Kad glezna runā par lēkmēm. Bernadetas stāsts par dzīvi ar epilepsiju
Latvijā ar to sirgst teju 13 tūkstoši cilvēku. Viena no viņiem ir arī Bernadeta. Viņa glezno to, ko pārdzīvo epilepsijas lēkmēs – atdalīšanās no ķermeņa, apziņas zudums, bailes. Viņas darbi runā tad, kad vārdi klusē. Jaunā sieviete saka, – slimība nav kauns! Bet sabiedrības zināšanas par to un līdzcilvēku atbalsts īstajā brīdī ir dzīvības vērts.
"Darbi ir tapuši ar dažādām emocijām. Es teiktu, lielākoties, cenšoties izprast visas emocijas, kas slēpjas aiz diagnozes," saka Bernadeta.
Kopš pusaudžu gadiem Bernadeta sadzīvo ar epilepsiju un gleznošana ir veids, kā viņa ne tikai izpauž savas sajūtas, bet arī cenšas nodot sabiedrībai informāciju par to, kas ir šī slimība.
"Glezna stāsta par to. Kāja vienā podā, otrā podā – sirds. Te roka tur galvu. Tā ir tāda atdalīšanās no ķermeņa, tās ir sajūtas, kad ir lēkme un uzreiz pēc tam. Kad jūtos atrauta no sirds, sevis, no ķermeņa, rokām. Un prāts ir pilnībā kaut kur citur," saka Bernadeta.
Lai gan precīzas statistikas Latvijā nav, epilepsija ir izplatīta, un cilvēki ar to slimo daudz biežāk, nekā varētu šķist, saka ārsti. Speciālisti lēš, ka Latvijā tie varētu būt aptuveni 18 tūkstoši pacientu. Turklāt ik gadu no jauna – teju 600 cilvēkiem atklāj šo diagnozi.
Tā ir slimība, kad smadzenēs izmainās impulsu regulācija, kavējuma līdzsvarošana. Atkarībā no tā, cik liels ir neironu tīklojuma bojājums, var izpausties epilepsija kā lēkme.
Vairums cilvēku epilepsiju asociē tieši ar krišanu un krampjiem, taču tā var izpausties arī citādāk.
"Tas ir notikums, kas var būt vieglāks, kura laikā notirpst ķermeņa daļa. Redzes halucinācijas, kas ietekmē jau apziņu," skaidro Ašmane.
Epilepsija ir komplekss neiroloģisks traucējums, kas ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti kopumā. Sabiedrībai joprojām ir nepietiekamas zināšanas par šo slimību, ir dažādi miti, kā arī aizspriedumi pret pašiem pacientiem. Tāpēc bieži vien – cilvēki slēpj savu diagnozi.
"Iedomājaties, cik daudz cilvēku jums varētu būt ar šo diagnozi un mēs nemaz to nezināsim," bilst Ašmane.
Arī Bernadeta piedzīvojusi daudz grūtu brīžu un neizpratni no apkārtējiem.
Tad sākās pieņemšanas ceļš, kad mainījās visa dzīve. Esmu iemācījusies pateikt arī skaļi sev šo vārdu – epilepsija. Un arī saprast, ka man ir šī diagnoze, ka tā ir mana drošība, ja apkārtējie zinās.
Epilepsijas lēkmes nav iespējams prognozēt, un tās var sākties jebkurā brīdī – darbā, uz ielas vai kaut kur citur. Ikdienā tas rada ārkārtīgi daudz stresa gan pašam pacientam, gan arī apkārtējiem. Lēkmes var ilgt gan pāris sekundes, gan vairākas minūtes. To redzot, svarīgi cilvēkam neko nelikt mutē un necensties viņu noturēt.
"Vienkārši pagriezt uz sāniem, kaut ko nolikt zem galvas. Bet necilāt un neko nebāzt mutē," skaidro Ašmane.
Ja lēkme nebeidzas piecu minūšu laikā, nekavējoties jāizsauc neatliekamā palīdzība. Bernadeta pārliecināta, ja apkārtējie zinās, ko darīt, viņi baidīsies mazāk. Tāpēc jauniete aicina arī citus – neslēpt savu slimību.
"Tas ir jautājums cilvēkiem ar epilepsiju, kāpēc jūs nerunājat? Kāpēc ir klusums? Tas ir līdzīgi kā ar jebkuru diagnozi, jo vairāk runājam, jo ātrāk stigma pazudīs," saka Bernadeta.
Kopš viņas pirmās lēkmes nu ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi. Bernadeta dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, taču nekad nevarot zināt, kad atkal pienāks tas brīdis. Tāpēc jaunā sieviete aicina cilvēkus neizdarīt pārsteidzīgus spriedumus, proti, ne katrs, kas nokrīt uz ielas, ir neatļauto vielu reibumā. Tas var būt epilepsijas pacients, kuram uznākusi kārtējā lēkme. Šādos brīžos cilvēks ir bezspēcīgs, tāpēc apkārtējo atbalsts – ir dzīvības vērts.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
