"Tā bieži notiek, ka bērni satur kopā laulību." Milena Gulbe viegli spēj vilkt paralēles ar "Rūgtajās izvēlēs" atveidoto tēlu

Kas jūs motivēja piekrist dalībai seriālā "Rūgtās izvēles"?

Seriālā "Tunelis" man bija neliela loma, vēlāk mani atcerējās un uzaicināja uz dalību jaunajā seriālā "Rūgtās izvēles". Domāju, kāpēc gan nē? Uzrunāja, ka nevajag būt vecākai, jaunākai, nevajag tēlot omīti, kam vēl neesmu gatava, kaut gan pati esmu vecmāmiņa, uzrunāja, ka stāsts ir par sievieti, kura ir mana vecuma. Lasīju scenāriju un domāju, kāpēc nepiedalīties, nebūs īpaši sevi "jālauž", jo daudz ko esmu izjutusi uz savas ādas, nebūs jāmēģina iejusties ļaunajā tēlā. Ļoti paveicies ar režisori Līgu Pipari, viņa ir Latvijas labākā montāžas režisore, "Rūgtās izvēles" viņai ir pirmais darbs kā režisorei, strādājot uz laukuma. Viņa ļoti mīl un ciena aktierus. "Deg" par savu darbu. Viņa vienmēr zina, kad un ko samontēt, kad apstādināt filmēšanu, tas rada drošības sajūtu aktieriem, apziņu, ka kādu neveiklību, muļķību izlabos.

Ko jūs domājat par aktieru sastāvu, seriāla kolēģiem?

Seriāli un filmas apvieno, tas rada papildu prieku par dažādiem projektiem. Nereti kopā ar kādu aktieri esmu studējusi, spēlējusi citos projektos vai bijusi uz vienas skatuves teātrī, vienmēr esam laimīgi par iespēju tikties! Ar seriāla partneri Normundu Laizānu iepriekš nebiju strādājusi, viņš ir ļoti profesionāls aktieris un loma viņam ir ļoti piemērota. Prieks satikt Daigu Gaismiņu un Ivaru Auziņu, kurus nebiju redzējusi 20 gadus, bet, tiekoties radās sajūta, ka tikai vakar šķīrāmies. Seriālā manu labāko draudzeni spēlē Aija Dzērve, ar viņu agrāk nebiju pazīstama. Ir daudzas jaunas meitenes ar kurām iepazinos, bet biju redzējusi citās filmas un seriālus, kurās viņas spēlējušas. Aktieru sastāvs ir lielisks.

Pastāstiet par savu tēlu Daci! Vai ir daudz paralēles ar jūsu dzīvi?

Dacei ir ap 50 gadiem, viņa ir stabilā laulībā, ir divu bērnu mamma. Lasot scenāriju, saskatīju līdzības ar varones un savu raksturu, to, kā viņa reaģē uz lietām, bija arī pretēja pieredze, tas, ka varonei ir konflikti ar pieaugušo meitu, manā gadījumā tā nav. Esmu laimīga, ka ar 34 gadus veco dēlu Ernestu un 24 gadu veco meitu Moniku Aneti man ir labas attiecības. Dace ilgi bijusi mājsaimniece, dzīvojusi labklājībā – veltījusi sevi bērniem un mājai. Tā kā viņas vīrs ir uzņēmējs, tad bērni ir uz Daci, jo vīram bizness, tikšanās, kontraktu slēgšana un mājās viņš ierodas vēlu vakarā. Šo pusi arī pārzinu, jo arī mani vīri bija uzņēmēji. Bērniem pieaugot – seko šķiršanās. Tā bieži notiek, ka tieši bērni satur kopā laulību, pametot vecāku mājas, vecāki nereti aizdomājas, kas palicis no attiecībām – vai joprojām esat labākie draugi, vai mums kopā būs interesanti, vai arī ir pazaudēts kopsaucējs?

Jūs arī izšķīrāties no meitas tēva, kad Monika Anete pieauga!

Kad meita pabeidza skolu, laulībā bija nodzīvoti 19 gadi, sapratām, ka kopsaucēja nav, ka kopdzīve vairs nav iespējama, ka esam pazaudējuši savu draudzību. Šķīrāmies mierīgi, bez konfliktiem, esam palikuši pozitīvās attiecībās. Manai varonei viss ir traģiskāk, viņa pieķer vīru gultā ar mīļāko, manā dzīvē, paldies Dievam, tā nav bijis, nav nācies pārdzīvot tādas sāpes.

Piedzimstot meitai, jūs likāt pie malas aktrises karjeru un te galvenā loma seriālā, tā nav joka lieta!

Kad piekritu piedalīties, nedomāju, ka loma būs tik liela, teorētiski galvenā loma. Daudz rāda arī citu varoņu sižeta līnijas un nereti sērijā man ir viena aina, parādās jauni personāži, citu varoņu attīstība, kas visu padara tikai interesantāku.

Kā izdodas apvienot filmēšanos seriālā ar darbību "Latvijas Tenisa savienībā"?

"Latvijas Tenisa savienībā" sākumā darbojos uz brīvprātības principa, notika vēlēšanas, parādījās jauna komanda, mans dēls Ernests nu ir savienības prezidents, ir jauns ģenerālsekretārs, apkārt jauni cilvēki, jauna enerģija, tas viss uzlādē. Ilgus gadus esmu tenisa dzīvē kā vecāks, pārzinu tenisu, kaut pati nespēlēju. No 5 gadu vecuma vecāki vienmēr ir līdzās bērniem, atbalsta it visā, iepazīst aizkulises. Ļoti priecājos, ka dēls atgriezies Latvijā, ka grib attīstīt, mainīt, palīdzēt jaunajiem sportistiem, sapratu, ka arī vēlos sniegt savu pienesumu, tāpēc arī turpināju darboties, sāku strādāt un saņēmu piedāvājumu filmēties. Domāju, ka visu izdosies apvienot.

Sajūtas pēc pirmo sēriju noskatīšanās?

Skatoties, mums kā grupai, kas iesaistīti darbā, gribējās uzzināt, kas notiks tālāk. Cerams arī skatītājiem būs tā sajūta. Interesanti būs ikvienai vecuma kategorijai, jo citreiz konkrēti ir detektīvs, tas uzrunā tos, kuriem patīk detektīvi, komēdijas uzrunā tos, kuriem patīk šāds žanrs. "Rūgtajās izvēlēs" ir viss – komiski momenti, melodrāma, 20 gadīgo problēmas, kriminālas lietas, narkotikas, alkohols, pieredzējušu sieviešu problēmas. Stāstīts par sievietēm, kuras jaunā vecumā zaudē darbu, par tādām, kuras ar to saskaras pēc 50 gadu sasniegšanas. Tāpat arī šķiršanās, kad šķiras ļoti jaunas sievietes un kad ģimenes dzīvē nodzīvots ilgi.

Dažādi varoņi, dažādas sižeta līnijas, skatītāji varēs vilkt paralēles ar savām dzīvēm!

Jā, sasaukties varēs gan ar dažādām vecuma grupām, gan problēmām, jo diemžēl vairākas aplūkojamās problēmas ir mūsdienu dzīves klasika. Manai varonei lēni palēnām izdodas atrisināt problēmas, bet tas ir ļoti grūti, talkā nāk draugi, viņu atbalsts un palīdzība.

Pastāstiet, kā jūs vispār nokļuvāt teātra, kino pasaulē, vai nospēlēja tēva, aktiera Ulda Pūcīša, gēni?

15 gadu vecumā iestājos kino aktieru studijā pie Ainas Matīsas un Annas Eižvertiņas, vēlāk iestājos Māras Ķimeles kursā teātra fakultātē, kur man kursa biedri bija Rēzija Kalniņa, Agnese Zeltiņa, Ivars Auziņš, Daiga Gaismiņa, Uldis Anže – unikāli aktieri. Pēc studijām darbojos Jaunajā Rīgas teātrī, spēlēju Alvja Hermaņa izrādēs. Liktenis lēma, ka mūsu ceļi šķiras, viens no iemesliem bija, ka paliku stāvoklī ar meitu, sapratu, ka būs grūti apvienot, jo, studējot, mamma palīdzēja audzināt dēlu Ernestu, to periodu ar viņu neizbaudīju, apbrīnoju tās aktrises, kuras visu veiksmīgi apvieno. Priecājos, ka vēlāk, pateicoties kino un seriāliem, ir iespēja radoši izpausties, baudīt procesu, kas man ir būtiskāks par rezultātu.

Jūsu tēvs ir leģendārs aktieris Latvijas kino un teātra pasaulē, izvēloties to pašu profesiju, jūs nebaidīja, ka no jums sagaidīs tādu pašu ģenialitāti?

Nedomāju, ka kāds kaut ko gaidīja. Atceros, ka runāju ar mammu un biju droša, ka līdz sirmam vecumam spēlēšu padomju laika filmās princeses un sniegbaltītes. Mans tipāžs bija mūžīgā meitenīte, kādreiz, kad izvēlējās jaunos aktierus, meklēja tipāžus – liriskā varone, traģiskā varone, puikmeitene, komiskais tēls. Tēvs atbalstīja manu karjeras izvēli.

Un tomēr lēmāt par labu ģimenes dzīvei un mājas pavarda uzturēšanai!

Visas mammas zina, ka tas ir smagākais un nenovērtētākais, kas var būt – būt mājās ar mazu bērnu. Bērni vispār neatceras, ko tu viņos ieguldi. Atskatoties atpakaļ no saviem vecuma augstumiem, šausmas – padomu laikos es jau būtu pensionāre (smejas), nekur tas viss nepaliek, tā enerģija un laiks, ko ieguldīju bērnos nu nāk dubultā atpakaļ. Nezinu, kā būtu, ja izvēlētos, veidot karjeru. Es nekad nepielīdzināju sevi tik augstam aktieru līmenim kāds bija mans tēvs, domāju, ka spēlētu, būtu teātra rutīnā. Izvērtējot svara kausus, saprotu, ka esmu uzvarētāja, jo kādi man ir bērni izauguši, cik sakarīgi, velkot paralēles ar seriāla varones bērniem. Esmu uzvarētāja, varu lepoties gan ar dēlu, gan ar meitu – ko viņi sasnieguši dzīvē, kādi cilvēki izauguši. Iespējams, būtu visu apvienojusi, iespējams – nē. Galvenais, ka neko nenožēloju.

Vēlāk bērni pieaug, uzsāk savas dzīves, kas paliek mammai?

Nespēju iztēloties, kas man būtu jāizdara, lai bērni teiktu – mammu, ej ratā! Ka nepalīdzētu finansiāli, ja būtu nepieciešamība, neatbalstītu morāli, nezvanītu katru dienu, ka nebrauktu kopā atpūsties. Ja esi dzīvojis bērnu dzīvi, palīdzējis viņiem it visā, tad nevar būt tā, ka nenāk atdeve. Ja esi veltījis visu savu enerģiju, mīlestību, nevar būt tā, ka, bērniem pieaugot, neko nesaņem atpakaļ. Ja tā ir, tātad kaut kas cits dzīvē ir bijis būtiskāks par bērniem. Par sevi runājot, es vienmēr zināju, ka savai mammai esmu pats svarīgākais uz pasaules, viņa strādāja, bija draudzenes, bet es jutu, ka esmu būtiskākā. Arī ar maniem bērniem man ir labs kontakts, kurš saglabājas un saglabāsies.

Galvenais, lai ir laimes un apmierinājuma sajūta!

Varbūt tas ir mans liktenis – būt starp diviem ģēnijiem, varbūt esmu tas starpposms starp ģeniālu tēvu un ģeniālu dēlu, varbūt es esmu atslēga tam, lai tas viss šādi notiktu? Ja papildus pati kā personība varu vēl darīt, rādīt, motivēt citus, tas ir papildu bonuss. Nezinu vai būtu laimīga, ja joprojām būtu teātrī un spēlētu sava vecuma lomas, māksla ir nežēlīga, ir vecuma limiti, vīriešu lomas ir vairāk nekā sieviešu, vairums lomu ir jaunajai paaudzei. Man bija laimīga laulības dzīve, bērni neauga pašplūsmā un nav neveiksminieki. Manā gadījumā visu apvienot nevarēja. Reti ir tik laimīgi cilvēki, kuri var darīt daudzas lietas un visās saņemt pieciniekus.

Jūs teicāt, ka neesat gatava vecmāmiņu lomām, bet dzīvē jums jau ir divi mazbērni, kādas sajūtas būt vecmāmiņai?

Esmu priecīga, ka esmu jauna vecmāmiņa, kura var izlēkāt, izskriet līdzi. Jūtu, ja tie būtu mani bērni, man būtu grūti, tagad viss harmoniski veidojas. Mazmeitai ir pieci gadi, mazdēlam ir trīs gadi. Jūtu, ka mazdēls būs sportists, viņš jau skraida apkārt ar tenisa raketi un bumbuli rokās. Redzu jau kā vadāšu viņu, jutīšu līdzi, vienalga kādu sporta veidu viņš izvēlēsies. Gaidu kad meitai sakārtosies dzīve, viņa strādā Cīrihē, ir fizioterapeits, bet vēlas studēt vēl arī ostiopāriju. Kad viņas privātā dzīve nokārosies, tad man būs laime pilnīgā, varēšu mierīgi dārzā puķes stādīt, sākumā līdz 65 jānostrādā, kā zinām. (smejas)

Vairumam vecmāmiņa asociējas ar ļoti vecu sievieti, lakatiņu, mierpilnu sievietes tēlu dārzā un tējas krūzi!

Arī man ar to pašu asociējas. Mīļie režisori, neaiciniet vēl mani uz omīšu lomām. (smejas) Mūsdienās ir tik lieliski, ka novecojam krietni lēnāk, kas parāda, ka pasē rakstītais ir tikai skaitlis, būtiski, kā tu pats jūties. Ja apkārt jaunieši, bērni, tad nejūties vecs, jo nav laika, ir jālēkā, jāskrien, jārāpjas!

Tā ir taisnība, ka savus bērnus nelutina tik ļoti kā mazbērnus?

Es nelutinu mazbērnus, esmu stingra. Zinu, ka nedrīkst lutināt. Tik ļoti mīlu mazbērnus, ka nelutinu, lutināšana nav mīlestība, lutināt ir viegli – "uķi puķi" un iedod dāvanu, ja bērnu mīli, tad ieguldi enerģiju, audzināšanu. Kā vienā no savām pēdējām intervijām teica mans tēvs – tas, kas pēc mums paliek ir nodzeltējušas recenzijas, vecas filmas, ja paveicas, tad izrāžu ieraksti, bet tas viss ir gaistošs. Viņš priecājās, ka paliku es un mazdēls, mazmeita vēl nebija dzimusi. Šiem tēva vārdiem es piekrītu un atceros, vērojot savu ģimeni.

Skaties šo un citus šovus un seriālus Go3 televīzijā!