"Es mīlu Ukrainu." Dziedātāja Ani Lorak pirmo reizi izsaka savu nostāju par karu dzimtenē

Ani saka, ka beigu beigās viņas taktika – klusēšana, bijusi kļūda, jo tas tiek izmantots pret viņu.

Dziedātāja pārdomas iesāk ar vārdiem, ka pēdējā laikā viņas vārds tiek izmantots politiskās un pilsoniskās spēlītēs, manipulācijās, neskatoties uz to, ka viņas pilsoniskā pozīcija ir un paliek nemainīga – viņa mīl Ukrainu.

"Mīlestība pret dzimteni manī ir ieaudzināta jau no bērnības. Uzskatu ka patriotisms izpaužas nevis ar vārdiem, bet gan ar darbiem. Savā 20 gadus ilgajā karjerā es cildinu Ukrainas vārdu pasaulē. Mana mākslinieka misija ir radīt mūziku un dāvāt cilvēkiem prieku," tā Lorak.

Dziedātāja paziņo, ka nav politiķe un nekad nav bijusi ambicioza saistībā ar politiku, domājot, ka ikviena profesija paliek tās profesionāļiem.

"Uzskatu, ka nevar jaukt kopā politiku un mākslu. Šobrīd tieši politiķi izmanto manu vārdu savām netīrajām spēlītēm. Tajā dienā, kad Afganistānā gāja bojā mans brālis, mana sirds salūza gabalos, nesapratu – par ko? Atveda cinka zārku, kuru nevarēja pat atvērt. Mana izvēle bija starp naidu un mīlestību. Es izvēlējos mīlestību. Vara, nauda, kāda politiskās spēles. Joprojām neesmu atradusi atbildi, kā vārdā viņš mira. Kad dziedu, es dziedu visiem un nešķiroju klausītājus nacionalitātēs, reliģijās, ādas krāsās vai seksuālajās orientācijās. Man visi ir cilvēki, kuri mīl manu mūziku un es dziedu viņiem," skaidro Lorak.

Mūziķe arī uzsver, ka nevienam nav tiesību diktēt, pavēlēt, ieteikt to, kā viņai mīlēt savu dzimteni.

"Savu ieguldījumu ukraiņu atbalstam es veicu bez kameru klātbūtnes un ar to nelielos publiski. Neuzskatu, ka tas ir vajadzīgs un nedomāju, ka tā ir cienījama rīcība. Nelūdzu visus būt ar mani vienisprātis, bet lūdzu cienīt manu viedokli. Tas ir civilizēts ceļš ikvienā demokrātiskā valstī, kurā tiek cienīta ikviena cilvēka dzīvība, ģimene, uzskati," tā Lorak.