Es nevaru uztvert visu kā personīgu aizvainojumu. Tad es tramvajā nevarētu braukt," smaidot saka Sandra.

Brīvajā laikā viņai patīk gulēt un nedarīt neko vai pastaigāties ar savu suni, vai braukt trolejbusā un austiņās klausīties mūziku un vērot cilvēkus, jo tagad cilvēki ir aizņemti ar saviem telefoniem. Tā ir viņas profesija, kurā viņa tā neuzkrītoši var vērot cilvēku viņa "ikdienā" ar telefonu.

Runājot par hobijiem, Sandra atklāj savas praktiskās pusēs, ka viņa var gan adīt, gan labot santehniku, gan elektrību ievilkt, ja vajag.

Sandra Kļaviņa

"Man vienkārši patīk saprast lietas. Saprast loģiku, piemēram, atslēgas mehānismam. Elektrība tāpēc, ka man fizika interesēja un tad vēlreiz izpēti sistēmu, kuru vadu, kur vajag pieslēgt, tad savieno un lampa darbojas. Var pat pielikt slēdzi, kas regulē gaismas spilgtumu. Tas ir interesanti vienkārši."

Parasti Sandra pirms izrādēm neēd, jo īpaši tajās dienās, kad uz skatuves jāvelk korsete: "Tad labāk neēst visu dienu nekā tad, kad viss ir saspiest. Pirms izrādes ir cits tonuss un aktivitāte."

Runājot par pielūdzējiem, kas raksta vai neraksta vēstule, Sandra smaidot saka, ka viņa jau vairs nav tā mērķauditorija, bet mēdz gadīties, bet uzmanība nav tik liela, lai viņa no tās būtu nogurusi.

Ja ir nospēlētas tik daudz lomu, tad starp tām ir gan veiksmīgākas, gan ne tik veiksmīgas, un Sandra neslēpj: "Ir tā, ka saproti, ka ir garām, ka ir kauns. Ir bijušas. Nesaukšu, kuras tās ir, bet ir. Tā ka līdz asarām… Neizdodas. Nav tavs vakars."

Sandra saka, ka viņa ir pārspīlēti paškritiska: "Ar to es strādāju. Ja man tagad kāds izsaka komplimentu, es cenšos netaisnoties. Es saku paldies!"

Noskaties, kas tapa, kamēr Sandra sarunājās ar šefpavāri:

Šovs "Šefu gaidījāt?" sezonā no pirmdienas līdz ceturtdienai pulksten 18.10 kanālā TV3, pēc tam lasi šefpavāru padomus un receptes portālā tv3.lv, skaties bez maksas play.tv3.lv un nākamās paaudzes televīzijā Go3.