Saruna ar "UgunsGrēka" režisori Intu Gorodecku par to, ko skatītājs neredz un nejūt

Taujāta, vai nav bijušas šaubas, viņa saka: "Nē, sajūta, ka nevajadzēja iesākt, nebija nevienu brīdi!" Tomēr vēl ir ļoti piesardzīga, atbildot uz jautājumu, vai gaidāms vēl kāds turpinājums, lai arī "nē" nesaka.

Par skaļajiem aplausiem, svilpieniem un saucieniem, kas izskan Bīriņu pils zālē pēc pirmās sērijas noskatīšanās, seriāla režisore Inta Gorodecka visiem klātesošajiem atbild: "Nu gan tā, kā tādā labā hokeja spēle, kad ir savi līdzjutēji. Šodien te ir tie savējie līdzjutēji. Šodien visi esam te un ar interesi gaidīsim, kas nu būs."

Mūsu saruna ir par to, ko skatītājs neredz un nejūt. Par radošo un praktisko pusi, lai taptu 51 seriāla sērija. Režisore smaida un atskatās uz saspringto darbu pusgada garumā – visu pavasari un vasaru.

Kāda ir sajūta ieraugot savu "bērniņu", pirmo seriāla sēriju?

Sāksim ar to, ka no 51 sērijas, tā ir tikai viena sērija, ja salīdzinām ar bērniņu, tad tikai galviņa nāk ārā. (sirsnīgi smejas – red.)

Tas absolūti vēl nav viss, bet kaut kāds miers ir iestājies. Ir iestājies miers tāpēc, ka es redzu virzienu. Tas ir pareizs. Kaut kā, tā savējo lokā skatoties, protams, vienmēr, vai dieniņ`, ir aplausi, ir smiekli, un nezin kāpēc tad, kad tas ir pilnīgi svešu cilvēku lokā, ka tas viss kaut kur pazūd. Man šķiet, ka… viss būs, un šoreiz es kaut kā nejūtos tā: Vai dieniņ`, vai dieniņ`, kas tur vēl tālāk būs! Es jūtos labi, jo es zinu, ka tur viss ir labi.

Kāds bija filmēšanas process? Vai bija vieglāk vai grūtāk? Jo nav noslēpums, ka šoreiz tas nebija paviljons, bet gan Bīriņu pils.

Es gribu teikt tā, ka šeit noteikti bija patīkamāk. Ļoti, ļoti patīkami. Pirmkārt, tāpēc, ka pils īpašnieki mūs ļoti, ļoti mīļi uzņēma, bet par grūtumu es gribu teikt to, ka nebija vecā komanda. Tas bija grūti. Daļiņa bija vecā komanda, bet visa pārējā man bija pilnīgi sveši cilvēki, un es viņiem biju svešs cilvēks. Ilgs laiks pagāja, kamēr mēs vispār saradām.

Sarunu pārtrauc un aicina režisori uz kopbildi ar radošo komandu, par kuru režisore ir teikusi, ka tajā ir spēks un viņa viena jau nav tas vilcējspēks.

Vai filmēšanas laikā nebija tāds brīdis, kad gribējās teikt: viss, nevajadzēja sākt?

Nē, sajūta, ka nevajadzēja iesākt, nebija nevienu brīdi. To es pilnīgi noteikti varu pateikt. Tā tas ir…

Bet visgrūtākie brīži bija tieši tad, kad sapratām, ka bieži nespējam saprasties ar komandu, kas mums pievienojās. Tie bija vis, vis grūtākie brīži. Bija šausmīgi liela un pilnīgi nevajadzīga cilvēku rotācija. Tad, kad bijām jau beiguši, un tie, kas bija palikuši ar mums līdz galam, jā, tiem es varēju uzsist uz pleca un teikt: "Man ir prieks, ka tu biji ar mums!"

Visu mūžu esmu strādājusi  ar komandu. Pati to esmu savākusi. Pati esmu sapratusi, kurš ko spēj. Ja kāds tajā komandā ko nespēj, mums ir ļoti atklāta saruna. Pa visiem šiem 10 gadiem, mums ir bijusi tikai viena komanda, un tā ir turējusies kā kodols un kā kulaks. Ir bijuši brīži, kad saprotu: "Jā, ja nevarēšu es, viņi izdarīs."

No visiem vecajiem tēliem, ko izvēlējāties, vai filmēšanas laukumā nebija sajūta, ka varēja vēl kāds būt?

Ne, nē, noteikti, nē! Biju stipri apzināti sapratusi, cik tēliem vajadzētu būt, lai mēs kaut kādas lietas nepārspīlētu. Un galu galā sižets jau pats virza uz priekšu. Šī bija tā situācija. Bija izdomāta sižetiskā līnija, un, kad tu raksti, tad tā sižetiskā līnija aiziet un viss notiek.

Kā iejutās jaunie aktieri? Kā izveidojās simbioze vecajiem un jaunajiem aktieriem?

Simbioze ar vecajiem vienmēr izveidojas brīnišķīga, jo tieši tie pieredzējušākie aktieri jaunos pieņem brīnišķīgi.

režisore Inta Gorodecka

"Par jaunajiem ir jāsaka tā – lai cilvēki skatās. Lai cilvēki skatās, varbūt nevērtē pārāk skaudri, jo sākt vienmēr ir grūti. Man ļoti daudz bijuši šie jaunie cilvēki, kas ir nākuši un sākuši, un nav viegli sākt. Iziet tādu periodu, kur ir 51 sērija un kur tu vienā dienā filmē otro sēriju un arī 40. sēriju, un vēl kādu. Es domāju, ka cilvēkam tiešām galva kūp. Ja pati to nebūtu rakstījusi, arī tajā visā nojuktu."

Jaunajiem ir nepieciešams treniņš. Jaunajiem ir nepieciešama pieredze, kā tas ir pilnīgi normāli dzīvē. Šie jaunie cilvēki tagad sāka, kāda izveidosies viņu loma un nākotne, to mēs skatīsimies tad, kad beigsies seriāls.

Vai jaunos aktierus izvēlējāties jūs?

Jā, es pamatā visus izvēlējos.

Un, jau rakstot scenāriju, jūs to rakstījāt konkrētiem aktieriem?

Nē, tā gluži nav. Man pietiekami daudz aktieri atteica. Tas man likās ļoti dīvaini, un tā pilnīgi aizvainojoši un skaudri. Bija tāds moments. Īsti nesapratu, jo neviens īsti nepaskaidroja, kas ir par iemeslu tam, ka man ir atteikts. Bet, nē, es zināju, kādus tēlus vēlos. Rakstīju tēlus un pēc tam jau ievietoju tur aktieri.

Vai atteikuma iemesls varētu būt tas, ka tas ir "UgunsGrēks"?

Nē, taisni otrādi. Es zinu iemeslu, bet es nevēlos to izpaust… Es zinu – kāpēc. Es paskatos ekrānā, aktieris, kas man ir atteicis, ir aizgājis uz citu lomu. Tā ir mūsu iekšējā lieta, un to mums nāksies risināt tālāk, ja vispār turpināsim šo darbu.

Es gribēju vaicāt, kā ar turpinājumu?

Tā neesmu es, kas izlemj.

Bet pēc sajūtām?

Man nav sajūtas. Es negribu tās pat pielaist sev tuvumā. Nekādā gadījumā. Jūs zināt kā tas ir, kad kanālā aizlaiž, un, ja ir reitingi, tad, protams, tev uzreiz saka: "Būs vēl viena sezona." Un, ja nav tie reitingi, ko viņi gaidījuši, tad viņi gaida ilgi pirms vēlreiz tevi uzrunā.

Es neesmu tik iedomīga un arī nezinu, kā šodien cilvēki skatās. Mēs zinām, ka mēs varam skatīties internētā, kad mums ienāk prātā. Kā šodien vērtē reitingus, arī nezinu. Ir tā, kā ir.

Vai tagad ir kāds jauns projekts?

Nē, šobrīd pašai pauze. Noteikti tāpēc, ka esmu pilnīgi visu vasaru un pavasari strādājusi. Jā, es domāju, ka līdz jaunajam gadam es noteikti ņemu pauzi.

Seriālu "UgunsGrēks. Atgriešanās" skaties no 10. oktobra platformā Go3, kurā satiksi iemīļotos tēlus un iepazīsies ar jauniem. Pētersona viesnīcā notiks trakas lietas.

Atceries – Zenta visu dzird, Milda visu saprot, Leons par visu filozofē, Gunārs ved uz pareizā ceļa, Helēna visu rāda internetā, bet Vadimam un Silvijai ir jauns bizness. Ir jauni tēli, kurus mīlēt un nīst. Neizpaliks arī pārsteigumi.