Pēc nāves es taisīšu filmas ellē! Amerikāņu erotisko filmu granddāma, režisore Dorisa Višmane

Dorisa Višmane (1912 – 2002) uzskatāma par vienu no ievērojamākajām kino veidotājām sekspluatācijas filmu žanrā, kas apzīmē mazbudžeta klases spēlfilmas, kurās parasti izspēlē seksuālas situācijas un nebaidās rādīt atkailinātus ķermeņus.

Lai arī žanra apzīmējums pastāvēja sākot no pagājušā gadsimta 40. gadiem, sekspluatāciju filmu triumfs tiek attiecināts uz 60. un 70. gadiem, kad tās kļuva par īpaši pieaugušajiem domātu kinoteātru repertuāra sastāvdaļu. Tās mēdz arī saukt par "nudie" (plikņi, nūdisti – angliski)  vai "nudie-cutie" (jaukie plikņi- angliski) filmām.

Dzīve pēc nāves

Ņujorkā dzīvojošā Dorisa Višmane savu kino karjeru sāka kā vaļasprieks pēc vīra nāves 1958. gadā. Viņa debitēja ar filmu "Slēpnis saulītē" (1960) un turpināja veidot neskaitāmas nūdistu un sekspluatāciju filmas, piemēram, "Kungi dod priekšroku dabas meitenēm" (1963), "Aiz nūdistu priekškara" (1963) un "Sliktās meitenes dodas uz elli" (1965). 1970. gados viņa pirmo reizi iesaistījās pornofilmu režijā.

1979. gadā Višmane nofilmēja savu pirmo un vienīgo šausmu filmu ar erotikas pieskaņu – "Nakts, ko neatminēties". Galvenā loma tika uzticēta pornoaktrisei Samantai Foksai. Šo filmu Višmane, atmetot vairākus filmas montāžas variantus, veidoja vairākus gadus un pabeidza tikai četrus gadus vēlāk.

No 1983. līdz 2001. gadam Višmane paņēma pauzi no kino veidošanas, taču 2000. gadu sākumā, tuvojoties savas dzīves 90 gadu slieksnim, viņa īsi pirms nāves uzņēma vēl trīs filmas.

"Pēc nāves es taisīšu filmas ellē!" daudzkārt paziņoja Dorisa Višmane. Cerams, ka ragainis pret viņu izturās jauki, jo sekspluatāciju filmu karaliene mūs pameta 2002. gada 10. augustā, Miami. Tāpat kā daudzas dāmas viņa meloja par savu vecumu. Brāļadēls Normens Višmans tikai pēc viņas nāves informēja pasauli, ka Dorisa ir dzimusi 1912. gada 23. jūlijā.

"Viņai patika izdomāt stāstus par sevi un padarīt lietas vēl aizraujošākas un interesantākas, nekā tās patiesībā bija," skaidroja Dorisas Višmanes biogrāfijas autors Maikls Bovens. Viņš arī norādījis, ka Višmane nav bijusi vienkārša rakstura cilvēks.  Autors varējis sarunāt interviju ar sekspluatāciju filmu granddāmu tikai pēc vairāku mēnešu tielēšanās un atteikumiem.

Māksla un pornogrāfija

Dorisa Višmane nebija tikai režisore, viņa arī rakstīja filmu scenārijus, producēja, pati veica montāžu un veidoja mārketinga kampaņas lielākajai daļai savu filmu. Viņas kolēģi ļoti augstu vērtēja viņas spēju orientēties kino veidošanas procesos, neskatoties uz to, ka Višmanei nebija nekādu iepriekšēju iemaņu. Viņa kino veidošanu apguva paša spēkiem, iegriežot lielākajai daļai sekspluatācijas filmu veidotājiem, kas pamatā bija vīrieši.

Savu pirmo filmu Višmane uzņēma, aizņemoties 10 tūkstošus ASV dollāru no savas māsas Perlas. Vēlāk nauda tika atdota, taču visas nākamās filmas Dorisa Višmane veidoja, ieguldot savu naudu un finanšu līdzekļus.

60. gados, kad Višmanes filmas ieguva arvien lielāku popularitāti pieaugušo skatītāju vidū, tās drīzāk varēja apzīmēt ar jēdzienu "nūdistu kempinga" filmas. Tajās bieži parādījās nūdistu dzīve iekš komūnas, kurās Višmane izspēlēja dažādus erotiskus scenārijus.

Neskatoties uz filmas budžetu un to, kādā veidā Višmane uzņēma filmas, viņa pati uzskatīja, ka ir māksliniece gluži tāpat kā Martins Skorsēze vai citi 70. gados spoži kino veidotāji. Neskaitāmās filmas, kuras pēc kategorijas varētu pieskaitīt arī seksa jeb pornogrāfiska satura filmām, Višmane realizēja savas režisores mākslinieciskās ambīcijas.

Viņai daudz labprātāk patika veidot filmu scenārijus un eksperimentēt ar kameras leņķiem. Naudas neesamība vai minimālais budžets sagādāja problēmas skaņas montāžas procesā. Taču neērtības nebija Dorisai šķērslis. Viņas filmām tieši šādā veidā parādījās stila iezīme, proti, brīžos, kad varoņi kaut ko sacīja, filmas kadros varēja vērot kaut ko citu, tādējādi Višmane izvairījusies no neveiksmēm, kad skaņu celiņš nesakrīt ar aktieru lūpu kustībām.

Dorisas Višmanes filmas balansēja starp mākslu un pornogrāfiju. Viņas filmās aktieri vairākkārt atkailināja savus ķermeņus, taču tas, kā viņa to parādīja, bija ļoti tālu no mūsdienu pornofilmu veidotāju izpratnes par pornogrāfiju.

Reiz kādā intervijā slavenais kinokritiķis Rodžers Īberts teica, ka noskatījies divas filmas ar Čestiju Morganu galvenajā lomā ("Nāvējošie ieroči" un "Dubultaģenti 73"): "Vienīgais iemesls, kādēļ cilvēki vēlējās redzēt Čestijas Morganas filmas, bija redzēt Čestiju Morganu kailu. Bet vienīgais, ko mēs saņēmām, ir visi šie kadri, kuros Čestija Morgana ir apģērbta."

Dorisa Višmane nepalika parādā atbildi: "Oh, man žēl, ka tu tā iekarsi!"

Lai arī Višmane darbojās kino nozarē, kas pamatā filmas veidoja no vīrieša skatpunkta un ekspluatēja sievietes ķermeni, viņa savām filmām piešķīra ironisku formu, kas nedaudz smīnēja par amerikāņu seksualitātes apmāto sabiedrību un mizogīno kino industriju.

Interesanti, taču šajā intervijā Višmane atklāja, ka filmas tapšanas sākumposmā izdomā filmas nosaukumu nevis scenāriju vai ideju. Kad viņai jautāja nosaukt savu jaunāko filmu, viņa intervētājam pārjautāja: "Šeit? Tagad? Televīzijā?" Taču tad lepni paziņoja, ka "Dildo paradīze" (2002) ir viņas pēdējais darbs.

Višmanes mantojums

Dorisa Višmane savu vārdu sekspluatāciju filmu žanrā ierakstījusi ar tādām filmām kā "Kaili uz Mēness" (1960) un "Sliktās meitenes dodas uz elli" (1965), taču viņa veidojusi arī "hard-core" jeb smagās pornofilmas ar dažādiem pseidonīmiem, ieskatot sava mirušā vīra vārdu.

Tā iemesls, iespējams, bijis vīriešu pārspēks sekspluatāciju filmu veidotāju un producentu vidū, kuri uzskatīja, ka režisore-sieviete, kura veido šāda veida filmas, savdabīgi, tomēr diezgan veiksmīgi popularizē šo žanru. No otras puses, Višmane izdomāja vīriešu pseidonīmus, ņemot vērā mizogīno industrijas, patērētāju kultūras un sekspluatāciju filmu žanra specifiku, padarīja savas filmas "ievērojamākas", nekā tad, ja uz plakāta parādītos sievietes vārds.

Vairums Dorisas Višmanes biogrāfijas un filmu pētnieki uzskata, ka viņa bijusi nevien seksplutāciju filmu veidotāja, bet mazbudžeta žanra "Žans Liks Godārs". Viņas filmas ir laikmeta zīme, vesels kino virziens, kas slēpj sevī milzu potenciālu to atklāt un pētīt tuvākā un tālākā nākotnē.