Profesija: konfekšu tinēja. Dienā paveiktais – ietītas 7680 "Gotiņas"
Katrai profesijai – skolotājai, ārstei, juristei, stilistei, pārdevējai – ir savi "rādītāji’. Arī profesijai, kuru nekur Latvijā nevar iemācīties, kā vien strādājot. Proti, konfekšu tinējai. Šīs, pilnībā sievišķīgās profesijas specifika – absolūts roku darbs, bet darba rezultātu "rādītāji" – absolūti šokējoši.
Skrīveru Pārtikas kombinātā jau kopš 1956. gada ražo visiem tik ļoti zināmās konfektes Gotiņa, ko tautā pazīstam kā Skrīveru Gotiņu. Par ļoti specifisko un precizitāti pieprasošo amata mākslu – konfektes Gotiņa ietīšanu, stāsta uzņēmuma pārstāve, – arī konfekšu tinēja Baiba Lūse.
Vai profesijas nosaukums tā arī saucas – konfekšu tinēja?
Jā. Padomju laikos, kad katrā uzņēmumā bija darba grāmatiņas, kur tika ierakstīts darbinieka profesijas nosaukums, viena no kombināta darbinieku profesijām bija – konfekšu tinēja. Visos laikos konfekšu tinējas ir bijušas tikai sievietes. Šobrīd ikviens, kurš "stāv pie Gotiņu šūpuļa", ja nepieciešams, prot ietīt konfektes, bet ikdienā to veic tikai daiļā dzimuma būtnes.
Jūsu ģimenē tas esot pārmantots amats?
Mana vīramāte Irēna konfektes Gotiņa tin jau no 16 gadu vecuma. Savu amatu Irēna iemācīja gan man – savai vedeklai, gan abām mazmeitām, kurām ir jau 18 un 10 gadu. Vienīgi trīsgadīgais dēlēns vēl ir degustatora lomā. Arī mans vīrs Aigars, kurš tagad ir uzņēmuma vadītājs, prot ietīt Gotiņu.
Ja kāda meitene tagad nolemj – vēlos būt par konfekšu ietinēju, to var iemācīties kādā skolā?
Ne agrāk, ne mūsdienās šo amatu nav iespējams iemācīties kādā skolā. Padomju laikos Gotiņas mācījās tīt turpat uz vietas – kombinātā 3 mēnešus. Ne visām amats uzreiz bija rokā. Lai labi iemācītos, bija jāskatās, kā to dara jau pieredzējušās sievas, taču neviena tā īsti negribēja jauniņajām savus darba "knifus" mācīt. Tādēļ, ka – jo vairāk ietina Gotiņas, jo vairāk maksāja. Tāpēc tika uzstādīti pat dažādi rekordi. Bija pat tā, kad viena darbiniece dienā ietina 120 ( !!!) kilogramus Gotiņu! Aprēķini vienkārši: vienā kilogramā ir 64 konfektes, bet 120 kilogramos – 7680 konfekšu….
Un vīramāte arī bija rekordistu vidū?
Irēna vairāk strādāja, domājot par kvalitāti, un necentās sasniegt rekordu – ietīt 100 un vairāk kilogramus konfekšu. Viņas "norma" bija ap 70 kilogramiem, tātad "tikai" 4 480 konfektes dienā. Katrai konfekšu tinējai, starp citu, ir savs "rokraksts", tāpat kā rakstot. Mēs darbā varam atšķirt, kura kuru konfekti ir tinusi.
Un pēc trim mēnešiem visas mācekles kļuva par meistarēm?
Ja trijos mēnešos jaunās tinējas spēja dienā ietīt 40 kilogramus konfekšu, tad viņas palika "tīšanas cehā" un papildināja savas prasmes, lai izpildītu normu – 60 kilogrami dienā. Ja neizdevās, tad darbinieces darīja citus darbus, jo agrāk kombināts ražoja vēl citus pārtikas produktus.
Protams, ka pie konfekšu tīšanas strādāja tikai sievietes. Ir zināms kāds kungs, kurš strādājis pie konfekšu piegriešanas. Ilgus gadus kombinātā konfektes grieza ar nazi. Salīdzinoši nesen tika izgudrots speciāls instruments, ar ko konfektes piegriezt, tad nu šis kungs stāstījis, ka dienā piegriezis pustonnu konfekšu.
Tas tomēr ir nekustīgs darbs – rokām visu laiku jāpilda vienas un tās pašas darbības. Daudzām sievietēm patīk labs manikīrs – ļoti gari nagi…
Nu jā, konfekšu tinējas darba specifika "pieprasa", ka nevar būt pārāk gari nagi – tie var traucēt kārtīgi un pedantiski ietīt konfekti. Bet arī ar gariem nagiem laba meistare ar laiku "piešaujas" ļoti labi ietīt konfektes. Agrāk sēdošā darba dēļ ik pa brīdim tinējas pavingroja. Tagad – neliela kustība darba procesā tomēr notiek visu laiku, piemēram, ietītās konfekšu kastes pašām jāaiznes no tīšanas vietas. Es, piemēram, ja nogurstu sēžot, nedaudz patinu Gotiņas arī stāvus.
